Pa ceļam ar Klasiku

Studijā - "Artissimo" viesi: dziedātāji Irina Dolženko, Jana Ivaņilova un Saīds Gobečija

Pa ceļam ar Klasiku

Arturs Maskats par Cēsu Mākslas festivālu. Latvieši pasaulē un pasaule Latvijā

Dziedātājs Džons Klīrijs: Lai labi spēlētu Ņūorleānas mūziku, jādzīvo Ņūorleānā

Mūziķis Džons Klīrijs: Mūzika man ir privilēģija, tomēr reizēm spēj padarīt traku

Rīgas Kongresu namā 3. jūlijā festivālā "Rīgas ritmi" kopā ar latviešu mūziķiem - saksofonistu Kristapu Lubovu, trompetistu Oskaru Ozoliņu un trombonisti Lauru Rozenbergu - uzstāsies Džons Klīrijs, funk un R&B komponists, pianists, ģitārists un vokālists no džeza dzimtenes Ņūorleānas. Leģendārā amerikāņu blūza dziedātāja Bonija Raita šo britu salās dzimušo, bet Ņūorleānā jau gandrīz 40 gadus darbojošos meistaru nodēvējusi par "devīto pasaules brīnumu". Pats mūziķis intervijā Latvijas Radio 3 - "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar Klasiku" atzīst, ka mūzika ir viņa privilēģija, taču reizēm tā spēj padarīt arī traku.

Lai arī dzimis Kentas grāfistē Anglijā, Džons ar sava onkuļa palīdzību ātri vien saprata, ka viņa aicinājums ir blūza un džeza saknes otrpus okeānam, kurp arī devās jau vēlīnajos tīņa gados.

"Uz Ņūorleānu devos tūlīt pēc skolas absolvēšanas. Zināju, ka gribu tur palikt ilgāk nekā tikai brīvdienās, bet man bija 100 dolāri, un naudas pietika aptuveni četrām dienām. Pagājuši 37 gadi, un es joprojām tur dzīvoju," intervijā stāsta mūziķis. "Darīju jebko, lai nopelnītu naudu un varētu tur palikt. Vispirms raku banānu augus, tad mūrēju ķieģeļus, kaut man nebija nekādu iemaņu, tad mums ar draugu piedāvāja krāsot bāru, kas atradās netālu no vietas, kur dzīvojām. Tas bija labs darbs, jo īpašnieks ļāva strādāt jebkurā laikā, kad vien gribējām. Kamēr strādājām, varējām dabūt dzērienu bez maksas, katru vakaru tur bija dzīvā mūzika un mēs varējām klausīties visas grupas, un tā man bija kā universitāte. Katru vakaru mums samaksāja tik daudz, lai varētu nopirkt ēdienu vienai maltītei, aiziet paklausīties kādu grupu kādā citā klubā, un nākamajā dienā sākt atkal visu no jauna. Mums vajadzēja sešus mēnešus, lai bāru nokrāsotu. Bet tas bija lielisks bārs ar nosaukumu "The Maple Leaf", un ielas pretējā pusē bija vēl "Jedds" un ap stūri "Jimmies". Šajos trijos bāros mums bija iespēja klausīties fantastisku mūziku. [..] Bāros guvu ļoti labu izglītību."

Lai gan Klīrijs sākotnēji rēķinājies, ka piedzīvos Ņūorleānā vilšanos, tomēr "realitāte izrādījās pat vēl labāka".

"Man tā šķita tāda aizmirstā pilsēta, tūristu nebija, jo tā ir pārāk tālu no Ņujorkas un Sanfrancisko. Tā bija skaista, koloniāla pilsēta, lai arī pagrimusi un ļoti nabadzīga. Nebija nekāda mūzikas biznesa, tomēr 18 gadu vecumā man tā šķita laimīgākā vieta pasaulē. Nu jau dzīvoju tur ilgu laiku un daudz kas ir mainījies. Bet viss jau mainās. Man palaimējās pieredzēt īpašu ēru Ņūorleānas vēsturē un mūzikā, satikt cilvēkus, kas radīja Ņūorleānas ritmblūzu. Skumji, ka no tās paaudzes gandrīz neviena vairs nav," atzīst Klīrijs, stāstot, ka tikko miruši divi ļoti nozīmīgi cilvēki Ņūorleānas un pasaules mūzikas vēsturē - Dr. John un Deivs Bartolomjū.

"Tā nu sanāk, ka turnejas starplaikos spēlēju bērēs, tāpēc ir ļoti skumji. Bet, kā jau teicu, man laimējies, jo varēju šos cilvēkus satikt, spēlēt ar viņiem un pat saukt par draugiem. Šie cilvēki izmainīja to, kā pasaulē spēlē popmūziku. Kad Ņūorleānas džezs 20. gadsimta 20. gados izplatījās tālāk uz Sentlūisu un Čikāgu, tas izmainīja 20. gadsimta mūziku ne tikai Amerikā, bet visā pasaulē. 40.-50. gados nāca jaunas pārmaiņas, jo Ņūorleānā radās ritmblūzs, ko vēlāk visur citur sauca par rokenrolu," turpina mūziķis.

Pērc Klīrija domām, jebkur pasaulē var atrast grupu, kas spēlē Ņūorleānas džezu, taču "lai Ņūorleānas mūziku nospēlētu pareizi, ir jāuzaug Ņūorleānā. Spēles manieri ietekmē pārtika, ko ēdat, cilvēki, ko satiekat, ielu dejas, laikapstākļi, gaisa mitrums, dzeramais ūdens no Misisipi upes.

Ņūorleānas mūziku var spēlēt diezgan labi. Lai spēlētu tiešām labi, ir jādzīvo Ņūorleānā."

Reiz Klīrijs stāstījis, ka spēlējis Kanādā un bijis tāds klusums, ka nācies pārtraukt spēlēšanu, lai pārliecinātos, vai kāds vispār vēl ir zālē. Tomēr arī pārāk skaļa publika mūziķim neiet pie sirds.

"Labākais ir vidusceļš. Parasti, ja publika ir ļoti skaļa, tas nozīmē, ka viņi sarunājas. Un, ja sarunājas, tātad neklausās, ko spēlējam. Bet tā gadās reti. Reizēm, kad spēlējam, valda pilnīgs klusums, neviens nerunā, jo visi grib saklausīt katru noti. Tas ir pārāk sterili, neliels troksnis ir vajadzīgs. Kad spēlējam Ņūorleānā, pēc katra solo, kas klausītājiem patīk, atskan ovācijas. Man patīk dzirdēt šādu reakciju," skaidro Klīrijs. "Reizēm gadās spēlēt ļoti dārgos, formālos džeza klubos, kur cilvēki cits citu kušina. Tā nav īstā atmosfēra Ņūorleānas mūzikai. Bet nekas, tad mēs vienkārši spēlējam mazliet savādāk, nākas pielāgoties.

Ņūorleānas mūzika daudzējādā ziņā ir ļoti vienkārša, bet tajā netrūkst nianšu, ko iespējams veidot izsmalcināti. Džezā reizēm ir elementi, ko var izbaudīt vienīgi mūziķi, profesionāļi. Ņūorleānas mūzikā tā nav, nevajag doktora grādu bībopā, lai izbaudītu šo mūziku, jo tā iedarbojas uz ikvienu. Taču, ja esi mūziķis un vēlies saklausīt smalkās nianses, tādas tur vari atrast. Tāpēc šī mūzika der visur, tā nav ekskluzīva."

Klīrijs atklāj, ka nespēj sevi iedomāties bez mūzikas un nevar "iztēloties, kas notiek galvā cilvēkam, kurš nespēlē mūziku".

"Mūzika man ir privilēģija, esmu laimīgs būt tajā. Tā sniedz milzīgu gandarījumu, tomēr reizēm spēj arī padarīt traku!" atzīst Klīrijs. "Ja tā skan galvā visu laiku un to nevar izslēgt. Tu centies aizmigt, jo sešos ir jāceļas, lai brauktu uz lidostu, bet ir jau četri, tu gribi gulēt, bet dziesma tavā galvā skan jau nez kuro reizi! Tā gribas to izslēgt, bet nevar!"

Starptautiskais improvizācijas, džeza un pasaules mūzikas festivāls "Rīgas ritmi" norisinās no 2. līdz 6. jūlijam.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti