Un viens no tiem šāds: tieši Mocarts bijis tas, kurš divpadsmit gadu vecumā pēc atmiņas pierakstījis šodien superpopulāro Allegri "Miserere", ko bijis kategoriski aizliegts atskaņot ārpus Siksta kapelas sienām...
Sākums
Jau kristīgās liturģijas pašos pirmsākumus – pirmajos trijos gadsimtos – notiek dievkalpojumu svinēšana. "Jau apustulis Pāvils runā par psalmiem, himnām un garīgajām dziesmām, un arī Kristus dzīvē rodami liturģijas aizmetņi – Tēvreizes lūgšana, secīgums, kas nāk no Vecās Derības. Tas bija ļoti nozīmīgs, draudzi vienojošs elements – šī svinēšana, kas vienoja ļaudis, kuri apzinājās, ka Kristus ir viņu vidū. Kā toreiz, tā šodien tas ir pats būtiskākais, kas definē liturģiju Jaunās Derības un baznīcas dzīvē," stāsta senās mūzikas pētnieks, grupas "Schola Cantorum Riga" radītājs un vadītājs un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis.
Interesanti, ka latīņu valoda kristīgajā baznīcā nebūt nav bijusi pirmā un vienīgā – līdz pat 3. gs. Romā bija aktuāla grieķu valoda. Tikai pakāpeniski, ieplūstot ļaudīm no Ziemeļāfrikas, 4. gs. latīņu valoda nostiprinās kā baznīcas galvenā valoda. Tāpēc arī liturģijā saglabājušies vārdi un jēdzieni ne tikai no grieķu, bet arī senebreju valodas – piemēram, "lozanna", "Sabaoth", "alleluja", kas nāk no Vecās Derības tradīcijas. Savukārt Pateicības dziesma, ko Jēzus dziedāja kopā ar saviem mācekļiem, dodoties uz Eļļas kalnu, ir tiešs mantojums no Vecās Derības – tas ir slavas dziedājums par glābšanu," stāsta Prānis.
Pāreja no grieķu uz latīņu valodu 3. gadsimtā notiek ļoti palēnām, un to veicina kristietības tapšana par valsts reliģiju. "Tradicionālā jeb baznīcas latīņu valoda veidojusies ar savu dinamiku – tā nav Cicerona valoda," atzīmē Prānis.
Gregors Lielais ienes pārmaiņas
Kad 7. gadsimtā par pāvestu kļūst Gregors Lielais, notiek ļoti lielas izmaiņas. "Te jāmin fakts, kas vijies cauri gadsimtiem kā paradigma Rietumu baznīcā – caur kopīgas liturģijas svinēšanu var saturēt kopā ne tikai baznīcu, bet pat valstis. To vēlāk saprata arī Kārlis Lielais. Par Gregoru Lielo rodamas daudzas leģendas: ikonogrāfiskajos attēlos viņu redzam ar baltu balodi uz pleca, stāsta arī, ka it kā Svētā Gara inspirēts viņš sakomponējis visus gregoriskos dziedājumus, taču tas nav tiesa – vēsturiskie dzied tapuši vismaz 100 gadus vēlāk," zina stāstīt Guntars Prānis.
"Toties Gregors paveica citu nozīmīgu liturģisku reformu – centās unificēt liturģijas norisi, lai nav tā, ka dievkalpojums dažādās vietās tiktu svinēts dažādi. Līdz pat mūsdienām tas ir ļoti nozīmīgs princips Romas katoļu baznīcā – vari doties uz jebkuru kontinentu, bet, ja ieej katoļu baznīcā, tā ir viena un tā pati mise, kurā piedalies."
Dievkalpojumu kontekstā eksistē vairāki desmiti ritu. Bizantijas riti vairāk raksturīgi pareizticīgajai baznīcai, taču arī latīņu rita ietvaros ir ļoti atšķirīgas tradīcijas. "Mani ļoti saistījuši Milānas jeb ambroziskie dziedājumi – latīņu valodā, bet muzikāli ļoti atšķirīga tradīcija no Romas. Tāpēc vēl šodien katoļu baznīcā šīs himnas saucam nevis par gregoriskajām, bet ambroziskajām himnām, jo tās atsaucas uz himnu ciltstēvu Milānas bīskapu – Svēto Ambroziju, kurš kristīja Svēto Augustīnu," skaidro Guntars Prānis.
Gan Gregoram Lielajam, gan Kārlim Lielajam bija liela nozīme baznīcas mūzikas attīstībā. "Kārlis Lielais ļoti rūpējās par baznīcas mūziku apgabalos, ko pārvaldīja. Viņš bija stratēģis un rūpējās par vienotību. Caur viduslaiku klosteriem viņš stiprināja tradīciju – piemēram, 12 kantori no Romas devās uz franku klosteriem, lai iemācītu dziedājumus. Nebija taču nošu – visi mācījās praksē, vienkārši dziedot.
Tas ir fascinējošs fakts, ka baznīcas mūzika nesākās nošu grāmatās, bet gan pieredzē un meditācijā par Dieva vārdu, kas vispār ir gregorisko dziedājumu kodols. Dziedātāji un autori šeit nav nodalāmi.
Dziļi pārdomājot, vārds tika ietērpts melodijās."
Lielā dilemma
Zīmīgu pavērsienu iezīmē polifonijas jeb daudzbalsības rašanās un attīstība. "Jau ap 1000. gadu atrodam pirmo manuskriptu, kur definēts, kā liturģijā iekļaut daudzbalsību. Tas bija dinamisks process, kurā nozīmīgu lomu spēlē sekulārā jeb laicīgā mūzika: madrigāls, sarežģītas polifoniskas tehnikas, kas tekstu lāgā vairs neļauj saklausīt un saprast. Brīžam nāk pārāk laicīgas intonācijas! Gijoma de Mašo daiļrade, piemēram. Tas veido augsni diskusijām – ko vēlamies no baznīcas mūzika? Tridentas koncils kā galveno muzikālo padomnieku uzaicina Džovanni Pjerluidži da Palestrīnu. Tas ir laika periods no 1545. līdz 1563. gadam. Pāvils Ceturtais pastāv uz to, ka daudzbalsīgo mūziku vispār vajadzētu aizliegt, taču Marčello Otrais ir daudzbalsības piekritējs un liels Palestrīnas aizstāvis.
Palestrīnam tiek dots uzdevums – ja daudzbalsība ir tik laba un derīga, parādi, kādai tai jābūt!
Rezultātā Palestrīna komponē trīs mesas, kuras tiek stādītas konsila priekšā. Slavenākā kļūst pāvestam Marčello veltītā sešbalsīgā mesa, kas pēc pirmatskaņojuma 1565. gada 19. jūnijā kļūst ļoti slavena. Tā uz konsila dalībniekiem baznīctēviem atstāj tik lielu iespaidu, ka tiek definēts – lūk, šis ir jaunais stils, pie kura arī centīsimies pieturēties un pārējiem skaņražiem liksim priekšā kā etalonu!
Svarīga ir teksta saprotamība, sabalansēts polifoniskais salikums, nedrīkst būt pārāk daudz lēcienu, melodijai jābūt kantilēnai un skaistai. Tā ir brīnišķīga mūzika! Itāļu renesansei jau vispār raksturīga melodija, kas paliek atmiņā," skaidro Guntars Prānis.
Pakāpeniski baznīcas mūzikā ienāk arī mūzikas instrumenti. "Tiek uzskatīts, ka plašākā mērā tas ir 14. gadsimts, kad ienāk ērģeles," stāsta Guntars Prānis. "Tās vēl nav milzīgās ērģeles, bet portatīvais instruments, kas nereti turams uz ceļiem. Tieši renesanse iezīmē vērienīgu un jaudīgu instrumentu būvi, un process kļūst gandrīz nekontrolējams – barokā plaši tiek izmantotas kapelas, barokā un klasicismā kļūst slavenas baznīcas sonātes. Arī Mocarts raksta epistula sonātes, kas uzskatāmas par liturģijas daļu. Ļaudis, tās klausoties, meditē par dzirdēto Jaunās Derības lasījumu. Klausoties mūziku, var pārdomāt tikko dzirdēto."
Instrumentu sastāvs visplašāk uzplaukst barokā – 17. gadsimts nāk ar Monteverdi fenomenu, kurš jauno stilu ieved arī baznīcā. Tad jau skan Korelli, Albinoni, Vivaldi, Mocarts.
Mūzika Vatikānā
"Siksta kapela allaž bijusi sapņu vieta visiem mūziķiem un ceļotājiem gan tolaik, gan arī šodien. Pietiek palūkoties uz Mikelandželo griestu gleznojumiem, paklausīties mūziku, un visi komponenti savienoja - ikviens var domās un izjūtās pievienoties tam, kas notiek debesīs. Siksta kapelā šis piedzīvojums kulminē caur skaņu, smaržu, redzi," prāto Guntars Prānis.
"Bet Siksta kapelas koris ir pāvesta dziedoņi – viņa "privātais koris", kas dzied misēs ar pāvestu un pavada pāvesta liturģiskos kalpojumus," skaidro priesteris Kārlis Miķelsons.
""Schola Cantorum", kas dzied pāvesta kapelā, bija zināma vienība jau Gregora laikā. Tās nosaukums jāsaprot divējādi. Kā sastāvs un kā izglītības vieta – ne kurš katrs varēja sēdēt kapelā. Tā ir vieta, kur tiek gatavota jaunā maiņa," paskaidro Prānis.
Mocarta "nedarbs"
Klīst leģenda, ka bijis zināms kompozīciju kopums, kuru nedrīkstēja atskaņot ārpus Vatikāna Siksta kapelas, un viens no šiem skaņdarbiem ir ļoti populārais Allegri "Miserere", ko Mocarts pēc dzirdes pārrakstījis. "Tā ir patiesība viena iemesla dēļ – pateicoties tieši Mocarta norakstam, šī partitūra vispār saglabājusies, jo oriģināls gadsimtu gaitā gājis zudībā," apgalvo Guntars Prānis.
Stāsts biijs šāds. 12 gadu vecumā Mocarts ar tēvu Leopoldu Lieldienu nedēļā devies uz Romu. Trešdienā apmeklējuši dievkalpojumu, kurā skanējis "Miserere", un Mocarts pēc atmiņas to mājās pierakstījis. Taču šādas tādas nianses bijušas piemirsušās. Tālab abi ar tēvu devušies uz dievkalpojumu vēlreiz – piektdienā.
"Pateicoties Mocarta rokrakstam, partitūra izdota, lai gan, protams, tas ir klajš autortiesību pārkāpums," pasmejas Guntars Prānis.
Kāda ir baznīcas mūzika šodien? 19. un 20. gadsimtā tās klāstu papildinājuši lieliski autori. "Līdz ar Vatikāna Otro koncilu iezīmējas pagrieziena punkts: baznīcas liturģijā oficiāli ienākušas tautas nacionālās valodas – konkrētas valodas, kurās ļaudis lūdzas un runā ikdienā, un tas atver milzīgu lauku jaunām kompozīcijām tautas valodā," stāsta Kārlis Miķelsons. "Pēckoncila laiks ir vēl joprojām – ir stabilitātes un harmonijas meklējumu laiks starp liturģisko bagātību un jauno mūziku, kas ir daudz demokrātiskāka. Šobrīd mūzikai tauta var dziedāt līdzi, un koris bieži ir kā balsts, kā palīgs tautas dziedāšanai – līdzsvars starp elitāro un vienkāršāko vēl joprojām ir kā uzdevums katoliskajai baznīcai un vienlaikus – arī kā izaicinājums."
Īpašā mise Aglonā
Kāda mūzika skan svētajā misē Aglonā? "Mise ir veltījums Dievmātes godam, un notiek vietā, kur ticīgie godina Dievmātes svētgleznu. Šai misei nav lielas svētku mises formāts – tajā nebūs nedz "Es ticu", nedz "Gloria". Tā būs darbdienas mise ar pāvestu – tā būs svinīga, bet nebūs visu liturģisko dziedājumu, kādi tie būtu svētdienas vai citu svētku misē.
Mises dziedājumi "Kyrie", "Sanctus", "Agnus Dei" skanēs latgaliešu valodā, un to autors ir Rihards Dubra.
Tāpat skanēs Ērika Ešenvalda "O Solutaris", kā arī Solvitas Ivanovas jaundarbs. Cilvēku rīcībā būs arī īpašas mises grāmatiņas," atklāj Kārlis Miķelsons.
