Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Klavieru katedras vadītājs, profesors Juris Kalnciems Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta, ka ideja veidot pētījumu par Latvijas profesionālās klavierspēles vēsturisko attīstību, bijusi aktuāla arī pirms desmit gadiem. Tagad to izdevies īstenot – tapusi monogrāfija “Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedra (1919–2019)”. Monogrāfijas autore ir Diāna Zandberga un, kas ne mazāk svarīgi, – arī Klavieru katedras mācībspēks.
Juris Kalnciems ir ļoti gandarīts, ka grāmatā izdevies apkopot simtgades vēsturisko nogriezni, uzsverot gan personības, gan notikumus. Kalnciems apsveic Diānas Zandbergas fundamentālo darbu un atzīst, ka nebija ne mazāko šaubu, ka tieši viņa šo pētījumu varēs īstenot: “Diāna jau sevi bija pierādījusi kā doktoranti, kas ļoti veiksmīgi aizstāvēja savu doktora darbu. Pazīstot viņu jau ilgāku laika posmu, zināju, ka lietas, kurām viņa pieķeras klāt, tiek novestas līdz galam. Un es nekļūdījos.” Diāna Zandberga no savas puses piebilst, ka lielākais pamudinājums veikt pētījumu, bija aicinājums no viņas skolotāja Jura Kalnciema:
“Pirmkārt, tā ir personīga pateicība savam skolotājam, un tad tālāk man jau gribējās zināt, no kurienes viss nāk, kas ir viņa skolotāji. Tā pamazām tapa šis pētījums.”
Jaunā monogrāfija ir arī literārs ieguvums, kas lasāms visnotaļ raiti. Taujāta par to, kā pētījumu rakstījusi, autore paskaidro: “Šeit es varu atbildēt tā – tāda veida darbi rakstās paši. Sākotnēji mans darbs bija apkopot faktus un tad, pamazām saliekot visu kopā, tie tik loģiski sakārtojās, radās akcenti. Par valodu runājot, milzīgs paldies manai literārajai redaktorei Inai Eglītei.”
Pētījums “Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedra (1919–2019)” dalīts trīs lielās nodaļās jeb vēsturiskos nogriežņos. Autore uzsver, ka vēsturiskās kolīzijas neapšaubāmi ietekmēja mūzikas augstskolas darbu, tamdēļ pirmā nodaļa veltīta Latvijas pirmās brīvvalsts laikam, otrā – apjomīgākā – padomju laikiem, un trešā jau ir par mūsdienām (līdz 2019. gadam). Un tomēr šie Klavieru katedras vēstures posmi savā starpā nav radikāli atšķirīgi. Autore paskaidro, kāpēc tā domā:
“Mēs – pianisti – esam lieli individuālisti, un mūsu darbs notiek viens pret vienu – audzēknis un pedagogs. Līdz ar to priekšplānā izvirzās personība – pedagoga un arī talantīga studenta personība.”
Tam lielākoties piekrīt arī Juris Kalnciems: “Tas ir viens nepārtraukts laika posms – šie simt gadi – kur personības nomainīja viena otru. [..] Par to individualitāti zināmā mērā var piekrist, tomēr jāatzīmē, ka mēs esam organizēti kaut kādā struktūrā – katedrā, un katedra atkal ir vēl kādā lielākā [struktūrā]. Tajā pašā laikā mēs visi esam vienota saime.”
JVLMA Klavieru katedras vadītājs secina, ka tāda konkrēta latviešu pianisma skola nemaz nav bijusi. Vienmēr bijušas ietekmes no Rietumiem un Austrumiem, kas nebūt nav slikti. Katrā ziņā Latvijā ir pieejama ļoti augstvērtīga izglītība, bet – kas ne mazāk svarīgi – pašiem studentiem ir jābūt gataviem strādāt. Diāna Zandberga izsaka cerību, ka grāmata palīdzēs saprast, ka, pirmkārt, tā ir katra paša atbildība un darbs ar sevi. Tikpat svarīgi par izglītošanas un muzicēšanas tradīcijām Latvijā stāstīt arī mūsu kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, kā arī visā plašajā pasaulē. Juris Kalnciems paskaidro, ka tā nav sevis lielīšana, uzsvēršana, bet gan mazas valsts nepieciešamība iepazīstināt ar sevi.
Autore ir pārliecināta, ka šajā grāmatā ikviens var atrast ko interesantu – vai tas būtu personu radītājs, vēsturiskais apskats, absolventu uzskaitījums vai personību portreti. Un tomēr daži “baltie laukumi” ir palikuši. Tie gan vairāk saistās ar mūziķu dzīves datiem. Diāna Zandberga apņēmīgi stāsta, ka Klavieru katedras vēstures pētniecībā darba netrūkst.
