Sadaļas Sadaļas

Benefice

Georgs Pelēcis: Man tā ir – ja nerakstu, tad nerakstu, bet ja rakstu, tad ļoti ātri...

Benefice

Kristaps Pētersons: Bija sajūta, ka esmu nonācis krustcelēs

Anitra Tumševica: Pie sevis nodomāju – kāpēc gan es nevarētu rakstīt kaut ko gaišāku?!

Mūzika pie viņas atnāk sapņos. Saruna ar Latvijas mūzikas balvas nominanti Anitru Tumševicu

Anitras Tumševicas Otrā kamersimfonija "Signs" ("Zīmes"), kas nominēta ''Lielajai mūziaks balvai 2018'' kategorijā "Gada jaundarbs", pirmo reizi izskanēja 30. novembrī Latvijas Mūzikas akadēmijā kamerorķestra "Sinfonia Concertante" un diriģenta Jāņa Stafecka interpretācijā.

Nominācija viņai ir varens pārsteigums: "Kad Andris Vecumnieks man piezvanīja, pagāja ļoti ilgs laiks, līdz sāku runāt. Andris otrā klausules galā ilgi smējās par manu reakciju, bet es tiešām to nebiju gaidījusi! Mums ir tik daudz spēcīgu mūziķu un mūzikas – ir tāds pagodinājums tikt nominētam! Liels prieks, ka mans skaņdarbs cilvēkus nav atstājis vienaldzīgus un uzrunājis sirdi, dvēseli vai prātu."

''LMB 2018'' žūrijas pārstāvis Armands Znotiņš pauž: "Jaundarbu bijis daudz, un tie bijuši ļoti labi, bet galu galā bija jāizvēlas tikai trīs autori, un šie trīs autori ir Georgs Pelēcis, Kristaps Pētersons un Anitra Tumševica. (..) Atkal jājautā, kādēļ tieši šie trīs skaņdarbi? Ne tikai tādēļ, ka tie ir ļoti spilgti, oriģināli, nozīmīgi, bet arī tādēļ, ka tie parāda ne tikai skaņdarba izcilību paši par sevi, bet kādu konsekventi ievērotu līniju komponista daiļradē, kas liecina par to, ka viņš izkopis savas profesionālās dotības ilgākā laika posmā. (..)

Anitras Tumševicas gadījumā – tādēļ, ka viņa turpinājusi orķestra krāsu, tembru, tekstūru un galu galā arī konceptuālo ideju izpēti, kas ir sākusies iepriekšējo gadu laikā, sākot ar koncertu "Saules mūzika", turpinājusies ar Pirmo simfoniju un tagad ir rezultāts Otrajā simfonijā."

Lielā mūzikas balva 2018. Gada jaundarbs

Uz "Lielo mūzikas balvu 2018" kategorijā "Gada jaundarbs" pretendē

  • Georgs Pelēcis – Septiņi Knuta Skujenieka dzejoļi soprānam, klarnetei un klavierēm "Ne gudrība, ne dusmas nenāk prātā" (Evija Martinsone, Guntis Kuzma un Agnese Egliņa (pirmatskaņojums 11. augustā Mazajā Mežotnes pilī)
  • Kristaps Pētersons – Mūzika lielam orķestrim
  • LNSO un diriģents Andris Poga (pirmatskaņojums 24. novembrī Lielajā ģildē)
  • Anitra Tumševica – Otrā kamersimfonija "Signs"
  • JVLMA kamerorķestris Sinfonia Concertante un diriģents Jānis Stafeckis (pirmatskaņojums 30. novembrī)
Ko īsti slēpj opusa virsrakstā minētās zīmes? "Zīmes dažkārt cilvēki sastop savā ceļā, kad ir kāds notikums, kas notiek vai nenotiek. Vai ir satikts kāds konkrēts cilvēks, vai notikusi apstākļu sakritība. Tad mēs sliecamies domāt, ka mums kāds dod zīmi, lai mēs vai nu apstātos un nedarītu kaut ko, vai arī tieši pretēji – turpinātu, ietu un darītu," skaidro komponiste un akcentē, ka "Zīmes" – tas ir diezgan filozofisks nosaukums: "Jo tie, kuri atskaņoja šo skaņdarbu, satikās ar "Zīmju" otru nozīmi – tur bija daudz krustiņu un lauztu siržu pie atslēgām, bemoli un diēzi… Vēl dinamiskās zīmes, un varētu daudz filozofēt par šo. Kopumā nosaukums izvēlēts, domājot par tā vispārīgo nozīmi."

Kas pie Anitras Tumševicas nāk vispirms – nosaukums vai mūzika? "Šajā gadījumā darbs pie Otrās kamersimfonijas bija ļoti interesants: man bija iesākts jau krietns gabaliņš, bet jutu, ka tas neiet uz priekšu. Tuvojās jau pavasaris, nāca vasara… Vasaras sākumā kādā rītā piecēlos agrāk nekā parasti, jo izdzirdēju ko līdzīgu zvana melodijai. Domāju – interesanti, kāpēc man būtu jāceļas agrāk?! Taču noklausījos to melodiju, piecēlos un sekundes laikā sapratu, ka tā ir tēma, ko spēlē vibrofons, un tas ir skaņdarba noslēdzošais posms...

Tas bija kā atslēga šim skaņdarbam, un sapratu – tagad man rokā ir tēma! Skrēju pie galda, pierakstīju un sāku domāt, ko darīt ar līdzšinējo materiālu.

Patiesībā tas nosapņotais motīvs, ko ļoti agrā rīta stundā dzirdēju un pierakstīju, ļāva izprast un saprast dramaturģiju, kādā man jāveido skaņdarbs, un skaņdarbs pavērsās pavisam citā gultnē... Tā ka būtībā tā bija zīme man pašai, varbūt arī tāpēc šis nosaukums… Tā ka šoreiz nosaukums tapa vēlāk, lai gan

absolūti vairumā gadījumu man ir tā – ja nav nosaukuma, nav arī skaņdarba! Man ļoti vajadzīgs ir nosaukums. Nu, tā kā Bībelē rakstīts: iesākumā bija vārds. Man kaut kā līdzīgi...

Katrs skaņdarbs pie manis atnācis vispirms ar nosaukumu, un tikai tad atnāk doma par to, kā tas varētu tikt konstruēts, kādi līdzekļi tikt lietoti, kāda varētu būt doma. Bet šoreiz viss bija pilnīgi savādāk!

Tik impulsīvi. Kā dāvinājums no augšas... Un sajūta, strādājot pie kamersimfonijas pēc brīža, kad nosapņoju šo mazo motīvu, bija absolūti cita – radoša, kā dzirkstījums. Man likās – tā sajūta varētu būt mūžīga... Bet, kad novilku tās divas svītras partitūras beigās, ar žēlumu bija jāsaka, ka šis darbs nu ir galā. Tā patikšana, labā atmosfēra, iedvesma, domas patiesībā arī laikam ir tas, kas komponēšanā un sacerēšanā man patīk visvairāk – kad dzirdu mūziku un cenšos to pierakstīt tieši tā, kā dzirdu. Un tad priecājos par mūziķiem, kuri uztvēra domu un priecājos par diriģentu Jāni Stafecki, ka viņš bija tik drosmīgs un ļāvās arī saķert to brīnumu aiz astes," par radošo procesu no sirds ir sajūsmināta komponiste.

Tumševica nenoliedz – visai bieži mūzika pie viņas atnāk sapnī. "Es ļoti bieži nosapņoju dramaturģiju. Nosapņoju, par ko ir skaņdarbs. Ļoti bieži dzirdu melodijas sapņos. Bet bijuši arī gadījumi, kad sapņoju arī gaišā dienas laikā – tā bija ar Saules mūziku, kuru dzirdēju kā klucīti – no sākuma līdz galam.

Zināju, kas tur notiek. Un pēc tam vajadzēja ļoti ilgu laiku, kādus trīs mēnešus, lai pēc atmiņas spētu pierakstīt. Tas pārdzīvojums ir kā netverams piedzīvojums, to nevar pasūtīt, tas vienkārši atnāk un ir. Tā sajūta ir īpaša. Tāpēc pret brīžiem, kuros saprotu – tas ir kaut kas, kas man tiek dāvināts -, izturos ar ļoti lielu pietāti un uzmanību, vēlāk cenšoties restaurēt tā brīža izjūtas, atceroties visas krāsu gammas, jo mūziku lielākoties dzirdu krāsās. Otrajai kamersimfonijai ir ļoti plaša krāsu palete."

Interesanti, ka Anitras Tumševicas Pirmā kamersimfonija ir daudz dramatiskāka. Arī ar tās tapšanu saistīta zināma mistika.

"Pirmo simfoniju rakstīju pusgadu pirms notikumiem Ukrainā. Dzirdēju tādu kā ieroču šķindu, un brīdī, kad rakstīju, tas iekļuva pirmās kamersimfonijas sākumā. Kad dzirdēju ziņas par Ukrainu, biju šokēta par tur dzirdamo ieroču šķindu... Tas bija tāds kā brīdinājums. Priekšvēstnesis.

Ar Otro simfoniju bija citādi. Man ļoti paveicās ar mūzikas klausīšanos: iedziļinājos "Klasikas" piedāvājumā, atslodzei daudz klausījos baroku, tad uzgāju Haidnu. Sāku pēc kārtas klausīties viņa daiļradi, un uzdūros vienam interesantam darbam – Obojas koncertam.

Tajā brīdī pie sevis nodomāju – kāpēc gan es nevarētu rakstīt kaut ko gaišāku?!

Tas bija impulss, pēc tam ilgu laiku domāju par to, ka vajadzētu rakstīt kaut ko gaišāku. Paklausījos vēl Haidnu, un tā nu viņš man ir šeit!"



Uzreiz pēc skaņdarba pirmatskaņojuma savas domas pauda komponists, JVLMA profesors Rolands Kronlaks: "Ļoti piesaista skaņdarba sākums, interesantas, ļoti plašas telpas iedotas, kuras šķiet ar mazliet tukšiem vidiem un ļoti plašu reģistrālo diapazonu. Šie telpiskie salikumi un krāsas labi salejas kopā. Atrasti visai interesanti instrumentu salikumi – caurspīdīgi, statiski, un caur atkārtojumiem vai stīgu glissando tie iedod tādu kā enerģiju matērijai."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt