Jūlijs sākās ar “nedēļu ideālajā Latvijā” – XXVI Dziesmu un XVI Deju svētki, risinoties no 1.līdz 9.jūlijam, aizņēma prātus un domas, daudzos raisot asociācijas ar Trešo atmodu, kuru piedzīvojām deviņdesmito gadu sākumā. Tiesa gan, svētku programma bija tik blīva, ka nebija iespējams nedz apmeklēt, nedz noskatīties pilnīgi visus pasākumus. Katram no šiem svētkiem sirdī būs iekritis savs lielais notikums, taču – pavisam subjektīvi – atgādināšu vien par dažiem.
5.jūlijā latviešu vokālsimfoniskās mūzikas koncertā pirmatskaņojumu piedzīvoja starptautiski augsti novērtētā Ērika Ešenvalda darbs “Jūras sidrabs”, kas, kā šķiet, aizkustināja ne vienu vien komponista daiļrades cienītāju.
Svētku laikā Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīja no Dziesmu svētku studijas līdzās Brīvības piemineklim. Arī studijas programma bija gana blīva, cenšoties par vienu no svarīgākajiem Latvijas valsts simtgades notikumiem informēt pēc iespējas plašāk. Taču starp daudzajiem kvalitatīvajiem raidījumiem īpaši varētu izcelt neparastāko – “Vēsturiskā fantāzija. "Fono-Grāfs” vasaras raidījums “Pastaliņu domnīca”, kurā tika spriests par pastalām, to vēsturisko, etnogrāfisko, simbolisko nozīmi, turklāt gluži filozofiskā garā aplūkoti arī pastalu jēgas aspekti.
Dziesmu svētki noslēdzās ar krāšņu koncertu “Zvaigžņu ceļā” un Sadziedāšanās nakti 8.jūlijā, kad teju par vēsturisku mirkli kļuva goda virsdiriģenta Edgara Račevska diriģētā Lūcijas Garūtas “Lūgšana” no kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” Ir pilnīgi skaidrs, ka daudziem Mežaparkā klātesošajiem un arī pie ekrāniem sēdošajiem tas kļuva ne vien par muzikāla baudījuma raisītu pārdzīvojumu, bet arī par ārkārtīgi spēcīgu dzīvas reliģiozitātes apliecinājumu.
Taču ar Dziesmu svētkiem, protams, nekas nebeidzās, un no galvaspilsētas stafeti pārņēma Vidzemes pilsētas – atpūstiesgribētāji no sirds izdziedājās Imantdienās Cēsīs, bet mākslas un klasiskās mūzikas baudītāji devās uz Cēsīm jau nākamajā nedēļas nogalē – Cēsu Pils parka estrādē izskanēja koncerts “Salut d’Amor”, kas bija klasiskās mūzikas festivāla “Šalc” pēdējais un reizē Cēsu Mākslas festivāla ievadošais akords. Koncertu krāšņoja latviešu izcilā soprāna Marinas Rebekas balss.
Tajā pašā nedēļas nogalē Salacgrīvā festivālā "Postivus" iegriezās drūmās rokmūzikas klasiķis – Niks Keivs, kurš, kā vairumā savu koncertu, dziedādams ar absolūtu atdevi, satricināja Latvijas publiku, kas vēl nebija paspējuši pabūt kādā no viņa koncertiem Eiropā – vai, iespējams, nolēma šīs grūti aprakstāmās emocijas teatrālajā mūzikas uzvedumā izdzīvot vēlreiz. Viena no spilgtākajām un vizuālajām liecībām par šo notikumu atrodama latviešu jaunās un neapšaubāmi talantīgās dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes kontā sociālajā tīklā “Instagram”, kuru publicējam ar autores laipnu atļauju. Tiem, kas zina, kā Meļķe raksta, un zina, kā dzied Keivs, iespējams, ar šo attēlu arī pilnīgi pietiktu, lai saprastu, kāds bijis koncerts.
Taču noslēdzās jūlijs atkal uz spēcīga klasiskās mūzikas viļņa – sākās “Jūrmalas festivāls”, kurš pulcēja tādas zvaigznes kā Kseniju Sidorovu, Kristīni Opolais, Vinetu Sareiku, Egīlu Siliņu, Alisi Zinovjevu, Aleksandru Antoņenko, Sergeju, Aleksandru un Georgiju Osokinus un daudzus citus. Turklāt īpašs bija festivāla atklāšanas koncerts “Dzimuši Latvijā”, kur pirmoreiz uzstājās arī Aināra Rubiķa vadītais Simtgades jauniešu orķestris. Koncerta ierakstu varēja skatīties arī Latvijas Televīzijā.
Un, protams, vēl jūlijā izskanēja grandiozais “Tīrkultūras” projekts Cēsu Mākslas festivālā, Siguldas opermūzikas svētki ar īpašiem viesiem un uzvedumiem, pārmaiņu festivāls “Komēta” un neskaitāmi citi notikumi. Atliek gaidīt, kādus muzikālus – vai, iespējams, vizuālus, vai literārus – priekus visdažādākajām gaumēs sagādās gada turpmākie mēneši.
