Lai arī iepriekš esmu bijusi uz vairākiem Ziemas koncertiem, šī ir mūsu pirmā tikšanās reize, un iepazīšanās mirkli arī sarunas rakstiskajā veidolā centos saglabāt pēc iespējas autentiskāku. Runājam par Ziemas daiļradi un jaunajiem projektiem, par publikas slēptajām ilgām pēc jēlas popkultūras un vientulību.
Sākšu provokatīvi. Tu savā ziņā skandalozu atpazīstamību esi iemantojis viena konkrēta koncerta video dēļ. Vai tu pats sevi sauktu par skandalozu?
Es uz sevi no malas nevaru paskatīties. To ir sarežģīti novērtēt.
Tu par to neesi domājis?
Es nevaru iedomāties cilvēku, kurš varētu dzīvot un saukt sevi par skandalozu. No rīta pamosties, paskatīties spogulī un sacīt – es esmu skandalozs! Man liekas, tas būtu diezgan jocīgi.
Nu jā, visticamāk, tas nozīmētu, ka cilvēks speciāli dara visu, lai kļūtu skandalozs.
Jā. Man lietas notiek dabiski, un cilvēkiem ir izveidojies priekšstats par to, kā vajag un kā nevajag. Viss, kas neietilpst, tad attiecīgi... Tas ir tāpat, kā lasīt kriminālromānu.
Varbūt, pateicoties šim video, daļa cilvēku tik tiešām grib tevi iepazīt koncertā.
Varbūt. Cilvēki uz maniem koncertiem nāk. Tagad man ir paralēlie projekti, kuru koncertus apmeklē nedaudz mazāk, jo stilistiski repertuārs atšķiras. Nē, nekas nav ļoti mainījies. Tas notikums bija sen, un tas koncerts bija diezgan slikts, nebija, uz ko skatīties
Varbūt tu esi vienīgais, kas kaut ko tādu var atļauties – šo “rokenrolu”?
Tas bija horeogrāfijas vietā. Rokenrols ir kaut kas savādāks. Man pašam tā rokenrola lieta ne pārāk patīk.
Runājot par taviem dažādajiem muzikālajiem projektiem, kā pirmais jāmin “Gatis Ziema un Karaliskā dekadence”, ar kuru tu izdevi albumu “Pēdējā derība”. Nosaukums ar teoloģisku ievirzi, saturā ļoti ekspresīvs.
Jā, tāda ir albuma tematika. Šis ir pirmais no trīs albumiem. 2019. gada sākumā grasāmies izdot otro albumu, kas būs turpinājums.
Pastāsti par triloģijas albumu koncepciju!
Triloģija stāsta par cīņu ar nolemtību un varbūt arī nedaudz par cerību un samierināšanos. Pirmā daļa ir triloģijas ekspozīcija, nākamais albums būs centrālā daļa, kur notiek vislielākais konflikts.
Kam seko atrisinājums.
Jā, bet es to vairāk sauktu par nobeigumu.
“Karaliskajai dekadencei” ir plašs mūziķu sastāvs. Kā tu atlasīji mūziķus?
Jā, tur spēlē daudz cilvēku. Es pazīstu daudz cilvēku, daudz mūziķu – droši vien lielāko daļu Rīgas vērā ņemamo mūziķu, kas ir gatavi ar mani sadarboties un ar kuriem arī es esmu gatavs sadarboties.
Tā ir mazas valsts priekšrocība.
Tā nav tikai mazas valsts priekšrocība. Tas notiek visās valstīs – visi cits citu pazīst, teiksim, muzikālajā vidē.
Man vienmēr ir paticis tas teiciens, ka vajadzīgi tikai septiņi cilvēki, lai iepazītos, piemēram, ar ASV prezidentu.
Jā, jā, tikai tas teiciens ir savādāks – visi cilvēki pazīst viens otru caur septiņiem vai sešiem cilvēkiem. Arī interešu loks nosaka to, ka vienas jomas cilvēki sastapsies. Kaut arī mūzikā ir dažādi novirzieni, agrāk vai vēlāk cilvēki viens ar otru iepazīstas.
Ja es gribētu stilistiski definēt "Gati Ziemu un Karalisko dekadenci", es to sauktu par alternatīvo kamermūziku.
Iespējams. Man nav bijusi nepieciešamība pašam to visu definēt. Attiecīgi nākamais materiāls krasi atšķiras no tā, kas bija dzirdams pirmajā albumā. Tāda arī ir tā doma – radīt savstarpējus kontrastus. Manos plānos nav iegulties kādā nišā. Pašlaik man patīk daudz eksperimentēt ar dažādām skaņām un instrumentiem.
Šogad septembrī "Brick Bar" uzstāšanās bija elektroniskais eksperiments “Gatis Ziema un Figūras”.
Jā, tas ir jauns projekts kopā ar Kasparu Groševu. Mēs plānojam arī albuma ierakstu, kas notiks pavisam drīz – nākamo divu mēnešu laikā. Šis projekts ir simbioze. Kaspars ikdienā nodarbojas ar pavisam ko citu, un arī viņa mūzika ir kaut kas pavisam cits, attiecīgi man ir interesanti paskatīties, kāds rezultāts mums sanāk. Man tas ir interesanti, jo mūziku mēs ar Kasparu divatā radām, tā ir mūsu sadarbība, savukārt “Dekadencē” visu daru viens pats – rakstu partitūras, vārdus.
Kāpēc “Karaliskajā dekadencē” tu nolēmi visu darīt viens?
Tas ir mans solo projekts. Tādēļ jau tur ir rakstīts Gatis Ziema, citādi būtu diezgan iedomīgi projektam likt savu vārdu.
Redzi, kā ir, ar vārdu salikumu "solo projekts" es momentā iedomājos vienu cilvēku, kas stāv skatuves vidū ar ģitāru vai sēž pie klavierēm un dzied.
Ja es varētu spēlēt visus tos instrumentus, es labprāt to darītu. Paldies Dievam, ir cilvēki, kas to dara daudz labāk un patīkamāk, tādēļ viņus izmantoju kā izpildītājus.
Vai tu atceries, kad tu sarakstīji savu pirmo dziesmu?
Esmu pārliecināts, ka tā nebija latviešu, bet krievu valodā. Vispār dziesmu tekstus sāku rakstīt krievu valodā. Savu pirmo dziesmu noteikti neatceros. Atceros pirmo muzikālo kompozīciju, kas man patika un kad es sapratu, ka vēlos nodarboties ar mūziku, tas bija 15 vai 16 gadu vecumā. Tad sāku izmantot interesantākus instrumentus. Man šķiet, šī mana pirmā kompozīcija bija domāta stīgu kvartetam.
Tev ir muzikālā izglītība?
Jā.
Tas izskaidro tavas muzikālās izvēles, piemēram, rakstīt mūziku stīgu kvartetam.
Muzikālā izglītība sniedz nepieciešamo pamatzināšanu kopumu. Protams, kā jau visās jomās, ir arī izņēmumi. Vienīgais jautājums, vai vēlies mūziku rakstīt ātri un efektīvi, vai mēģini kādiem nekonvencionāliem veidiem to darīt un, iespējams, nonāc kaut kādās situācijās, kuras nezini, kā atrisināt. Šādos gadījumos palīdz muzikālās zināšanas. Atrisināt situācijas, kas nemaz nav tik sarežģītas, bet bez muzikālajām zināšanām tādas šķiet. Vai darīt visu pēc noteikumiem būtu jāizvirza par pašmērķi? Es domāju – diez vai. Man liekas, tieši šāds uzstādījums ir tas, kas daudziem akadēmiskās mūzikas izpildītājiem traucē. Viņi vienlaikus saprot to, ko nozīmē darīt pareizi un ko nozīmē darīt nepareizi, bet viņiem ir iestāstīts, ka viņiem vienmēr ir jādara pareizi. Tas ir elitārisma paveids.
Es tikko biju uz “Skaņu mežu”…
Nu jā, jā, jā... es pēdējo reizi uz “Skaņu mežu” biju pirms kādiem 7 vai 8 gadiem. Man bija par skaļu. Man, protams, patīk dažādi eksperimenti, bet tas viss ir pārvērties par sava veida popkultūru. Bet Rīgā vairāk vai mazāk viss tāds ir – te nu gan mēs varam runāt par izmēru nozīmi. Rīgā alternatīvā kultūra kā tāda nemaz nepastāv, jo visi lielākoties patērē alternatīvo kultūru. Man, tieši otrādi, patīk diezgan jēla popkultūra. Es skatos televīzijas šovus, un mani tie patiešām izklaidē. Mani tie pa īstam izklaidē! Lai atvilktu elpu, es neiešu klausīties avangarda elektroniku. Man patīk vienkāršas lietas, kuras var saprast.
Televīzijas šovi savā ziņā ir groteska.
Nē, tieši otrādi! Agrāk uz to visu skatījos kā uz grotesku, tagad to uzveru kā stāstu par savādākiem cilvēkiem, kuri bieži vien ir sirsnīgāki, ar milzīgu iekšējo spēku. Krievu literatūrā daudz ir rakstīts par to, cik ļoti intelektuāļus un "sabiedrības krējumu" interesē šie parastie zemnieki. Viņos ir kaut kas nepieradināts – vienlaikus romantisks, naivs un arī brutāls. Tas viss nav apaudzis ar maskām un nepieciešamību visu sarežģīt. Cilvēciskās emocijas ir ļoti jēlas, un tas man arī patīk.
Man ļoti patīk arī šlāgermūzika. Bieži vien mani tā biedē vairāk nekā okultā mūzika. Tas naids patiešām ir baiss, jo tas ir pa īstam. Šie cilvēki neizliekas.
Viņi nespēlē teātri. Viņi dzīvo.
Un tā dzīve bieži vien sanāk īsāka, jo viņiem ļoti daudz ir jāstrādā. Viņiem nav laika skaistām kleitām un nav laika izlikties par to, kas viņi nav. Droši vien patiesums ir tas, kas mani tajā visā saista.
Vai skaties arī “X-faktoru”?
“X-faktoru”? Tas jau bija sen!
Nē, tagad ir jaunākā sezona!
Es sajaucu ar “Baiļu faktoru”. Nē, “X-faktoru” es neskatos. Man šie talantu šovi ne pārāk patīk. Es skatos “Lauku sētu” - tas ir mans mīļākais šovs. Un skatos arī "No ērkšķiem uz...", kurā dalībnieces ir sievietes, kuras ir nonākušas ļoti smagās dzīves situācijās. Agrāk cilvēkiem patika gladiatoru cīņas, tagad viņiem patīk šie ļoti nežēlīgie TV šovi, un es noteikti esmu viens no tiem cilvēkiem. Tāpat man patīk arī skatīties cīņu sportu. Mani tas izklaidē. Tur viss ir vienkārši. Tur nav nekāda filozofiska, abstrakta zemteksta. Tur viens sadod otram pa purnu – un viss. Tā ir arī tā atziņa, ko es varu saņemt, kas šis cilvēks ir stiprāks. Viss! Man patīk šis process.
Un tomēr, tavas mūzikas pamatā ir filozofija!
Tas ir citādi. Mūzika, ko es taisu, ir neatkarīga no tā visa. Mūzika ir kaut kas ļoti individuāls, ko rakstu pats sev, lai to man pašam gribētos klausīties. Mūzikas rakstīšanas process ir terapeitisks. Bieži vien, klausoties mūziku, man tā ātri kļūst neinteresanta, jo jūtu, ka pietrūkst godīguma. Zinot arī cilvēkus, kas šo mūziku izpilda, es ļoti stipri sajūtu, ka viņi cenšas izlikties par to, kas viņi nav. Nav svarīgi, cik tehniski mūzika tiek izpildīta, man ir svarīgi, lai tas ir godīgi, pa īstam godīgi! Jo citādi, ja tas nav pa īstam, man tas nav interesanti.
Piemēram, rokmūzikā var novērot, ka lielākoties veiksmīgākās un interesantākās grupas ir tās, kurās lielākoties spēlē pusaudži. Interesantas tāpēc, ka viņi nebaidās. Viņiem arī nav, no kā baidīties. Jo vecāks tu paliec, jo vairāk tu sāc domāt par to, ko tu gribētu teikt un ko nevajadzētu teikt. Parādās iekšējā cenzūra. Kad dzirdi, cik stipri cilvēks sevi cenzē, bieži vien arī tas izklausās samāksloti. Savukārt tīņiem tas nav tik ļoti jūtams, kas ir forši!
Kāds ir tavs iekšējais kritiķis?
Es mēģinu pastāstīt to, ko man pašam būtu interesanti dzirdēt kā muzikāli, tā arī tematiski. Rakstot cenšos paskatīties uz lietām tā, it kā kāds no maniem draugiem man to pašu stāstītu. Tas arī viss.
Cik tev ir svarīgi tas, kā tavu mūziku izjūt tavi klausītāji? Vai tev nāk klāt cilvēki un stāsta savas pārdomas par tavu mūziku?
Jā, protams, cilvēki dalās savās pārdomās. Man tas ir absolūti neinteresanti, jo es zinu, ka mūzika, ko es rakstu, ir konkrēti par manu empīrisko pieredzi. Es saprotu, ka bieži vien cilvēki var ar to identificēties, bet man tas absolūti nekaitē. Vienīgais, man tas kaitētu, ja mana mūzika kādam izdarītu ko sliktu. Es ceru, ka tā tas nav. Vismaz neviens man to nav teicis. Ir jābūt atbildīgam, protams! Ir jāzina savs klausītāju loks.
Es tevi dzirdēju vasarā, bārā "Čē" nākamajā dienā pēc "Guns N’Roses" koncerta.
Latvijā notika "Guns N' Roses" koncerts?
Nē, nē, tas notika Tallinā! Bet jūs tajā vakarā džemojāt "Guns N’Roses" dziesmas.
Varbūt. Tas bija Gatis Ziema un "Offiss" koncerts. "Offiss" ir brīnišķīgs projekts, mans mīļākais projekts! Parasti dziesmu sarakstu izdomājam tajā pašā dienā pirms koncerta. Smieklīgākais ir tas, ka arī uz "Offisa" koncertiem nāk ļoti daudz klausītāju. Daudzi no šiem klausītājiem ir zināmi mākslinieki, cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar dižo mākslu, bet ir skaidrs, ka būtībā visiem šiem cilvēkiem sirds kāro pēc šīs tik ļoti nopeltās popmūzikas. Tāpēc es to sauktu, man ļoti nepatīk šis vārds, par performanci. Tā ļauj cilvēkiem saprast, ka viņiem patiešām patīk, lai cik ļoti kaut kādās aprindās tas skaitītos jēli un netaktiski, klausīties šādu mūziku.
Protams, visi var maskēties aiz smiekliem un humora, kā arī mēs to mēģinām darīt, bet es ticu, ka mums visiem patīk popmūzika. Iespējams, vairāk nekā šī samezglotā konceptuālā māksla. Man patīk izklaidēties, un man ir labi uztrenēta acs saskatīt liekulību. Manuprāt, cilvēkiem vairāk vajadzētu mēģināt iedziļināties sevī un nekoncentrēties uz apkārtējo. Mēģināt būt pašpārliecinātiem par visām savām īpašībām un apzināties, ka tas palīdzēs visiem cilvēkiem tikt galā ar visu dzīvošanu.
Šādās situācijās cilvēki visvairāk netiek galā ar vientulību.
Vientulība vienkārši ir jāpieņem. Par to - neciešamo vientulību - es arī rakstu "Dekadences" triloģijā. Bet tā diemžēl ir iekārtota pasaule.
Visi cilvēki ir ļoti vientuļi. Lai cik mēs to gribētu vai negribētu, šo faktu mēs varam dzēst tikai ar ilūzijām.
Būtībā mēs tā pa īstam nekad nesaskaramies ar mūsu domām. Tā, lūk!
Mēs te sēžam un sarunājamies.
Sarunas ir sava veida terapija. Runājot ar citu cilvēku, tu būtībā runā pats ar sevi, tādēļ tas ir brīnišķīgi, ka tev nav jārunā pašam ar sevi, bet tu vari atrast kādu cilvēku, kā priekšmetu, kuru izmantot, lai būtībā caur dialogu raktos dziļāk sevī. Tu nekad nevarēsi iegūt neko jauno – neko tādu, kas jau tevī nebūtu. Visas emocijas un sajūtas – tās jau ir tevī, ja tu tās spēj pārdzīvot. Cilvēks nav spējīgs izjust nekāda veida impulsus no ārpuses. Tāpat sāpes – tās nāk no nerviem, kas jau ir tavā ķermenī. Es domāju, ka visa dzīve diemžēl paiet viena ķermeņa un viena prāta ietvaros.
Vienīgais risinājums ir to pieņemt un nepārdzīvot.
Jā, kas ir diezgan skumji un nežēlīgi.
Lai mēs nebeigtu sarunu uz nopietnās nots, kas tevi iepriecina?
Kas mani iepriecina? Mani iepriecina... Es tūlīt izdomāšu atbildi uz šo jautājumu. Mani droši vien iepriecina tas, ka manī ir cerība, ka sevī varu atrast vēl kādus aspektus, par kuriem es nenojaušu. Mani iepriecina tas, ka es joprojām varu naktīs sapņot pārsteidzošus sapņus vai pamosties no ārprātīgiem murgiem. Tas mani iepriecina! Tas vieš manī cerību, ka es vēl nepazīstu pats sevi tik labi.
Vienā teikumā sakot, mani iepriecina, ka vēl esmu spējīgs izjust pārsteigumu.
Jo vecāks kļūst cilvēks, jo vairāk viņš interesējas pats par sevi, jo mazāk viņš izjūt pārsteigumu, un tas arī definē novecošanu. Ja tevī vēl ir pārsteigums, tas nozīmē, ka vēl ir cerība uz, iespējams, pat ļoti radikālām pārmaiņām.
