“Ojāra Vācieša taka” un Dona Kihota dekonstrukcija
Izmantojot interneta sniegtās priekšrocības un audiovizuālā materiāla pieejamību, top Ojāra Vācieša 87. jubilejai veltīts projekts. Tajā varēs dzirdēt arī Jēkaba Nīmaņa komponētu un aranžētu mūziku, kuras iedvesma bijusi Ojāra Vācieša dzeja. Komponists Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāja projekta ideju un muzikālo saturu: “Šodien mēs ar maniem domubiedriem un ceļabiedriem jau daudzu gadu garumā: kursa biedreni Baibu Renerti, akordeonistu Artūru Noviku un komponistu, kontrabasistu Kristapu Pētersonu, ierakstīsim Ojāra Vācieša dzejas iedvesmotas mūzikas epizodes, skaņdarbus, kuri ir veltīti viņa jubilejai, kur nāks klajā ar īpašu atrakciju, kas sauksies “Ojāra Vācieša taka” – ekskursija, kurā ir speciāli radīts arī dramaturģisks teksts. Tas tiks lietots tā, ka jūs varat to ieslēgt internetā, uzlikt uz austiņām, un staigāt pa tām vietām, tur ir konkrētas koordinātas. Jānis Kronis ierunās tekstu, ko it kā runā Ojāra Vācieša mērkaķītis Jēcis, un pa laikam skanēs Edgara Raginska, mana mūzika, jaundarbi, kuri bija radīti pagājušogad līdzīgam koncertam un arī Pētera Plakida slavenās trīs dziesmas, kas bija klavierēm un soprānam oriģinālā, un es viņas pārliku mūsu sastāvam.”
Arī Valmieras Drāmas teātrī režisora Viestura Roziņa un dramaturģes Ludmilas Roziņas vadībā pirmizrādi 12. novembrī piedzīvos mūsdienīga romāna “Dons Kihots” adaptācija teātrim. Par izrādes “Dons Kihots. Bruņota spēle ar opi 2 daļās” muzikālo un tematisko saturu, kuru pamatā ir klasiķu dekonstruēšana.
Jēkabs Nīmanis stāstīja: “Intriga ir tajā, ka tas cilvēks, kurš iedomājas, ka viņš ir Dons Kihots, ir vectētiņš, kuram ir jāpārvācas uz pansionātu, un mazdēls mēģina to lietu nokārtot. Vectētiņš atsakās un pretojas, iedomājas, ka viņš ir bruņinieks un stāsta tos stātus, un mazdēls kopā ar kaimiņiem sāk spēlēt viņam līdzi, izspēlējot dažādas ainas, un tādā veidā it kā atbrīvojot viņu no mantām un dzīvokļa. Viņš izdzīvo šo drāmu un šīs emocijas kopā ar apkārt iesaistītajiem.
Interesanta un ambicioza dramaturģiska konstrukcija.
Es ļāvos izmantot arī Manuela de Faljas mūziku, kas man jau kļuva tuva “Jakob Noiman Festival Band” darbības laikā, mums tur ir viena aranžija. Es gribēju, lai tajā ir šis vēriens, šis spāņu ģenētiskā koda un ārkārtīgi fantāzijas pārbagātais un kolorītais komponists. Un arī es viņu savā ziņā dekonstruēju un pielieku klāt arī savas kompozīcijas. Tur ir tādas skaņu ainavas, un aktieri arī veidos dažādas skaņu performances – man tur tāds mazliet programmēšanas darbs. Es kā vienmēr izvēlos darbu, kurā ir dažādas problēmas un kaut kas var nesanākt. Bet tā cīņa ir šausmīgi interesanta un azartiska.”
Mūzika teātrī un kino
Runājot par mūzikas un kino un teātra attiecībām, Jēkabs Nīmanis norādīja, ka darbā ar mūziku kino filmām un teātra izrādēm liela nozīme ir režisoru un mūziķu attiecībām un personību saskaņai. Komponists arī stāstīja, ka šajā jautājumā svarīga ir abu mākslas veidu specifika:
“Man ir dažādas pieredzes. Ar kino ir grūtāk kā ar teātri. Godīgi teikšu, it kā no vienas puses šķiet – sēdi, sagatavojies, neviens tevi nedzen uz priekšu, jo teātrim ir jāstrādā ļoti ātri un precīzi. Bet teātrī notiek viss ar cilvēkiem.
Kad viņi tev skatās acīs, un enerģijas un informācijas apmaiņa ir ļoti blīva, iespēja trāpīt tajā pareizajā sajūtā ir daudz lielāka.
Kino tomēr ir tā distancēšanās, tagad it īpaši. Mēs caur dažādiem “Skype”, “Zoom” komunicējam. Es rakstu mūziku priekš igauņiem un arī priekš latviešu režisora, kurš ir Londonā. Es viņam sūtu savus failus, un cilvēki Rīgā savukārt pieņem lēmumu, vai viņiem tas patiks. Un šobrīd ir daudz grūtāka satikšanās un tur ir ļoti svarīga šī cilvēciskā, ģenētiskā tuvība, ka tu ar to cilvēku vienādi domā, ka jums ir vienāda gaume. Tas ir tāds veiksmes faktors.”
Radoši cilvēki nevar apstāties
Pandēmijas izraisītās pārmaiņas ietekmē cilvēkus visās nozarēs. Jēkabs Nīmanis atklāja, ka darbu teātrī šīs pārmaiņas ietekmē tieši klātbūtnes trūkuma dēļ: “Teātrī kopradīšana ir vairāk kopīgs piedzīvojums, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka autori, kas strādā pie vienas izrādes, atrodas vienā telpā. Ka tas nenotiek attālinātā režīmā.
Tāpēc šīs pandēmijas attālinātība uzliek tādu raupjuma fonu komunikācijai.
Nav jau tā, ka to darbu neizdara, bet es zinu, kā to izdara, ja mēs esam vienā telpā. “
Komponists arī stāstīja, ka radošie procesi neapstājas. Laikā, kad pārmaiņas vieš korekcijas ikdienas notikumos, radošo jomu pārstāvji turpina nodarboties ar plānošanu un projektu veidošanu: “Tajā pirmajā vilnī, kad mēs sēdējām, es jau biju noguris no sarunām, cik mēs daudz plānojām kaut ko, kas notiks pēc gada vai pēc pusotra. Man vienā brīdī likās, ka tā radošā enerģija ir jāievirza citā gultnē, un tās sarunas jāvirza tādā trīs mēnešu perspektīvā. Tā šķita tāda enerģijas tērēšana. Bet tie radošie cilvēki nevar apstāties. Un es, protams, šajās sarunās piedalos un iesaistos ar savām idejām.
Rezultātā mēs uztaisām projektus, kas ir pabeigti galvā, bet viņiem ir jānotiek dzīvē, un, protams, dzīve ievieš korekcijas.
Un tā nenotikšana ir liela diskomforta sajūta.”
Mācīšana un mācīšanās
Pat ja komponista pieredze ir dažādiem muzikāliem notikumiem bagāta, un viņa veidotā mūziķu apvienība “Jakob Noiman Festival Band” ar koncertu 30. septembrī atzīmēja savu desmit gadu jubileju, Jēkabs Nīmanis uzsver mācīšanās nepieciešamību arī radošajā procesā.
“Šorīt, ēdot brokastis, es klausījos ziņās vienu raidījumu, kurā stāstīja, ka cilvēks noveco tad, kad viņš pārstāj mācīties.
Es sapratu, ka man tas pagaidām nedraud, jo es pats sevi izaicinu tik sarežģītās kombinācijās, ka es nevaru nemācīties. Ja es nemācīšos, tur nekas nesanāks,” sprieda mūziķis.
Ar mācīšanos komponists saskaras ne tikai radošajos projektos, bet arī ikdienā pedagoga darbā, mācot saksofona un klarnetes spēli bērniem, un lektora darbā augstskolā RISEBA, lasot lekciju kursu “Mūzika, komunikācija” audiovizuālās mākslas studentiem.
