Diena sākusies

Māksliniece Katrīna Vasiļevska: Katram jau tas smukums ir savādāks

Diena sākusies

Juris Zvirgzdiņš: Vēl pirms gadiem pieciem kautrējos no vārda "rakstnieks"

Muzikologs un kulinārs Guntars Pupa: Gribētos drusku mainīties - nepalikt uz vietas

Mūzikas vēsturnieks Pupa: Gribētos drusku mainīties – nepalikt, sēžot uz vietas

1. aprīlī 75. jubileju atzīmēja erudītais mūzikas vēsturnieks, darbīgais publicists, kaislīgais kulinārs un Torņakalna patriots Guntars Pupa, kurš par savu 'nenotikušo mīlestību' sauc mākslu. Ārkārtas stāvoklis ir labs laiks, lai ierāmētu ne tikai dažus mākslas darbus, pārlasītu labas grāmatas un skatītos jaunatklātos spāņu trillerus, bet padomātu arī par memuāriem, kurus uzrakstīt mudina pienākums.

Orests Silabriedis: Guntar, vai vari mums ‘uzzīmēt’, kura Torņakalna daļa ir redzama pa tavu logu?

Guntars Pupa: Pa savu logu redzu Torņakalna tāles – līdz Otrajai slimnīcai skats aizsniedzas, līdz Kārļa Ulmaņa gatvei. Tad ir mazā kapsētiņa ar pareizticīgo baznīciņu. Vienības gatve iet garām, kur pavasarī kastaņi zied. Ir vairāki koki, un arī viens tāds ļoti izteiksmīgs bērzs. Tas līgojas vējā no vienas puses uz otru – tam ir daudzi sīki zariņi, uz kuriem palaikam uzmetas pa vārnai, reizēm vesels bars. Tagad tam ir pavisam viegla zaļgana migliņa. Dažā retā pastaigā izejot, redzu arī, ka ceriņu pumpuri pavisam lieli.

Veco tramvaju depo arī var redzēt?

Jā, to redzu ļoti labi! Īsajās pastaigās aizeju arī gar to. Ielas nosaukums ir Koku iela, ka atbilst savam nosaukumam.

Šajos apstākļos, kad banketu iespējas ierobežotas, ļoti gribu, ka tu pastāstītu, kā nosvinēji savu dzimšanas dienu 1. aprīlī savās mājās.

Man bija jubilejas svinības! Ļoti netālu no manis dzīvo arī mana māsa, čelliste Maija Prēdele ar savu pakuplo ģimeni, un divi pārstāvji no viņas ģimenes - Maija un viņas meita Zane Prēdele, bija atnākušas ciemos.

Tālā siļķe un daikons

Labi zinām, ka ar kulināriju tu vienmēr esi bijis ļoti labās attiecībās. Vai arī šajos puskara apstākļos tev bija vēlme un iespēja stāvēt pie plīts?

Vistiešākajā veidā! Gaidot nelielās mājas svinības, biju piestrādājis pie siļķes kažokā tapšanas - man pašam ļoti garšo siļķe, un pats komiskākais, ka tā nāca no Baltkrievijas. Absolūti nevainojama siļķe, Viduseiropas iepakojumā, un

likās, ka tieši to vajag manā dzimšanas dienā - šo 'attālināto' siļķi no Baltkrievijas.

Un visas attiecīgās piedevas - bietītes, burkāniņš, oliņa. Tas arī vēl nebija viss. Vēl tika gatavoti tvaicēti teftelīši – gaļas bumbiņas, ceptas garšīgas kotletes – ar sviesta pikucīti vidū, kā mūsu mājās pieņemts. Un vēl daikona jeb balto redīsu salāti ar āboliem un bazilika lapiņām rotājumam. Vēl ābolu kompots ar putukrējumu. Tāda bija pamata ēdienkarte, un svinības pagāja ļoti patīkamā, siltā un sirsnīgā līmenī. Bet varbūt tai pusapaļajai jubilejai liksim mieru, jo man vienmēr licies, ka tur taču man nav nekādu nopelnu...

Bet katra jubileja ir iespēja pateikt paldies cilvēkam, kas katram svarīgs.

Šoreiz mani pārsteidza, ka šajos attālinātajos apstākļos mani atcerējās negaidīti daudz cilvēku – zvanīja un lika par sevi manīt, pat atbrauca ar velokurjeru.

No Ingrīdas Zemzares saņēmu brīnišķīgu dāvanu – Asnates Smelteres grāmatu "50 gadi Rīgas modē". Par to esmu ļoti priecīgs, jo tā jau ir arī mana kultūras vēsture.

Sveica arī bijušie kolēģi "Klasikā", un arī nedaudzie palikušie draugi, kas vēl nav aizgājuši mūžības ceļus, atcerējās un piezvanīja. Vilnis Šmīdbergs caur Zani Prēdeli bija dabūjis manu telefonu – atcerējāmies jaunību, kad vēl sarakstījāmies: viņš bija armijā, es dzīvoju tepat pa Rīgu, cepuri kuldams. Viņa vēstules esmu saglabājis – kaut ko varbūt ar tām pasāksim, bet to atlikām uz rudeni, kad varēs tikties klātienē.

Guntars Pupa un Orests Silabriedis 2009. gadā, paziņojot "Lielās Mūzikas balvas 2008" nominantus

Memuāri un čells ar Daudziņu

Tu reiz man kādā sarunā teici – protams, ka memuāri taps. Un tad tu teici – ka memuāri jau top, un pa lapiņai kaut ko raksti. Kā tad īsti ir?

Esmu jau runājis ar vairākiem cilvēkiem, kas būtu gatavi to izdod, bet vienmēr esmu atdūries pret jautājumu, kā ievadīt datorā rakstus un recenzijas, kuru man ir stipri daudz: esmu tos saglabājis, un saprotu, ka vienkārši jāienirst Nacionālajā bibliotēkā, kur varu izlasīt un likt vienu pie otra klāt rakstu gabaliņus, un tie tiks komentēti.

To noteikti izdarīšu līdz nākamajai jubileja, jo šobrīd man ir viens cits darāmais darbiņš – grāmata par Kārli Zariņu, kam esmu redaktors un sakārtotājs.

Tas ir Zigrīdas Krīgeres akadēmisks pētījums par mūsu izcilo dziedoni: tur ir gan viņas atraitnes atmiņas – ļoti interesantas, personīgas, subjektīvas un emocionālas. Ir Allas Kēnigsbergas brošūriņa, kas no krievu valodas būtu jāpārceļ uz latviešu valodu. Ir Ināras Ancānes intervijas ar Zariņu – tur sanāk rakstu krājums, tādi patiesie stāsti par mūsu lielo dziedoni Kārli Zariņu.

Un vēl jau ir rūpes par manu vienīgo un brīnišķīgo meitu, čellisti Guntu Ābeli – palīdzu viņai gādāt repertuāru, vienmēr iesaku ko jaunu, esmu piestrādājis arī pie diska tekstiem.

Vīra uzvārdā viņa ir Fornazīni, bet skatuves uzvārds viņai ir Ābele, un tāds tas arī, cerams, paliks. Viņi pašlaik dzīvo drošā vietā – Bāzelē. Daudz kas no šogad iecerētā palicis pusceļā un nepiepildīts – viņa uzsāka ļoti interesantu sadarbību ar Teodoru Kurenci, bija paredzēts Bēthovena visu simfoniju ieraksts. (..) Viens no interesantiem projektiem ir ar Vili Daudziņu – tas ir stāsts par čellu kā mūzikas instrumentu, darbarīku un ievērojamiem tā meistariem. Ļoti interesants darbiņš, kuru palīdzēju veikt un arī tulkot.

Grāmatas un spāņu trilleri

Atceros, ka tu reiz teici – dodiet man lasīt! Ja nav ko lasīt, tad vispār nav dzīvošanas. Vai tev šobrīd ir gana, ko lasīt?

Pašlaik ar lielu interesi lasu Māra Bērziņa "Aizliegto pianīnu" – izcils darbs un izcils autors!

Arī Māris, tāpat kā es, ir torņkalnietis, tikai vēl senāks – izteikts torņkalnietis. Ar to viņš mani 'paņēma' "Gūtenmorgenā", kurā viņš radījis to, ko spējis tikai ļoti rets latviešu rakstnieks – radījis tipāžu, līdzīgu Donam Kihotam, kāda latviešiem līdz šim nav bijis.

Tad nāca "Svina garša", kas man ļoti patika. Bet ir viena grāmata, kas šobrīd man galvgalī pie dīvāna un ko ļoti bieži pārcilāju un pārlasu no agriem rītiem – mostos jjau ap četriem... Tā ir Jāka Jeerīta grāmata "Mainīgais" Guntara Godiņa izcilajā tulkojumā, ko pirms gadiem pieciem izdeva apgāds "Mansards". Jeerīts savulaik bija Igaunijas vēstnieks Latvijā. Grāmata rakstīta dienasgrāmatas formā – tā ir tik bagāta ar materiālu, ka to var no jebkuras vietas lasīt. Pa starpām tur ir arī dzejoļi – oriģinālvalodā, krievu valodā, vācu un franču valodā, tur ir viņa paša piezīmes, uzmetumi, novērojumi, redzējumi. Tas ir materiāls tūkstošiem grāmatu! Man arī gribētos vēl atlikušajos gados drusku mainīties – nepalikt sēžot uz vietas, gaidot nāvi (smejas). (..) Tagad ir daudz laika – visi sēž mājās, es tai skaitā, un dators paver fantastiskas iespējas redzēt kaudzēm kinofilmu. Arī tur esmu iedziļinājies un šo to atklājis: skatījos senās Bergmana filmas, vēl no četrdesmitajiem, piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem.

Īsts atklājums ir pēdējās desmitgades spāņu trilleri, kurus spāņi veidojuši sadarbībā ar Argentīnas kinematogrāfistiem un citiem. Tas ir ļoti augstas kvalitātes Eiropas kino, kurā nav nekā amerikāniska, bet diemžēl šīs filmas pie mums nav rādītas.

Ārkārtīgi interesanti ir izsekot Almodovaras daiļradei – viņš katru gadu ražojis pat pa trim filmām. Līmenis ir ārkārtīgi dažāds, bet kā autors viņš ir ļoti interesants – viss cilvēciskais šajās filmās ir satilpināts. Reizēm tās plīst no pārbagātības, reizēm izveido ļoti interesantu, dinamisku un ļoti cieši savītu stāstu.

Vēl viena personība, ko esmu atklājis mūzikā, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām – dāņu komponists Hanss Abrahamsens. Viņam ir opera "Sniega karaliene", kas ir arī viena no manām vismīļākajām pasakām kopš bērnības. Opera gan ir pieaugušajiem. Arī pārējie darbi viņam ir ļoti interesanti - simfoniskais darbs "Sniegs", klavierkoncerts, dubultkoncerts. Viņa valoda man ir atklājums, pārsteigums un iepriecinājums.

Nenotikusī mīlestība un atklājumi

Zinot, ka tev vienmēr bijusi svarīga arī vizuālā māksla, kā tagad aizpildi šo tukšumu?

Tukšuma nav, jo man ir milzumdaudz albuma tipa izdevumu – pilni plaukti ar savulaik rūpīgi vāktām grāmatām.

Joprojām esmu mākslā ieinteresēts. Ir arī vēl maza kaudzīte mākslas darbu, kas nav ierāmēti – ar to tagad ceru darboties.

Tepat netālu, kur dzīvo arī Edvīns Raups ar savu dzīvesbiedri, ir galerija "Rāmis". Ir jau diezgan daudz pie sienām – no klasikas, no jaunākiem laikiem. Tā arī man tāda nenotikusi mīlestība – uz mākslu. Varbūt pat būtu bijis labāks mākslas vēsturnieks – tur būtu vairāk sasniedzis.

Kuri būtu tie pirmie izdevumi, ar kuriem tu sevi vislabprātāk saisti no tālajiem 60. 70. 80. gadiem?

Nopietnākie gabali tapuši sadarbībā ar "Literatūru un mākslu", kurā patrāpījos ļoti labos laikos – tieši Atmodas laiks man šeit pagāja, strādājot kopā ar Imantu Zemzari. Tas bija laiks, kas mūs aizrāva. Bija visādas atklāsmes, kas nāca, un tautieši, kas brauca –

tas bija dinamisks, neatkārtojams un pat neaptverams laiks: "Literatūra un māksla" iznāca 100 000 metienā un tika izpirkta!

Ļoti žēl tagad ir par žurnālu "Māksla", kas iznāca no 1959. gada un cauri gadiem saglabāja iespējamu neatkarību no oficiālajiem viedokļiem un ideoloģijas, tikai laiku pa laikam ‘ķeizaram’ atmezdams to, kas viņam pienākas. Bet citādi – līmenis un rakstītāji kopa savus rakstus, izglītoja rakstītājus, tie arī mācījās cits no cita – Jānis Borgs, Ingrīda Burāne, Miks Savisko, Lilija Dzene, Maija Augstkalna. Ļoti daudz deva darbs televīzijā – savulaik ar režisoru Robertu Liedi uz jauno laiku viļņa mums izdevās iedzīvināt skatienu arī pāri Latvijas robežām, tālāk Eiropā. Par to nekautrējos un liels prieks par to.

Uzklausīt garīgos skolotājus

Mēs ļoti gaidām tavus atmiņu stāstus, dalīšanos ar atmiņām! Lai gan, atskatoties uz bagātu dzīvi, ir diezgan viegli domāt, ka ‘šobrīd nekas interesants īsti nenotiek’ un ‘tie jaunie arī šodien neko nevar’, bet man jau nu liekas, ka tu šādam noskaņojumam neļauj sevī iezagties.

Nē, kas nu nav, tas nav!

Taču es ļoti ieteiktu uzklausīt arī tos garīgos skolotājus, kādi nu vēl mums ir palikuši, jo pagājušogad tā kaulainā taču daudzus izpļāva uz neatgriešanos – viņu trūkumu es izjūtu.

Bet vēl jau ir palikuši – Juris Rubenis, Lidija Doroņina-Lasmane, Imants Lancmanis, Alvis Hermanis.

Un ‘tiem jaunajiem’ tu arī teiktu - lai darbojas?

Jā, man viņi patīk un interesē! Platonu Buravicki esmu atklājis – viss beidzamais gads man pagājis viņa atklāsmē. Arī šogad vēl pirms vīrusa paguvu būt viņa radošajā pēcpusdienā Komponistu savienībā. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns mūsu mūzikā! Taču saprotams un pieņemams, jo tas, ko viņš grib pateikt, ir absolūti skaidrs un iedarbīgs. Tas arī ir tas, kas mani saista klasiskajā mūzikā. Vienmēr arī priecājos par katru jaunu darbu, ko uzraksta Arturs Maskats un Andris Dzenītis – tā ir dzīvā klasika, kas mums apkārt.

Latvijas Radio 3 "Klasika" vārdā novēlēšu tev atklāt vēl ļoti daudz labas mūzikas, laba kino un jūsmot par savu mīļo Torņakalnu, kas piespiedu kārtā, bet divdesmit gadu laikā tomēr tapis mīļš. Un gaidīsim papildinātos un pārstrādātos memuārus ar komentāriem!

Jā, tas vienkārši ir jāizdara. Tas ir pienākums pret tiem cilvēkiem, kas mani ir skolojuši, audzinājuši, veidojuši un kuriem sapņos esmu mēģinājis līdzināties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti