Mūzika kā savstarpēja empātija. Saruna ar džeza dziedātāju Santu Šilleri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Džeza mūzika dod iespēju kā pašizpausmei, tā arī kultūras sakaru veidošanai, kā to parāda džeza dziedātājas Santas Šilleres pieredze sadarbībā ar Poļu džeza skatuvi.

Santa Šillere paralēli savai mākslinieciskajai darbībai ir arī pedagoģe Rīga Doma kora skolā, kur strādā ar Mūziklu nodaļas audzēkņiem. Viņa ir viena no ceļojošā džeza festivāla "Voicingers On Tour" meistarklašu un koncertu organizatorēm Latvijā. Šajā decembrī dziedātāja kopā ar mūziķiem Jāni Pastaru un Jāni Rubiku ir izveidojusi koncertprogrammu "Veltījums gaismai", ar kuru pirmssvētku laikā uzstājās Jelgavā, Siguldā un Rīgā. Savukārt janvārī dosies uz Katovici, lai kopā ar poļu džezmeņiem ierakstītu savu solo albumu.

Arī festivāla "Voicingers On Tour" sākums meklējams Polijā, 2008. gadā, kad tas bija džeza vokālistu konkurss. Tagad tas ir izaudzis par starptautisku džeza festivālu, un tā organizators Gžegošs Karnas (Grzegorz Karnas) ar šo konceptu, sadarbojoties ar katras atsevišķās zemes pārstāvjiem, apceļo pasauli, veicina džeza atšķirīgās izpausmes un dažādu kultūras komunikāciju. Arī ar Santu Šilleri runājam par muzikālās darbības nesaraujamo saiti ar izglītību, kuru sākotnēji apgūst skolā, vēlāk – mūziķu savstarpējā mijiedarbībā.

Aiga Leitholde: Ikdienā tu esi pedagoģe un strādā ar jaunajiem vokālistiem. Kā tu raksturotu jauno mūziķu paaudzi?

Santa Šillere: Rīgas Doma kora skolā ceturto gadu esmu vokālais pedagogs Mūziklu nodaļā. Pievienoties komandai mani uzaicināja nodaļas izveidotāja Annija Putniņa. Atceroties laiku, kad sāku šeit strādāt, tad bija bijis tikai viens vai divi izlaidumi. Šobrīd progress ir milzīgs – katrs kurss uzstāda arvien augstāku kvalitātes latiņu. Mūziklu nodaļa ir dabīgi izveidojusies un reizē plānota tāda, lai audzēkņi attīsta dažādas šķautnes un dziedāšanas stilistikas. Daļa absolventu turpina studijas mūziklu nodaļā, citi pāriet uz džeza vai popmūzikas nodaļu, citi uz aktieriem, operdziedāšanu. Tas nozīmē to, ka šī nodaļa ir pietiekami augstā līmenī, lai tālāk dotos sev vēlamajā virzienā. Kad ceturtais kurss uzveda "Pūt, vējiņi!" ar Kārļa Lāča mūziku, skatījos un apbrīnoju audzēkņu spējas! Šis mūzikls uzliek milzīgu slodzi, iedziļināšanos gan muzikālajā ziņā, gan libreta psiholoģijā. Tas vairs nav vidusskolas līmenis. Viņi ir jauni un perspektīvi mākslinieki. Kad viņi iestudēja mūziklu "Rent", kas ir viens no visilgstošāk uzvestajiem mūzikliem Brodvejā, skatījos un domāju – tas ir kaut kas unikāls! Tā ir laime, ka mēs varam jauniešus stimulēt sasniegt vēl augstākas virsotnes.

Jāsaka, sākumā pati nobijos no šī termina – mūzikls.

Man pamatzināšanas ir akadēmiskajā mūzikā, tagad sāku vīt saknes arī džeza mūzikā, bet mūziklus savā ceļā nevarēju iedomāties. Man bija šajā nodaļā jānonāk, lai mūzikas standartus paplašinātu – izaugsme sākas ārpus komforta zonas. Pie manis trešais, ceturtais mūziklu kurss apgūst pirmos soļus apzinātā improvizācijā, izkopj vokālu, apgūst jaunas stilistikas.

Tēmas no mūzikliem, piemēram, "Porgijs un Besa", " Vestsaidas stāsts", nereti var dzirdēt arī džeza mūziķu izpildījumā.

Jā, bet izpildījumi krietni atšķiras. Piemēram, tādi populāri skaņdarbi kā "All The Things You Are", "Summertime", "My Funny Valentine" un citas džeza tēmas mūziklos pieprasa citu izpildījumu, kurā liels uzsvars tiek likts uz mūzikla žanru. Tas nosaka to, kādā stilā to izpildīsi, kā arī stāstu, tāpēc ir jāzina librets. Džeza unikalitāte ir satikšanās ar mirkli – šeit un tagad. Piemēram, ja mākslinieks šodien jūtas skumjāk, tad viņš var to izpaust konkrētajā performancē – rotaļājoties ar aranžējumu un interpretējot melodiju, tekstu. Mūziklā tu kā aktieris ieiesi tēlā un vienmēr būsi tā Karmena vai tā Besa, kuru ar režisoru un pārējo komandu būsiet izstrādājuši, balstoties uz zināmiem konkrētā mūzikla likumiem un, protams, arī pašu radošumu.

Tu esi viena no ceļojošā džeza festivāla "Voicingers On Tour" organizatorēm Latvijā. Festivāla ietvaros notiek arī meistarklases, kurās izglītoties kā jauniem, tā pieredzējušiem vokālistiem. Kā atšķiras šī pedagoģija?

"Voicingers" meistarklasēs mani vēl kā studenti uzrunāja citādā izglītošanas pieeja. Es sajutu, ka teorija ir blakus esoša, bet viss tiek uztverts caur sajūtām, dzirdi un iekšējo muzikalitāti. Tas man bija svarīgi, jo palīdzēja noņemt iekšējo rāmi. Palīdzēja nedomāt par teoriju, bet to sajust ieklausoties. Atceros, ka toreiz ar džeza vokālisti Līgu Kupču, ar kuru šobrīd koordinējam festivālu Latvijā, bijām pārsteigtas, cik ļoti šāds meistarklašu formāts nedēļas garumā spēja atvērt katras muzikālo domāšanu, mūzikas sajušanu, spēju atbrīvoties konkrētajā mirklī. Bija sajūta, ka sāk pamosties citi instinkti, kurus ir jāspēj noturēt dzīvus arī pēc tam, atgriežoties ikdienas darbos. Šogad man bija tas gods pasniegt meistarklases "Voicingers" Polijā.

Tās zināšanas, kuras kā pedagogs iegūsti nometnēs, arī vari nodod tālāk audzēkņiem, tā ir forša ķēdes reakcija.

"Voicingers" nav parasts džeza festivāls. Šeit skan improvizētais džezs un mākslinieki dzied savā dzimtajā valodā. Šis festivāls ir par autentiskumu, tāpēc klausītāji var atnākt un sajust vēl nebijušu pieredzi. Piemēram, māksliniece, kas šogad uzstājās Latvijā, Natālija Kordjaka (Natalia Kordiak), dzied izdomātā valodā. Konkrētajā brīdī saistoties ar publiku, viņa izdomā valodu. Tā ir skaista un domas veicinoša mākslas forma, kas liek ieklausīties. Vēl svarīgs aspekts ir jau pieminētā izglītojošā daļa. Skolotāju vide ir starptautiska, un pats festivāla vadītājs Gžegošs Karnas katru gadu katrā atsevišķajā valstī programmu veido tā, lai pedagogi neatkārtotos. Viņa mākslinieciskā filozofija paredz, ka nedrīkst pierast pie vienas metodes – visu laiku ir jāmainās un jāattīstās. Un daudzi mūziķi, kas festivālu sākuši kā dalībnieki, tagad jau ir pedagogi. "Voicingers" ir kā liela ģimene, kurā mācies ieklausīties, iepazīt un saprast citu uzskatus kā mūzikas, tā arī dzīves uztveres ziņā un, protams, vide, kurā tu pats topi uzklausīts. Tāpēc šis festivāls ir dzīvs, jo katru gadu viss ir kā no jauna. Šim festivālam līdzīgi kā džezam ir improvizatoriska daba.

Santa Šillere
Santa Šillere

Pastāsti par Gžegošu!

Mēs iepazināmies "Voicingers" meistarklasēs Polijā. Gžegošs ir poļu vokālists, komponists un festivāla mākslinieciskais vadītājs. Viņš ir ārkārtīgi talantīgs mākslinieks. Viņš ir ekspresīvs cilvēks, kas mūsu sadarbībai piešķiļ uguni. Gžegošs ir traks, esmu viņam to teikusi. Tie rižie mati un degošās acis, un pāri malām plūstošā enerģija, tas raksturo viņu. Tā kā man pašai ir daudz enerģijas, spējam atrast kopīgu valodu un sadarboties. Pateicoties viņam, sāku aizdomāties, kāpēc džezu daudz nedzied latviski, jo pirmais, ko Gžegošs man sacīja, kad sāku organizēt festivālu – " Santa, es gribu, lai tavs koncerts arī ir programmā!"  Es piekritu, jo arī rakstu mūziku, bet pārsvarā angliski. Viņš man lūdza, lai parunāju latviski kādu laiku, un pēc tam atzina, ka ļoti skaista valoda, lai iedrošinātu mani.

Negribu teikt, ka ir kauns no valodas, bet tas drīzāk ir pieradums komunicēt starptautiskā valodā, kas raksturo džezu.

Pateicoties Gžegošam, es sapratu, ka jāraksta vairāk mūzika savā valodā un jāatstāj kultūras mantojums. Jāpiebilst, ka Gžegošs ir dedzīgs poliglots, viņš runā septiņās valodās.

Tavā daiļradē ieskanas etnomūzika.

Esmu gadu gaitā stilistiski eksperimentējusi, un tad, maģistra studiju laikā, Inga Bērziņa mani iedrošināja rakstīt latviski. Tautasdziesma ir viens no mūsu tautas fundamentiem. Mums Mūzikas akadēmijā bija projekts "Etno + džezs", tie bija ļoti skaisti koncerti. Patiesībā tā eklektika, ko var radīt džezs un mūsu tautas mūzika, ir kas ārkārtīgi skaists. Man ir savi priecīgie "Pūt, vējiņi!". Kad sāku meklēt jaunu skanējumu šai tautasdziesmai, sākotnēji tā ideja skanēja savādāk. Mēģinot ar puišiem, šī dziesma izvērtās priecīgāka enerģētiskā ziņā, arī vārdus pielāgoju, lai nekļūst komiski.

Kas spēlē tavā grupā?

"Voicingers" kontekstā mana pavadošā grupa pastāvīgi mainās. Šogad jau otro gadu varēju spēlēt ar kontrabasistu Alanu Vikpišu (Alan Wykpisz), viņš ir meistars ne tikai sava instrumenta pārvaldīšanā, bet arī kā cilvēks savā domāšanā, ar viņu stundām ilgi var runāt, un sadarbībā uz skatuves tas ļoti palīdz. Polijā man ir kvintets, ar kuru šobrīd rakstu albumu. Sastāvā ir brīnišķīgi mūziķi – pianists Francišeks Račkovskis (Franciszek Raczkowski), bundzinieks Stefans Račkovskis (Stefan Raczkowski), basģitārists Pavels Žveržinskis-Pioro (Pawel Zwierzynski-Pioro), ģitārists Jakubs (Kuba) Mizerackis (Jakub Mizeracki). Savukārt Latvijā sadarbojos ar saviem mīļajiem mūziķiem – ģitāristu Jāni Pastaru, kontrabasistu Jāni Rubiku – šobrīd mums ir jauna, decembrī izveidota koncertprogramma. Muzikālo domubiedru vidū noteikti vērts minēt arī pianistu Edgaru Cīruli, ar kuru bieži vien krustojas ceļi dažādos projektos. Kopā veidojām arī manu maģistra eksāmena programmu, kurā piedalījās arī Kaspars Kurdeko pie bungām, Kaspars Vizulis pie ģitāras un Andris Grunte pie basa. Arī ar šiem man ir radoša un ļoti patīkama sadarbība.

Kā vokālistei savaldīt instrumentālistus? Dzirdēti dažādi nostāsti par mūziķu hierarhiju.

Jā, kā džeza, tā akadēmiskajā mūzikā klejo dažādas teikas. Savukārt es uzskatu, ka visos žanros, jo īpaši džezā, svarīgi atrast savus domubiedrus ne tikai muzikāli, bet arī garīgi. Respektīvi, ja man ar šo cilvēku būs ko runāt pie kafijas, tad zinu – tā jau ir puse no uzvaras, lai arī uz skatuves saslēgtos vienotā priekšnesumā.

Spēlēt mūziku – tas viss ir empātisks process, tāpēc tīri labi tieku galā.

Piemēram, Polijā ģitārists Kuba ir ļoti karstasinīgs un viņam ik pa laikam ir trakas idejas, bet es to neredzu kā kaut ko negatīvu, gluži pretēji – tas raisa jaunu radošo enerģiju, ideju apmaiņu. Es izbaudu, kad redzu – caur viņa muzikālo prizmu ģenerējas jaunas idejas. Ja jātrako, tad mēs trakojam kopā.

Džezs ir kā komunikācijas veids starp cilvēkiem, kultūrām – nemitīgi mainīgs process, kā jau minēji – sāk vairāk skanēt vietējo tautu valodās.

"Voicingers" Polijā klausījos džeza vokālistu no Ķīnas. Apbrīnojami, cik savdabīgi un skaisti ķīniešu valoda izklausās kontekstā ar džeza harmoniju. Tur pavīd viņu tautai raksturīgās pentatonikas, tajā pašā laikā šis mūziķis jau kādu laiku dzīvo Amsterdamā, un viņa dziedājumā ir saklausāmas arī šīs ietekmes. Šajā žanrā skaistākā ir mijiedarbība, jo beigās viss tik skaisti izkristalizējas, ja esi patiess tajā, ko dari. Šāda iepazīšanās ar dažādu tautu mūziķiem iedvesmo iepazīt viņu kultūru. Un tieši šis ir festivāla "Voicingers On Tour" viens no uzdevumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti