"Es, godīgi sakot, nekad neesmu tos gadus skaitījis. Pirms tam pat neesmu īpaši svinējis dzimšanas dienas, [tikai] ļoti, ļoti šauros lokos. Šogad tas skaitlis tuvojās, un tad es izlēmu, ka uztaisīsim jubilejas koncertus. Paldies māksliniekiem, kas bija atsaucīgi," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" saka komponists Raimonds Tiguls. "2. decembrī Rīgā, Lielajā ģildē, un 3. decembrī Ventspilī, koncertzālē "Latvija", satiksimies ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, kura speciāli no Berlīnes atlidos, un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, akadēmisko kori "Latvija", diriģentu Māri Sirmo un Rīgas Doma zēnu kori ar Mārtiņu Klišānu priekšgalā."
Pirms jubilejas koncertiem un svētku reizes vaicāts, kā viņš vispār izvēlas virzienus, kuros mūzikā darboties, Tiguls atbild: "Manā gadījumā daiļrade ir cieši saistīta ar manu personīgo dzīvi. Viss, ko es esmu darījis un kādu mūziku es esmu rakstījis, tas viss ir tā, kā es esmu tanī brīdī juties. Es jau esmu teicis, ka katrs skaņdarbs ir mans ļoti personīgs stāsts, piedzīvojums, atmiņas vai no maniem vecvecākiem, vai no vecākiem un kas man ir sakrājies, to es esmu rakstījis. Kas tur ir sanācis, to lai cilvēki vērtē.
Es neesmu nekad neko speciāli darījis vai gribējis, lai es būtu atpazīstams, rakstot mūziku. Man tas viss vienmēr bijis absolūti otrā plānā. Man šie 50 gadi ir pagājuši zināma vientulībā, savā darbistabā ar instrumentu."
Instrumentu Raimondam Tigulam nudien ir daudz. Interesi par tiem viņš jaunās dienās iemantojis no tēva, kurš pārvaldīja saksofona spēli: "Tētis spēlēja ballītes. Katru nedēļas nogali viņam ar kolēģiem bija koncertiņi. Es, mazs puika būdams, braucu līdzi uz mēģinājumiem. Tur bija basģitāras, ģitāras, bungu komplekts, tētim saksofons un elektriskās ērģeles. Man tas viss ļoti interesēja. Es, protams, katru instrumentu drusku pamēģināju. Es arī tagad varētu basģitāru nospēlēt savos skaņdarbos uzreiz un arī, visticamāk, bungu komplektu. Vēsturiski mans instruments ir klavieres, tās es esmu visvairāk spēlējis. Vēl interesē sintezatori. Tāds jaunpievedums visā manā daiļradē bija hangs, kas man ļoti uzrunāja ar meditatīvo skaņu."
Savukārt tēvam veltītā dziesma (angļu valodā, ar paša rakstītu tekstu) iemantojusi lielu interesi no koru kopienas puses, piebilst Raimonds Tiguls. Skaņdarbs skan visā plašā pasaulē, tostarp Amerikā. "Man bija tāds gods, ka mani uzaicināja uzstāties vienā no prestižākajām koncertzālēm – Kārnegi zālē Ņujorkā – un šo dziesmu atskaņot. Manā dzīvē tas bija viens no tādiem brīžiem, kad man likās, tas ir kaut kāds brīnums, tā nevar būt," atzīst komponists.
Jauni radošie plāni Tigulam ir, bet tos pirms laika izklāstīt viņš nevēlas. Komponists pasaka vien tik daudz, ka ir noilgojies pēc elektroniskās mūzikas. "Jo man puse istabas ir ar instrumentiem, ar sintezatoriem un dažus es neesmu aizticis jau vairākus gadus. Šad tad es noslauku putekļus un ieslēdzu. Man ir plāns padarboties tādā virzienā," viņš paskaidro.
