Monopols

Autoveikala saimnieks Uģis Martinsens tirgo visu, ko jau laukos cilvēkam vajag

Monopols

Pētniece Gundega Grīnuma: Latviešu valoda dod lielākas iespējas, nekā izmantojam

Žurnālists Kaspars Zaviļeiskis grāmatā stāsta par Latvijā pirmā komercradio izveidi

Mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis: Lokālais radio bija arī lokālais lepnums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Maijā izdotā grāmata “ParaPops jeb rozā brilles Siguldā” ir literārs, autobiogrāfisks mūzikas žurnālista Kaspara Zaviļeiska garstāsts par 90. gadiem un radiostaciju “Sigulda”. Stāsts rakstīts raitā valodā, lai to varētu izlasīt vienā elpas vilcienā, fonā skanot autora sastādītajai TOP dziesmu izlasei.

Stāsts neuzbāzīgi ļauj iepazīt paša Kaspara - melomāna personības izaugsmi, kā arī veidu, kā deviņdesmitajos iepazinām Rietumu mūzikas pasauli, kurā, šķiet, joprojām meklējam paši savu ceļu. Tāpēc ar Kasparu aprunājāmies gan par deviņdesmito, gan par mūsdienu mūzikas aktualitātēm un izaicinājumiem.

Kaspar, cik ātri tapa tavs garstāsts?

Galvā tapa 10 gados, bet rakstot aizvadīju mēnesi. Stāsts mani urdīja. Lokācijas vieta bija šarmanta, darbības laiks – deviņdesmitie, bija pilnīgi citādāks, nekā tagad. Vienā brīdī sapratu, ka paralēli darbiem ir jāpieķeras rakstīšanai. Kādas atmiņas tajā brīdī nāca ārā, tās esmu pierakstījis.

Tagad, pārlasot grāmatu, dažas lietas rakstītu nedaudz citādāk. Varbūt rakstītu nedaudz vairāk. Taču labāk, ka atmiņas ir pierakstītas kodolīgā formā, bez mākslīga izskaistinājuma, un jaunās ieceres varēšu realizēt nākamajā grāmatā. Ar grāmatas rakstīšanu ir līdzīgi kā ar mūzikas albuma ierakstīšanu. Bieži vien mūziķiem vajadzētu no ārpuses aizslēgt studijas durvis, tad, kad viņi paši ir ārpusē, un pateikt – viss, jūsu albums ir gatavs! Nevajag to visu pārrakstīt!

Vai rakstot tu klausies mūziku?

Man vispār pārsvarā mūzika skan fonā. Man vienmēr nedaudz ir bail par to, ka nepaspēšu noklausīties visus jaunos albumus. Līdz ar to pie katras iespējas cenšos kaut ko noklausīties. Bez mūzikas nekur!

Parunāsim par radio! Tam vienmēr ir bijusi būtiska loma cilvēku muzikālās gaumes veidošanā. Kā tu raksturotu to, kā deviņdesmito gadu radio atšķiras no radio mūsdienās?

Deviņdesmitajos gados ikviens varēja dabūt frekvenci savam radio. Protams, nevienam nebija skaidrības, kādi principi jāievēro, veidojot radio programmu, par visu svarīgākā tajā laikā bija pati iespēja translēt mūziku radio ēterā. Siguldas radio arī bija pilnīgs “muzikālais rasols”, taču šeit jāņem vērā, ka lokālais radio bija arī lokālais lepnums. Iedomājies, pēkšņi pilsētai ir savs radio!

Radio skanēja visur – veikalos un mājās, un mašīnās. Radio stāstīja par dažādām lokālām lietām, un tev bija iespēja uz radio piezvanīt, lai nodotu sveicienu vai pasūtītu dziesmu. Loģiski, ka visi pilsētas iedzīvotāji bija šī radio klausītāji. Arī mūsdienās ir lokālie radio, kur šis princips joprojām ir saglabājies. Tikmēr lielie radio šobrīd cīnās par reklāmas tirgu un runā par konkrētu formātu. Labs piemērs ir Radio SWH, kas parāda, ka dzīvais radio joprojām darbojas.

Kamēr tu biji radio “Sigulda”, Artis Dvarionas Kurzemes radio…

Bet Kristīne Garklāva un Agnese Vārpiņa strādāja Cēsu radio, kura nosaukums bija "Trīs". Jā, beigās visi cilvēki arī satiekas.  Man liekas, ka bieži no tiem saucamajiem "laukiem" cilvēki uz galvaspilsētu atnāk daudz gatavāki cīnīties par savu ideju.

Daudzkārt ir tā, ja esi Rīgā dzimis, uzaudzis, mācījies – tev dzīvē ir vienkāršāka un komfortablāka.

Ja esi no "laukiem", tad, pārceļoties uz Rīgu, tu pēkšņi no savas komforta zonas nonāc lielpilsētā, kur pašam ir jāizdzīvo un par sevi jāpastāv.

Tas dod papildu spērienu pa pēcpusi, darboties un meklēt nākamās iespējas. Lai gan, protams, pasaki jebkuram Cēsu, Siguldas vai Kuldīgas iedzīvotājam, ka viņš ir laucinieks, saņemsi atbildi –  es dzīvoju pilsētas centrā. Tāpēc  grāmata ir arī stāsts par pilsētu Siguldu, kurā viss notiek – ir klubi, radio, avīze.

Šķiet, tu esi laimīgs cilvēks, jo ātri apzinājies nodarbošanos, ar kuru vēlies saistīt savu dzīvi!

Jā, man tiešām bija skaidrs, ar ko vēlos nākotnē nodarboties. Man būtu interesanti par izvēlētajiem priekšmetiem parunāties ar bijušajiem skolasbiedriem. Patiesībā es viņus nevaru saukt par klasesbiedriem, jo 95. gadā Siguldas valsts ģimnāzija eksperimentēja ar izglītības sistēmu.

Respektīvi, vidusskola tika veidota pēc augstskolas principa. Bija daži obligātie priekšmeti, bet tad katram no gara priekšmetu saraksta bija iespēja izvēlēties sev interesējošo. Pēc 9. klases man bija skaidrs, ka mācīšos humanitārajos, tāpēc izvēlējos pamatīgāk apgūt angļu, vācu, krievu valodas, literatūru, nevis ķīmiju un fiziku. Varbūt kādam eksakto zināšanu trūkums ir iegriezis, bet manā gadījumā šī profilēšanās lieliski nostrādāja – jau vidusskolā mācījos par žurnālistu.

Konkurence uz vietu žurnālistos bija milzīga! Bet, pateicoties saviem radio ierakstiem, es tiku uzņemts. Viens no eksāmenu pieņēmējiem bija Sergejs Kruks, un viņam ļoti iepatikās mana radio darbība. Es iesniedzu tieši tos raidījumus, kurus veidoju kopā ar ģimnāzijas angļu valodas skolotāju no ASV "Peace Corporation" – Kristiānu Šulcu.

Atgriežoties pie mūzikas. Ir cilvēki, kuriem ir dabiski interesēties par daudzveidīgu mūziku. Droši vien arī tev pašam nav aktuāls jautājums, kāpēc jāklausās mūzika. Tu to vienkārši dari. Un tad ir citi cilvēki, kuriem ar mūziku nav tuvas attiecības. Vai tev kā dīdžejam, mūzikas žurnālistam ir misijas apziņa, iepazīstināt cilvēkus ar dažādāku mūziku?

To var saukt par misijas apziņu vai arī par egoistisku vēlmīti uzspiest savu gaumi – šis ir forši! (Joks!) Tā vēlme ir organiska, ja esi melomāns, un par melomānu es kļuvu jau 12 gadu vecumā.  Tevi urda vēlme atrast jaunu, un ar to, ko esi atradis, gribas arī dalīties! It īpaši tas notiek tad, kad spēlēju ballītes.

Man dīdžeja nodarbošanās sen nav stāsts par naudas pelnīšanu, bet tieši par šo vēlmi – dalīties ar savām "pērlēm" visdažādākajos žanros.

Ikreiz, kad cilvēki nāk klāt un jautā, kas tur skanēja, mani pārņem kaifs. Dažkārt cilvēki pat pieraksta grupas vai mūziķa vārdu, jo vietnē “Shazam” to nevar atrast, cik dažkārt neparasta ir šī mūzika!

Savukārt žurnālistikā jāievēro spēles noteikumi – īpaši, ja ir runa par interviju vai rakstiem, tad tēmas ļoti bieži nosaka industrijas cikls – tiek izdots albums, kuru vajag reklamēt. Šobrīd piekopju šo tā saucamo dīdžeja principu arī mūzikas žurnālistikā – sadarbojos ar dažādiem medijiem un pats izvēlos, par ko gribu un par ko negribu rakstīt. Man nav pienākums rakstīt par visu pēc kārtas, un lasītājiem varu piedāvāt to, kas pašam šķiet neparastāks un interesantāks, mazāk laipot starp dažādu auditoriju vēlmēm un vajadzībām.

Kas ir tavas aktuālās muzikālās "pērles" – Latvijā un ārzemēs?

Joprojām aktīvi sekoju līdzi norisēm jaunajā mūzikā. Nevēlos saiet vecajā marasmātiķī, kurš saka – kādreiz mūzika bija labāka. Tā tas, protams, nav. Iespējams, mūsdienās mūzika bieži vien ir pat kvalitatīvāka, daudzšķautņaināka. Tehnoloģijas ir attīstījušās, attīstījušās starpžanru sadarbības.

Ja runājam par muzikālajām pērlēm, tad uzreiz varu teikt, ka Toma Veitsa (Tom Waits) daiļrade man vienmēr ir aktuāla. Esmu noklausījies un izlasījis visu par viņu, esmu bijis uz Veitsa koncertiem. Viņa personība, viņa mūzika un tas veids, kā viņš darbojas industrijā – Veits ir pats par sevi, un neviens nevar viņu pierunāt darīt to, ko viņš negrib. Manuprāt, Toms Veitss ir Mākslinieks ar lielo burtu!

No latviešu mūzikas. Nodalījumu latviešu un ārzemju mūzika teorētiski vajadzētu izslēgt, bet realitātē to nevar izslēgt. Protams, ir negodīgi salīdzināt kādu latviešu mākslinieku ar to pašu Tomu Veitsu vai Niku Keivu (Nick Cave), kuri ir pasaules mēroga ģēniji.

Latvijā man patīk daudzi mākslinieki. No jaunajām, 2018. gadā izdotajām platēm man patīk grupas "Polifauna" albums “You Look Like A Lost Soul”, kas savā indie popa žanrā ir ievērības cienīgs veikums. Protams, ir ļoti daudz līdzīgu piemēru tā saucamajās ārzemēs, bet “Polifauna” tomēr ir mūsējie! Prieks viņus atbalstīt!

Jau vairākus gadus man patīk tas, ko dara Goran Gora. Tāpat arī grupa "Audience Killers". Arī džeza jomā notiek attīstība. Ir izaugusi jauna paaudze, kuri mazāk skatās "atpakaļ" un vairāk fokusējas uz mūsdienu aktualitātēm. Runājot par ārzemju grupām, mani joprojām saista "Beach House", kuriem šogad iznācis albums “7”.

Dažkārt klausītāji izsakās, ka ārzemēs mākslinieki ir spilgtāki. Kā Tev šķiet?

Dzelzs priekškars ir kritis, un mēs esam pasaules apritē. Nevar neko pārmest klausītājam, jo, būsim godīgi, kvalitātes un bieži arī oriģinalitātes ziņā no ārzemēm nāk ļoti spilgti mākslinieki, kuri ietekmē visas pasaules izpratni par mūzikas industriju. Lokālajam tirgum ir savi principi, un, manuprāt, tirgus ļoti labi attīstās. Man ļoti patīk jauno mūziķu paaudze. Piemēram, Evija Vēbere, grupas "Ezeri" un "Spāre", kuri veido paši savu sfēru.

Protams, notiek diskusijas par latviešu mūzikas īpatsvara pavairošanu radio staciju ēteros. Šim jautājumam strikti pieiet Francija. Man visi ierobežojumi uzdzen pumpas, jo mēs tā jau tik daudz esam ierobežoti. No vienas puses, tev stāsta – ir brīvība un demokrātija, no otras puses, tev vēl vairāk neļauj darīt. Aizliegums rada pretreakciju. Protams, es saprotu, kāpēc cilvēki vēlas panākt to, lai latviešu mūzika tiktu vairāk spēlēta. Kur gan to citur spēlēs, ja ne Latvijā?

Man kā melomānam patīk, ka man ir pieejama daudzveidīga mūzika. Manuprāt, lieliski latviešu mūzikas oriģinalitātes piemēri ir atrodami etnomūzikā, kuras aktualitātēm sekoju līdzi. Man ir ļoti liels prieks par izdevniecību "Lauska", kuri spēj mūsdienīgā veidā cilvēkus iepazīstināt un cilvēkiem pārdot etnomūziku visā tās daudzveidīgumā. Šī ir Latvijas iespēja izcelties! Ārzemju mūziķu daiļrades pamatā nebūs latviešu tautas mantojums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti