7. februārī, atzīmējot komponista Valta Pūces 60 gadu jubileju, tika uzsākta viņa mūzikai veltīta viesistabas videokoncertu sērija "Tuvplāni". Pirmie tās dalībnieki bija grupa "Prāta vētra". Koncertsērijas lapā interneta vietnē "YouTube" videokoncertu ieraksti tiek publicēti reizi mēnesī. Plānots, ka uz viesistabu uzaicinātie mūziķi starp dziesmām arī pastāstīs publiski vēl nedzirdētus, nelielus stāstus par sadarbību un draudzību ar komponistu. Šo koncertu organizētāji ir uzņēmējs un pasākumu vadītājs Sandis Miltovičs kopā ar komponista dēlu Valteru Pūci – grupas "Dagamba" dibinātāju, komponistu un producentu.
Henrieta Verhoustinska: Valt, pamanīju, ka nosvinēji savu jubileju ļoti oriģināli. Ir tapusi viesistabas koncertsērija “Tuvplāni”. Pirmajā viesistabā viesojās grupa “Prāta vētra”, ar kuru tevi saista ilgas un vētrainas attiecības. Es saprotu, ka ideja ir nākusi no Valtera.
Valters Pūce: Kopā ar Sandi Miltoviču.
Valts Pūce: Sandis Miltovičs pameta šo ideju, un kopā ar Valteru lielā mērā šo visu realizēja.
Kāda tev sākumā likās idejas mājas viesistabā uzaicināt mūziķus muzicēt?
Valts Pūce: Es atzīstos, ka tā ir visbrīnišķīgākā dāvana, ko esmu saņēmis savā mūžā. Dod Dievs visiem tādas, ļoti aizkustinoši, skaisti. Īstenībā, varbūt es pat nesatiktos ar “Prāta vētru” šādā kontekstā pačalot par veciem laikiem.
Par pavisam veciem laikiem, jo ar Renāru Kauperu tu iepazinies konkursā “Saules zaķis”.
Valts Pūce: 1994. vai 1995. gads.
Kad viņš vēl bija pavisam knariņš.
Valts Pūce: Tieši tā, ko es arī neslēpu.
Valter, tu “Prāta vētrai” piespēlēji čellu šajā viesistabas koncertā.
Valters Pūce: Jā… Divos vārdos par pasākumu – Sandis uzrunāja mani, ka mums vajadzētu apsveikt tēvu jubilejā, un doma bija tāda, ka grupas spēlē viņa mūziku. Teiksim, divus skaņdarbus no viņa repertuāra un divus no sava.
Mēs domājām, kā mēs to varētu pēc iespējas labāk izdarīt, un ideja radās – ejam pa lielo, pirmos uzrunājam “Prāta vētru”, Renāru Kauperu.
Protams, ka bija šaubas, bailes par to, kā tas būs, bet Renārs uzreiz pateica, ka tā ir superīga ideja. Viņš vēl izmeta tādu ideju, ka tam būtu jānotiek Košragā, jo mēs sākotnēji domājām to taisīt Rīgā, kādā studijā. Galvenā sāpe bija sabīdīt visus šos lielos māksliniekus, katru mēnesi jaunam raidījumam, ko varēs redzēt "YouTube". Kā viņi visi atbrauks uz turieni, iemācīsies šos skaņdarbus... Visi piekrita pilnos sastāvos un pilnu atdevi. Tiešām ļoti fantastisks notikums.
Tas tikai apliecina, kāda autoritāte mūzikas aprindās ir tavs tēvs – Valts Pūce.
Valters Pūce: Vēl viens noteikums, kas mums bija, veidojot šo visu, ka tur ir jābūt kaut kādām attiecībām ar tēvu. Vai tā ir sadarbība, vai viens mākslinieks, neteikšu, kurš ir dziedājis korī un fanojis par viņa mūziku. Katram ir citādāks redzējums, un man ir ļoti interesanti skatīties šos raidījumus.
Valt, vai tu esi “Dagambas” fans? Bet tagad tev ir jāsaka godīgi.
Valts Pūce: Es neatbildēšu.
Cik lielā mērā tevi ir ietekmējis tēvs tavās muzikālajās izvēlēs, Valter?
Valters Pūce: Kā, lai pasaka. Es domāju, ka esmu turpinātājs.
Man ir nodots stafetes kociņš, un es eju tālāk ar šo starpžanru, ko uzsāka “Marana”.
Nekas jau tāds, es tikai tālāk. Starpžanrs ir ļoti forša lieta. Mums ir arī starpžanru festivāls, kuru rīkojam.
Tu domā festivālu “Laivā”?
Valters Pūce: Jā, jau trešo gadu būs.
Brīvdabas muzejā, Juglas ezerā.
Valters Pūce: Tieši tā, kur arī ir starpžanrs, tāpēc ka ir cilvēki laivās un klātienē. No tā arī veidojas interesantas lietas, kad satiekas kaut kas šķietami nesavienojams, bet kad tev izdodas kaut kādā veidā to savienot, tad ir jauni brīnumi, jauna pasaule.
Kad šogad būs festivāls “Laivā”?
Valters Pūce: Augustā. Būs!
Runājot par starpžanriem, Valt, tu grasies atjaunot grupas “Marana” darbību? Tās pamatsastāvu veidoja vijolnieks Raimonds Ozols, obojists Normunds Šnē, kontrabasists Ainārs Majors, bundzinieks Ilmārs Puriņš un meiteņu ansamblī dziedāja Dace Pūce, Māra Kalniņa un Gija Majore.
Valts Pūce: Jā, nu tad beidzot. Ne jau visi cilvēki piedalīsies. Piedalīsies tie daži, kas ir palikuši, kas nodarbojas ar aktīvu muzicēšanu, bet tas nekas. Patiesībā mums jau arī vecos labos laikos bija tā, ka sastāvs mainījās. Tas bija plūstošs. Kāds aizgāja, kāds atnāca vietā. Mūsu centrālais solists katrā programmā bija cits. Šī sistēma jau toreiz tā bija iestrādājusies, tā kā es neredzu problēmu.
“Maranai” būs četrdesmit gadu jubileja.
Valts Pūce: “Maranai” ir tik gadi, cik viņam.
Valters Pūce: Trīsdesmit seši.
Uldis Rudaks ir ierindojis “Maranas” albumu “Parasta diena” starp simts Latvijas labākajiem visu laiku albumiem.
Valts Pūce: Simts? Esam kādā 98. vietā…
Nē, nē, stipri augstākā. Ko tev nozīmē “Maranas” mūzika, Valter?
Valters Pūce: Bērnību. Es piedzimu vienlaicīgi ar grupu “Marana”. Es pavadīju ļoti daudz laika mēģinājumos, un es principā vēroju visu procesu, kā “Marana” notiek.
“Marana” bija kaut kas absolūti unikāls tajā laikā. Tieši starpžanru dēļ, un tādēļ ka tā bija nedefinējama mūzika. To nevar ierindot ne akadēmiskajā mūzikā, ne popmūzikā, ne tautas mūzikā. Kurš no šiem visiem virzieniem tomēr prevalēja?
Valts Pūce: Es biju aizgājis uz radio "Klasika", un tur arī par šo runājām. Man uznāca apskaidrība, ka “Maranu” nevajag nodefinēt kā mūzikas virzienu. Tas ir koncepts.
Koncepts, kurš sastāv no divām lietām – bez aizspriedumaina attieksme pret mūziku, nav svarīgi vai tā vai šā, un tam klāt pievienojot tik pat bez aizspriedumainu attieksmi pret teatrālismu, vai ko tamlīdzīgu.
Teātra mūzika ir atsevišķs žanrs tavā biogrāfijā. Tas tomēr ir diezgan ievērojams laiks pavadīts gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Dailes teātra “Šveiks”, kas ir absolūti leģendāra izrāde ar tavām dziesmām. Valter, tu esi kļuvis arī par producentu. Tu producē arī jaunās dziedātājas Dārtas Stepanovas muzikālo izaugsmi. Vai tas nozīmē, ka tu producēsi arī savas meitiņas kādreiz? Viņas arī būs turpinātājas tavai muzikālajai ģimenei?
Valters Pūce: Man ir divas meitas, un viena ir sākusi spēlēt čellu. Loģiski, vai ne? Ja tu visu laiku redzi čellu un neko citu, tad, protams, ka tu izvēlies čellu. Man jau bija tāpat. Es biju tēta māsas nodarbībās, tas garš stāsts.
Valts Pūce: Nē, viņš skatījās uz “Maranu” un skatījās, kuru instrumentu varētu spēlēt. Oboju nē, izskatās baigi grūti, vijoli nē, čells būs okay.
Valters Pūce: Nu, producents… Ja viņa izvēlēsies čellu akadēmiskajā veidā, tad jau īsti mans piedāvājums nebūs vajadzīgs. Producēšana ir vairāk tāda, ka mēs izveidojam skaņdarbu, lai viņš skan radio stacijās. Tas ir producenta darbs, būt arī ar padomu. Šajā gadījumā es Dārtai ne tikai producēju, bet arī rakstu mūziku, savācu visu komandu apkārt, izdomāju, kurš rakstīs vārdus un tādā garā, un arī kāds būs tas instrumentu sastāvs, kas iespēlēs viņai konkrēto skaņdarbu. Mums skaņdarbi jau ir izveidoti, un viens bija super veiksmīgs, kurš ir pat iekļuvis “Zelta mikrofona” nominācijā “Radio hits”. Tas nozīmē, ka tas ir skanējis visvairāk. Tas ir tāds piecinieks, ko iesniedz radio stacijas. Tā kā tas ir diezgan veiksmīgi izdevies, un es ceru, ka viss būs labi un turpinām strādāt.
Tāda ir tā pieaugušā dzīve, tagad esi kļuvis par tādu kā skolotāju jaunajai paaudzei.
Valters Pūce: Paldies pandēmijai par to, jo pandēmija apturēja visu manu iepriekšējo dzīvi. Bija tikai un vienīgi “Dagamba” un “Dagambas” koncerti, nekā cita nebija. Tad sāka strādāt galva, ko vēl var darīt un parādījās brīvs laiks. Tādēļ šī producēšana, festivāls, kā arī es atkal atgriezos akadēmiskajā virzienā. Tikko nospēlējām barikāžu atceres koncertu "1991" Doma baznīcā. Tas vairāk ir akadēmisks virziens. Dīvaini to teikt, bet paldies pandēmijai.
Valter, pastāsti par savu čellu.
Valters Pūce: Tas ir “Skarbi”, itāļu meistara darbs, 1800 kaut kāds gads. Ļoti labs instruments, ko arī ieguvu pandēmijas laikā. Man ir liels prieks, ka man ir šāds instruments.
Valt, vai kopš tavs dēls profesionāli spēlē čellu, šis instruments ir vairāk ienācis arī tavās kompozīcijās?
Valts Pūce: Tā īpaši nē. Man tas ir vienmēr paticis. “Maranā” arī bija tie daži instrumenti un starp tiem, arī čells.
Vai jūsu ģimenē ir arī kas kopīgi vienojošs muzikālajā jomā, kas jums ir raksturīgi kā mūziķiem, ko esat piefiksējuši, ka, piemēram, to es daru tā kā tētis, vai Valters dara tā kā es?
Valts Pūce: Mūsu ģimenē čells ir… Mana māsa ir čella skolotāja. Viņa apmācīja jaunos cilvēkus, un turpina to vēl joprojām. Faktiski, es visu savu mūžu, kopš sevi atceros, dzirdu šī instrumenta skaņas, un pie tam es dzirdu ciklveidīgi vienas un tās pašas etīdes. Tas arī ir tas mūsu ģimenes…
Valters Pūce: Sanāk, kad tu piedzimi tava māsa jau tur bija ar čellu.
Valts Pūce: Jā.
Valter, tu sadarbojies ne tikai ar tēvu, bet arī ar mammu. Šobrīd "Zelta mikrofona" starpžanru un instrumentālās mūzikas kategorijā nominēts tavs albums, tava mūzika viņas filmai “Bedre”.
Valters Pūce: Jā, tas ir diezgan liels brīnums, jo man nevajadzēja… Nebija paredzēts, ka es rakstīšu mūziku filmai. Bet, atkal, kaut kādā mērā, pandēmijas iespaidā bija problēmas ar finansēm,
un mani nostādīja fakta priekšā, ka tu rakstīsi mūziku, un mums vajag vakar, jo es biju lētākais variants. Principā, es to izdarīju bez maz vai par brīvu, bet tas ir gods!
Mamma palūdza un kaut kā tas viss tik veiksmīgi aizgāja… Vienīgā problēma bija tas, ka mēs bijām uzlikuši diezgan augstu latiņu. Teiksim, man vienmēr ir paticis, ka filmās ir orķestris. Pirms tam jau bija uzrakstīta titru mūzika, jo tur diezgan būtisku lomu ieņem viens tāds motīvs no Kloda Debisī “Clair de lune” skaņdarbs, kurš vijās cauri filmai, kur puisītis paņem mazu leijerkastīti. Tad man bija jāizdomā titru mūzika, kaut kas tāds, kas varētu būt saistīts ar šo tēmu. Tas ir tas, ko mēs ar “Dagambu” darām. Mēs ņemam akadēmisko mūziku un pārveidojam mūsdienīgi.
Valts Pūce: Un sačakarējat.
Valters Pūce: Un sačakarējam. Tad bija vienkārši: “Nu, ja jau tev ir mūzika titriem, tad, kas tad tur ir palicis. Tikai pārējā filma”. Kas tad tur, divu stundu filma. Tas process bija ļoti interesants, protams, bija zvans tēvam: “Kā tur īsti raksta orķestriem mūziku? Izstāstīsi lūdzu?” Tad viņš man apstāstīja. Mums bija saruna un tad es ķēros klāt Process bija ļoti ātrs, interesants un varētu teikt, kvalitatīvs, jo pieslēdzās arī mamma, viņai bija diezgan skaidrs, ko viņa grib.
Viņa arī tomēr ir mūziķe.
Valters Pūce: Viņa tomēr arī ir mūziķe.
Valts Pūce: Ļoti noder šī izglītība.
Valters Pūce: Noder.
Valters Pūce: Protams, es sāku pilnīgi šķērsām rakstīt koncertiem, jo tā tomēr ir cita veida mūzika, filmu mūzika nav kā koncerts.
Valts Pūce: Labākā mūzika ir tā, ko nepamana filmā.
Valters Pūce: Jā, un tad man bija galvenais uzdevums – “neuzraksti pārāk labu mūziku”, lai nav tā, ka cilvēki.. Filma tā.. Bet mūzika “Wow”!
