Pārmijas

Daru to, kam ticu. Saruna ar komponistu Uģi Prauliņu

Pārmijas

Kauņa – Eiropas kultūras galvaspilsēta! Ar stāstiem no atklāšanas – Ingvilda Strautmane

Mūzika nevienam nepieder. Saruna ar saksofonistu Oskaru Petrauski

Mūzika nevienam nepieder. Saruna ar saksofonistu Oskaru Petrauski

"Esmu laikam izredzētais, ka man ir gan brālis pianists, gan sieva pianiste. Abi tik dažādi un tik kolosāli mūziķi. Fantastiski," sajūsminās Oskars Petrauskis, viens no izcilākajiem latviešu saksofonistiem, kurš 24. janvārī pulksten 18.00 Latvijas Radio 1. studijā muzicēs kopā ar savu dzīvesbiedri Elīnu Bērtiņu. Koncertā viņi atskaņos Latvijā reti spēlētus opusus saksofonam un klavierēm.

Šo koncertprogrammu, kuru vadīs Liene Jakovļeva, tiešraidē varēs klausīties Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā un skatīties "Klasikas" mājaslapā un portālā LSM.lv

Koncertā skanēs 20. gadsimta amerikāņu komponista, pianista un ērģelnieka Viljama Olbraita Sonāte, kurā meistarīgi savijas gan stilistiski, gan tēlaini kontrasti – repetitīvs pulss, bībops, spēks un elegance. Franču komponista Fransisa Pulenka Obojas sonātes pārlikums soprānsaksofonam ir tehniski sarežģīts, skaudri smeldzīgs darbs, veltīts Sergeja Prokofjeva piemiņai. Eitora Vilas-Lobuša trīsdaļīgajā Fantāzijā saklausīsim brazīliešu mūzikai raksturīgo kolorītu – deju ritmus un dienvidniecisku noslēpumainību. Oskars Petrauskis un Elīna Bērtiņa Latvijā pirmatskaņos franču saksofonista un komponista Filipa Geisa (Philippe Geiss) japāņu kultūras iedvesmoto skaņdarbu "Akashia".

Inta Zēgnere: Koncertā muzicēsiet abi ar Elīnu Bērtiņu, un, kā pats jau esi sacījis šīs programmas tapšanas sakarā, tas ir brīnišķīgi – atklāt, cik daudzveidīga un saistoša ir kamermūzika saksofonam. Tas nozīmē, ka jūs par šo programmu esat īpaši iedomājuši.

Oskars Petrauskis: Ar Elīnu satikāmies jau pirmajā kursā Mūzikas akadēmijā, un šobrīd mūs vieno ne tikai mūzika, bet jau kaut kas vēl daudz, daudz svarīgāks – mēs esam ģimene. Kaut arī abi esam aizrāvušies ar mūziku, vienlaikus abi esam ļoti atšķirīgi savā izvēlē un izpratnē par mūzikas pasauli. Būtībā jau mūzika nepieder nevienam, lai arī cik atšķirīgi mēs, mākslinieki, savās izpausmēs nebūtu.

Mans personīgais ikdienas ritms saistīts ar dažādiem mūzikas stiliem, savukārt Elīna ir dziļi iekšā akadēmiskās mūzikas izpausmēs mūsdienu mūzikas rakstos, bet mūsu kopīgajā programmā ir gan tas, kas ļoti saista mani, gan tas, kas ļoti saista Elīnu.

Izrādās, mans piedāvājums atskaņot Viljamsa Olbraita Sonāti, kas ir viens no vērienīgākajiem opusiem saksofonam un klavierēm, Elīnu ļoti uzrunāja, un viņa, noklausoties šo mūziku, bija ļoti pārņemta ar šīs mūzikas dziļumu, ar šo nopietno opusu, kurā pats autors ir muzikāli saticies ar savu draugu un mentoru – komponistu, kam viņš arī veltījis šo četrdaļīgo opusu. Man šī sonāte kā profesionālim ir ļoti intriģējoša: apgūstot šo opusu, apguvu ļoti daudz jauna. Te ir stilizācija no atonalitātes līdz pat džezam, bībopam. Arī laikmetu ziņā – vienā daļā ir čakona, kaut kas pilnīgi senatnīgs, kas aiziet līdz pat šodienai, un tas viss ir ietverts 17 minūšu garā opusā. Šī ir ļoti, ļoti īpaša mūzika.

Visa programma faktiski ir viena liela satikšanās vai veltījumi.

(..) Olbraita daiļrade ir ļoti dažāda, viņš pats bijis traka personība. Neesmu muzikologs un neesmu pētījis katru tumšāko vai gaišāko nostūri šī cilvēka dzīvē, bet tas, ko saredzu šajā sonātē... Šis opuss ir viens no viņa pēdējiem darbiem, tapis 1984. gadā. Man toreiz bija trīs gadi, un labi vien, ka tolaik šo mūziku nedzirdēju – tas būtu bijis ļoti liels šoks. Domāju, ka arī klausītājiem šajā koncertā šī sonāte varētu radīt paliekošu iespaidu, ko atcerēties. (..) Ļoti vēlējos to apgūt.

Ne jau tikai sarežģītības dēļ, jo mani un arī Elīnu šī mūzika uzrunā tieši sava dziļuma dēļ.

Tas ir stāsts gan par attiecībām, gan par nāvi, par aiziešanu, bērēm, atvadīšanos. Tas ir kas tāds, kas arī šodien ir aktuāli – šī satikšanās un atvadīšanās.

Ka vienbrīd mēs te esam, bet nākamajā mirklī – vairs ne, un cik ilgs ir mūsu laiks šajā pasaulē, mēs nezinām. Arī pārējo autoru darbos, kas iekļauti koncertā, ir runa par satikšanos un veltījumiem. Katrs no šiem autoriem konkrēto skaņdarbu rakstījis kādam savam draugam, īpašam cilvēkam. Un tas man un Elīnai ir pats svarīgākais – mēs nevēlamies sevi parādīt kā mūziķus, kuri var nospēlēt jebko: tās nav tās vērtības, kāpēc mēs vispār darbojamies mūzikā. Mums svarīga ir kosmiskā enerģija, cilvēcīgais un dvēseliskais faktors – ka tā ir saruna un vēstījums, kas nepieciešams, lai mēs varētu sajust sevi piederīgu kopībai, visuma enerģijai.

Ka mēs visi esam visi vienoti un katram no mums rūp katrs. Un šī, lūk, ir tā mūzika un stāsti, kas aizkustina.

Un ar kādu vēstījumu šajā programmā ienācis Fransiss Pulenks?

Šo sonāti iepazinu caur Elīnu. Arī šī sonāte, ko esam izvēlējušies, ir viens no Pulenka pēdējiem darbiem. Līdz tam viņš bija paguvis uzrakstīt sonātes trijiem soloinstrumentiem ar klavierēm – obojai, klarnetei un flautai. Un arī tie visi ir veltījumi īpašiem cilvēkiem. Konkrētā sonāte ir saistīta ar Krievijas muzikālo pasauli, kura iedvesmojusi tik daudzus cilvēkus un muzikālo pasauli. No tās izriet mūzikas kultūra, ko transformējušos dzirdam amerikāņu mūzikā, franču mūzikā un tā tālāk. Tā ir ļoti, ļoti spēcīga augsne. Te, protams, runa par Stravinski un Prokofjevu. Pulenks arī nenoliedz, ka viņa mūziku ietekmējusi Prokofjeva meistarība.

Nekas jau nav no tukša gaisa, visi esam no kaut kā ietekmēti.

Tas, kas ieplūst mūsu sirdīs, transformējas un kļūst par mūsu, bet nevaram no nekurienes kaut ko gribēt, tāpēc šausmīgi svarīgi ir daudz dzirdēt un klausīties – it īpaši jauniešiem, kuri šobrīd mācās.

Tāpēc arī ļoti gribēju parādīt šādu klavieru un saksofona mūzikas tandēmu, jo ļoti ilgi nekas tāds nav skanējis Latvijā. Ļoti vēlos, lai mūsu jaunie talanti, saksofonisti, pianisti atrod laiku sevi veltīt šādam tandēmam – saksofonam un klavierēm, jo šādam instrumentu salikumam ir radīts tik daudz īpašas mūzikas!

Vai Eitora Vilas-Lobuša fantāzija arī rakstīta tieši šādam sastāvam?

Šis darbs daudz dzirdēts orķestra versijā – stīgām, trijiem mežragiem un soprānsaksofonam vai tenorsaksofonam. Šodienas interpreti bieži vien spēlē tādu pārlikumu, kurš visbiežāk dzirdams klavierēm un saksofonam, turklāt ne tajā tonalitātē, kurā rakstījis pats meistars – viņš iecerējis toni augstāk. Mēs spēlēsim toni zemāk, kā to parasti darījuši lielākie meistari pasaulē. (..) Tā ir saksofonistu klasika, kas manā repertuārā ir atnākusi tikai tagad.

Tavā "Facebook" profilā 4. janvārī lasīju, ka esat bijuši Parīzē. Un sakāt paldies Filipam Geisam par kompozīciju ar īpašu muzikālo noskaņu.

Biju dzirdējis šī opusa pirmatskaņojumu – to atskaņoja meistars, kuram tas veltīts – saksofonists Žeroms Larāns, viens no franču izcilajiem saksofonistiem. Filips pats ir ne tikai komponists, bet arī izcils saksofonists, Strasbūras konservatorijas profesors. Viņam ir izcila saksofona klase ar starptautisku studentu klāstu – tajā savas zināšanas "Erasmus" programmas ietvaros šobrīd papildina arī mans students Aigars Raumanis. Ar Filipu Geisu satikāmies Strasbūrā 2015. gadā – viņš uzaicināja mani uz pasaules saksofonistu kongresu. Tur abi ar brāli Raimondu Petrauski atskaņojām savu oriģinālmūziku, ko bija Raimonds uzrakstījis speciāli šim pasākumam. Geisa skaņdarbā "Akashia" ir kaut kāds īpašs gēns, arī tā nosaukums ir ļoti interesants – saistīts ar japāņu kultūru, turklāt Japanā dzīvo Žeroma Larā lielā mīlestība. Larā interpretācija savienojusies ar paša Filipa Geisa sajūtu, kādā viņš tver mūziku. Tas gēns un kods, kas ir pašam Filipam – kā viņš jūt mūziku! Caur vienkāršību, caur trijām notīm – tur skan minora trijskanis, un šī noskaņa, savienojoties unisonā ar klavierēm, veido galveno sajūtu.

Prāts, mūsu domāšana, apziņas klātesamība bieži vien ļoti daudz ko sabojā. Ja neko [īpašu] nedomājam, bet vienkārši brīvi ejam spēlēt un atraisāmies Visumam, sajūtam, ka mēs visi apvienojamies, un mūs tas aizrauj.

Lūk, tā ir tā burvība gan Filipa Geisa mūzikā, gan pārējos koncertā iekļautajos opusos – ka tie ļauj visu laiku izdzīvot mūziku no sākuma līdz beigām, un tas nav jāveido ar mokām. Tas materiāls vienkārši tevi baro; katra skaņa, ko klavieres pasniedz, tevi kaut kur vedina. Tā ir kolosāla satikšanās, un esmu milzīgi gandarīts par to, ka man paveicies ar tik izcilu pianisti kā Elīna, kura man ir blakus katru dienu.

Esmu laikam izredzētais, ka man ir gan brālis pianists, gan sieva pianiste. Abi tik dažādi un tik kolosāli mūziķi. Fantastiski!

Oskars Petrauskis un Raimonds Petrauskis

Vai vari iztulkot, ko japāņu valodā nozīmē "Akashia"?

Akashia ir koks, bet šajā gadījumā – vairāk kā dvēsele, Dievs, ko prāts netver. Tur ir japāņu kultūras nianses. Esmu bijis Japānā un iepazinies ar turienes cilvēkiem, ar sabiedrību, ar to īpašo cieņu, ko viņi izrāda viens otram, kā man Latvijā bieži vien pietrūkst.

Es ļoti novēlu mums būt daudz, daudz iejūtīgākiem, vienam pret otru izturoties ar lielāku izpratni.

Gāju pa Tokiju, kurā ir milzumdaudz cilvēku, bet viss ir divdesmit reižu klusāks nekā mūsu ielās! Cilvēki neskrien viens otram virsū, viņi respektē otra cilvēka telpu un brīvību.

To izjūtu gan Pulenka, gan Geisa mūzikā – ka ir šis miers, bez īpaša stresa. Lai vai ko domājam, katra skaņa tevi iesūc sevī, nomierina un virza projām no mūsu apziņas kairinājumiem. Grūti to vārdos izstāstīt, tas jāklausās un jāatklāj katram pašam. Protams, es būtu ļoti priecīgs, ja mēs šo koncertu varētu sarīkot klātienē, jo saksofona un klavieru skaņu radītās vibrācijas caur medijiem un mikrofoniem nav tik viegli pārraidīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt