Chris Noah (īstajā vārdā Krists Indrišonoks) klausītājiem būs atpazīstams, pateicoties mūziķa veiksmīgajiem radio singliem, kas prātā paliek sava melodiskuma dēļ. Chris Noah dziesmas ir liriskas, nostalģiskas, romantiskas, tām piemīt mūsdienīgs skanējums. Mazalbumā jeb EP “Distance” tas ierakstīts kopā ar britu producentu Kristoferu Harisu (Kristofer Harris). Albuma ierakstā piedalījušies arī Krista koncertgrupas mūziķi: taustiņinstrumentālists Mārcis Jukumsons-Jukumnieks, kurš ir arī vairāku mazalbuma “Distance” dziesmu līdzautors, kā arī bundzinieks Jēkabs Zemzaris, ģitārists Kaspars Vizulis un basģitārists Jānis Polis.
Kristam jāievēro mājas karantīna, jo tik tikko atgriezies no koncertiem Vācijā.
Mūziķis šo noteikumu apzinīgi pilda un darbu organizē no mājām, tostarp nospēlējot EP “Distance” prezentācijas koncertu tiešsaistē. Arī šī telefonintervija notika albuma izdošanas dienā, 20. martā.
Aiga Leitholde: Kā tu jūties un kā īsini laiku, esot karantīnā? Ko tu varētu ieteikt cilvēkiem, kā atrast prieku mājās palikšanā?
Chris Noah: Mājās jūtos labi, un šobrīd laiks man nav jāīsina. Tieši pretēji – laika pietrūkst. Ar mazalbuma izdošanu ir saistīti tik daudzi darbi, kuru veikšana aizņem visu dienu, un arī atlikušo brīvo laiku cenšos aizpildīt ar kādu jaunu dziesmu idejas attīstīšanu. Kā rast prieku mājās palikšanā? Kā pirmo es varētu ieteikt – iztīrīt savu māju. Šis uzdevums varētu aizņemt kādu laiku, un, kad tas būs paveikts, vismaz karantīnas laikā atradīsies tīrā vietā. Pēc tam viss ir atkarīgs no tā, kādas katram ir intereses. Ja patīk literatūra, tad, protams, ieteiktu palasīt kādu grāmatu.
Man kā mūziķim šis ir laiks, kuru veltīt jaunu ideju attīstīšanai un, tieši šajā konkrētajā gadījumā, albuma izdošanas kampaņai.
Tev iznācis albums ar zīmīgu, šim laikam atbilstošu nosaukumu “Distance”, lai gan – būšana distancē mums ir bijusi aktuāla arī pirms krīzes. Attālums dažādu iemeslu dēļ ir šķīris mīļotos, ģimenes locekļus, dažkārt distance ir palīdzējusi labāk saprast lietas.
Jā, man arī daudzi cilvēki saka, ka nosaukums ļoti ir sakritis ar apkārt notiekošo. Mūsdienās, šķiet, klātbūtne nemaz nav nepieciešama, lai sekotu līdzi notiekošajam. Tas var būt pozitīvi un atvieglo komunikācijas procesu, bet citos gadījumos atkal otrādi. Tituldziesma “Distance” ir par otro scenāriju.
Mazalbumu "Distance" veido četras dziesmas. Kāpēc izvēlējies tieši mazalbuma formātu?
Manuprāt, lai izdotu pilna garuma albumu, māksliniekam ir nepieciešama noteikta fanu bāze, kas to noklausītos, kā grupai vai izpildītājam ir jābūt pārliecinātam par savu skanējumu un žanriskajiem rāmjiem. Kā nekā, debijas albumu var izdot tikai vienu reizi. Šķiet, ka šis mazalbums “Distance” mani kā mākslinieku raksturo ļoti veiksmīgi, taču vienmēr ir nianses, kuras var mainīties. Nenoliedzami mazalbums ir arī šim laikam piemērotākais formāts. Protams, konsultējos arī ar izdevniecību, un mans ieplānotais EP formāts arī viņiem visloģiskākais manas muzikālās darbības turpinājums. Jūtu, ka esmu pavisam tuvu arī pilnmetrāžas albuma ierakstam.
Tu esi noslēdzis līgumu ar "Made in Baltics”/”Sony Music Entertainment", kas ir nozīmīgs pavērsiens karjeras attīstībā. Saistībā ar ierakstu kompānijas un mākslinieku līgumiem ir dzirdēti dažādi mīti, piemēram, par mūziķa radošuma ierobežošanu, taču patiesībā tas ir kā darba līgums. Kā tu jūties saistībā ar šo līgumu un pavērsienu karjerā?
Jā, šobrīd no savas pieredzes varu teikt, ka ierakstu kompānijas uzliktie ierobežojumi ir mīts, lai gan, protams, nezinu, kā citiem ir gājis un kādi līgumi iepriekš ir slēgti. Mākslinieciskā ziņā man nav nekādu ierobežojumu. Ierakstu procesā neviens no ierakstu kompānijas neiesaistās. Tur es strādāju pats un radu to, ko es vēlos radīt. Tālāko procesu mēs plānojam kopā – skatāmies, kad būs labākais laiks, lai mūziku nodotu klausītājiem.
Tas ir milzīgs pluss, kad ar tevi ir liela komanda, kas ir zinoši, uzstājīgi jomas profesionāļi.
Esmu priecīgs par noslēgto līgumu! Protams, jāskatās, kā tas strādās praktiski – koncertu ziņā, un kādas attīstības iespējas sniegs ārpus Latvijas. Iepriekš es pats biju galvenais procesa virzītājs, tagad man ir atbildība pret ierakstu kompānija, kas ir labs motivators brīžos, kad pārņem slinkums.
Runājot par tavu mūziku un skatuvisko stāju – bieži sanāk dzirdēt, ka cilvēki ir pārsteigti, uzzinot, ka tu esi no Latvijas! Kā tu savā mūzikā izjūti lokālās un starptautiskās ietekmes?
Muzikāli augot un klausoties citu radīto mūziku, tu zemapziņā šīs ietekmes noglabā. Un vēlāk, kad raksti pats savu mūziku, tu senāk dzirdēto reģenerē un interpretē, mācies veidot melodiju, to frāzēt un rakstīt . Pateicoties tēva muzikālajai gaumei, augu, klausoties ārzemju mūziku – "U2", Ēriks Kleptons, Bītli – šīs ietekmes noteikti spēlē lielu lomu, kā es veidoju melodijas, tās frāzēju un salieku kopā ar vārdiem. Savukārt ir mani vienaudži, kuri ir auguši uz latviešu mūzikas bāzes, kā rezultātā rakstot mūziku, viņi nonāk pie citādāka rezultāta. Vēl jāņem vērā atšķirību starp angļu un latviešu valodu. Angļu valoda ir mazliet skanīgāka, līdz ar to arī dziedāšanas veids nedaudz atšķiras.
Ne vien pati valoda ir noteicoša, bet kvalitāte, kādā tu to proti.
Runājot, dziedot angļu valodā ar akcentu, protams, pirmā doma prātā – dzied latvietis. Tas ir loģiski! Slīpējot angļu valodu, kas man ir izdevies dabiski un nepiespiesti, piedomājot pie aranžējuma, kā arī iedvesmojoties no ārzemju avotiem, rezultātā izveidojas Latvijai neierasts skanējums.
Ko mākslinieciskajā ziņā esi guvis no lokālā?
Labs jautājums! Man pašam tēvs (Valdis Indrišonoks) ir mūziķis. Ja man ir kāda muzikālā ietekme no lokālā, tad tas ir aizgūts no viņa. Augot mūziķu vidē, tu novēro lietas un procesu gaitu. Saproti, kā viss notiek. No lokālā ir palīdzējis arī tas, ka jau sākotnēji man ir bijusi iespēja sastrādāties ar ļoti talantīgiem vietējiem mūziķiem, un to daru vēl joprojām. Mana grupa ir ārkārtīgi talantīgi latviešu mūziķi, kuri lieliski orientējas popmūzikā, indie un citu stilu mūzikā. Domāju, ka šis aspekts saglabāsies nemainīgs, ka man apkārt būs latviešu grupa.
Lai arī kur mēs spēlēsim, mēs būsim no Latvijas!
Ko tu varētu pastāstīt par savu grupu?
Man ir ļoti paveicies ar savu grupu! Uz viņu fona es sev ļoti bieži šķietu amatieris, bet tajā pašā laikā – es redzu konkrētu muzikālo, žanrisko virzienu, kura robežas es ieturu, kamēr mana grupa to spēj kvalitatīvi izpildīt un papildināt savām idejām.
Manuprāt, katrā sastāvā ir vajadzīgs cilvēks, kurš nosaka žanriskos rāmjus.
Prieks sastrādāties ar tik jauniem un profesionāliem mūziķiem, ar kuriem uz skatuves jūtos droši, apzinoties, ka man ir jāuztraucas tikai un vienīgi par savu sniegumu.
Pastāsti par ārzemju koncertiem, kas pārtrūka vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu dēļ.
Mūsu plānā bija arī divi koncerti Igaunijā, bet jāatzīst, ka priecājamies, ka paspējām Vācijā uzstāsties plānotajos koncertos, kas bija labi apmeklēti, un arī tikt atpakaļ – tikt pāri robežām. 10. martā nospēlējām pirmo koncertu Berlīnē, tad devāmies tālāk uz Minheni, un, ja nemaldos, tieši šajā koncertdienā, 11.martā, Latvija iekļāva Vāciju Covid-19 sarkanajā sarakstā. Nākamajā dienā tūliņ devāmies atpakaļ uz Latviju.
Ja būtu izbraukuši dienu vai divas vēlāk, Polijas robeža jau būtu slēgta. Mums ļoti paveicās!
Savukārt runājot par plāniem Latvijā – mums 14. maijā ir plānots koncerts “Palladium Riga” koncertzālē, un šī brīža situācijā nevar saprast, ko darīt ar biļešu tirdzniecību – pārcelt vai tomēr pagaidīt? Šī ir situācija, kuras attīstību nevar paredzēt.
Tāpēc mēs vēl nedaudz pagaidām – sagaidīsim 14. aprīli un līdz tam neskriesim notikumiem pa priekšu, un darīsim visu iespējamo, lai šis viss ātrāk atrisinātos.
Šobrīd runāt par nākotni ir pagrūti.
Jā – par tuvu nākotni. Tuvāko mēnešu laikā vajadzētu mazāk runāt, bet vairāk vērot notikumu attīstību. Ja mēs skatāmies tālāk – darbi turpinās! Ja mēs būsim atbildīgi pret sevi un sabiedrību, šis pandēmijas vilnis pāries un viss atgriezīsies savās normās.
