Etnogrupas “Čveneburebi” (no gruzīnu valodas – “mūsu cilvēki”) dalībnieki cēlušies no dažādiem Gruzijas apgabaliem, kas viņiem ļauj saglabāt tradīciju un vokālās izpildīšanas veida autentiskumu. Grupas mākslinieki ne tikai dzied, bet arī dejo un spēlē gruzīnu tautas mūzikas instrumentus. Viņiem piemīt izcilas vokālās dotības – kopējais balsu diapazons ir ļoti plašs un katram dziedātājam ir savdabīgs tembrs.
“Čveneburebi” regulāri organizē folkloras ekspedīcijas uz dažādiem Gruzijas novadiem.
Grupa vāc senu tautasdziesmu variantus, ko pēc tam atskaņo plašai publikai savos koncertos, turklāt grupas dalībnieki strādā arī pie gruzīnu tautasdziesmu arhīva veidošanas.
“Čveneburebi” ar panākumiem uzstājas ārzemēs, un savas pastāvēšanas laikā grupa pabijusi daudzās Eiropas un Āzijas valstīs. Grupas repertuārā ir gruzīnu tautas mūzikas programma un grupas radītu etnomūzikas kompozīciju programma.
"Ģeogrāfiskajā ziņā Gruzija ir ļoti dažāda, pat kontrastaina," stāsta grupas bass un multiinstrumentālists Levans Mikeladze. "Reģioni viens no otra atšķiras ļoti spēcīgi. Apkārtējā vide rada arī ļoti atšķirīgās mentalitātes, kas savukārt rada ļoti atšķirīgu kultūru.
Paldies mūsu senčiem, kuri to visu saglabājuši un nodevuši mums!"
Savukārt grupas otrā balss, arī bass Solomons Gogašvili, kurš spēlē tādus mūzikas instrumentus kā panduri, basa panduri un doli, uzsver, ka Gruzijā ir reģioni, kuros cilvēki runā savā valodā: "Tā ir Svanetija, Megrēlija, Abhāzija. Svaniem un megrēļiem ir līdzīga rakstība, megrēļu un svanu valodas vispār ir ļoti līdzīgas viena otrai. Kādi 30-40% no viņiem lieto arī gruzīnu valodu. Šīs ir kopīgas izcelsmes valodas un arī mūsu kopīgā bagātība.
Toties – kad mūsu festivālā Tbilisi dzied kāda Svanetijas grupa, tad Tbilisi un Austrumgruzijas klausītāji viņus nesaprot!
Bet viņus nesapratīs ne Ēģiptē, ne Amerikā, ne Krievijā – tikai Gruzijā ir iespēja, ka kāds viņus tomēr sapratīs...
Tāpēc vienmēr uzsveru, ka šīs valodas – megrēļu un svanu – noteikti vajadzētu mācīt Gruzijas skolās. Tā ir mūsu bagātība. Viņu dziesmas ir ļoti nopietnas un filozofiskas."
Levans Mikeladze novērojis, ka svanu dziesmās ir ļoti interesantas melodijas un harmonijas. "Harmonijas pamatā ir tās pašas – gruzīnu, bet, kad viņi dzied, ir sajūta, ka tur ir kāda kļūda – viņi dzied sekundās. Un it kā netīri... Ja svanu dziesmu dziedāsim mēs, tas būs intonatīvi "tīri", bet svani teiks, ka tā nav svanu dziedāšana. Viņi dzied it kā netīri, tā ir cita temperācija."
Solomons Gogašvili smejas: "Vienmēr esmu gribējis uzrakstīt disertāciju par to, cik ļoti dziedāšana ir atkarīga no tā, kur cilvēks dzīvo, tikai laika trūkuma dēļ vēl to neesmu izdarījis.
Piemēram, Kahetija – mums vienmēr viss ir bijis: saule, 25 grādu siltums, vācam vīnogas un dziedam – brīvi, ar pilnu krūti.
Bet svani vienmēr par kaut ko baidās – ka būs kādi plūdi, kādas nelaimes, un dzied tādā skarbā balsī, it kā lai kādu izbrīnītu. Vēl ļoti atšķirīga ir Gurijas – centrālās un rietumu Gruzijas reģiona – mūzika. Tā ir laikam vispolifoniskākā mūzika. Var teikt – tas ir Gurijas džezs."
