Inta Zēgnere: Vispirms par jūsu iespaidiem – gan par jauno skaņdarbu, gan Latviju...
Hugo Tičati: Patiesībā gan skaņdarbam, gan arī Latvijas sajūtai ir viena kopīga īpašība – tas ir siltums un sirsnība, kas izstaro no cilvēkiem. Un to es sajūtu arī Artura mūzikā – tik daudz mīlestības, augstsirdības un vēlēšanās ar to visu dalīties! Tās ir manas sajūtas, ko gūstu šeit, Latvijā, strādājot ar Arturu un kamerorķestri "Kremerata Baltica".
Lusiana Mančīni: Man šķiet, ka šim jaundarbam raksturīgs iekšējs smaids. Kaut arī dažas epizodes ir tumšas un dramatiskas, galu galā mēs nonākam pie cerīgas, mierinošas noskaņas.
Un tieši to es piedzīvoju arī Latvijā – šo atvērtību un drošību. Ceru, ka klausītāji to sajutīs arī mūzikā – tā ir kā liels apskāviens.
Latvijā viesojos pirms vairākiem gadiem kopā ar ansambli "L’Arpeggiata", bet tā bija ļoti īsa ierašanās, turklāt toreiz bija ziema un sniegs – lai arī te bija ļoti mājīgi, nepaguvu iepazīt ne jūsu virtuvi, ne arī cilvēkus. Tagad, šeit uzturoties vairākas dienas, tiešām to visu varu izbaudīt.
Emīlja Dikinsone ir ļoti nozīmīga persona Arturam, bet ko viņas personība un dzeja nozīmē jums saistībā ar Artura mūziku?
Lusiana Mančīni: Man ļoti patīk tās saistība ar dabu – un ļoti patīk arī par to dziedāt... Artura mūzika ir kā laika apstākļi – tajā varu just gan sauli, gan lietu, gan vēju un vētru. Varu piedzīvot noslēpumaino rīta un vakara sajūtu. Orķestra valoda ir tik dabiska, ka rodas sajūta, it kā es pati būtu kā dzejniece un pastaigātos dabā, jo Emīlijas dzeja rakstīta piemajā personā – it kā es ietu, runātu, pārdomātu tekstu, pastaigājoties dabā. Šajā gadījumā daba ir orķestra radīta.
Hugo Tičati: Mani fascinē vairāki elementi – ir mistiskā puse un vienlaikus – dabiskums, vienkāršība. Emīlijas Dikinsones dzeja ir tik vienkārša un vienlaikus – tik dziļa! Tā vienlaikus ir no šīs zemes nākusi, bet tai pašā laikā – transcendentāla, visaptveroša. Viss it kā notiek šeit un tagad – saule, zeme, bet te ir arī pārlaicīgums un sajūta, ka mēs visi esam kā viens veselums – savstarpēji vienoti.
Artura mūzikā mēs šo sajūtu piedzīvojam – tā ir tiekšanās pēc pārlaicīguma un vienlaikus – atskārsme, ka tas ir jau šeit klātesošs. Un mēs esam piederīgi šai bezgalībai, ko redzam dabā. Tas ir ļoti aizkustinoši.
Reiz mana kolēģe sarunā ar jums vaicāja – ja jūs satiktu Bahu, ko jūs viņam pavaicātu? Jūs toreiz atbildējāt – ja viņu satiktu, nevaicātu viņam neko – jūs vienkārši gribētu ar viņu kopā spēlēt. Arī es vēlos uzdot līdzīgu jautājumu – ja jūs satiktu Emīliju Dikinsoni, ko jūs viņai pavaicātu?
Lusiana Mančīni: Lasīju, ka viņa dzīvojusi ļoti vientuļi un noslēgti, tomēr viņa ir spējusi satvert arī cilvēcības stīgu: ko tas patiesi nozīmē – būt cilvēkam. Un par to viņa runā arī savā dzejā – par ilgām.
Tas, ko es vēlētos zināt – kā viņa, dzīvojot pavisam vientuļu dzīvi, spējusi nonākt pie tiem pašiem secinājumiem, pie kuriem nonāk cilvēks, dzīvojot sabiedrībā?
Mani ļoti interesē viņas ceļojums savā iekšējā pasaulē. To arī viņai pavaicātu.
Hugo Tičati: Es savukārt vaicātu, ko viņai nozīmē dzejoļu radīšanas process. Kā viņa jūtas, rakstot dzejoļus, jo tas ir process, kas noved pie katarses. Viņa izteic sevi caur dzejoļiem, bet šajā procesā viņa arī pati pārveidojas. Līdzīgi tas notiek arī ar mums, mūziķiem, spēles laikā – tas ir process, kas noved pie katarses, pie iekšējas pārtapšanas gan mūsos, gan tajos, ar ko sadarbojamies. Tas notiek garīgā līmenī.
Tāpēc es pavaicātu, kā viņa rakstīšanas procesā ieiet šajā garīgajā pasaulē – vai tas ir kā atvieglojums vai smags darbs.
Vai šis process tikpat lielā mērā neattiecas arī uz mūziķiem, kad radāt kopā darbu, kas notīs sen jau fiksēts, bet patiesībā katru reizi piedzimst no jauna, un katru reizi, esot tajā, ir jāļaujas lidojumam?
Hugo Tičati: Jā, domāju, ka Emīlijas rakstītie vārdi ir ļoti patiesi, autentiski, un ikviens mākslinieks, ar to saskaroties radošajā procesā, tiecas pēc patiesības. Mēs visi esam tik dažādi, bet saskaroties ar mākslu un tagad, strādājot kopā ar "Kremeratu" un Lusianu, dalāmies un izpaužam to, kas ir mūsos. Mēs bagātinām viens otru, un šajā kopīgajā lidojumā arī izmaināmies, pārveidojamies. Un kas vēl ir unikāli un īpaši – ka zālē ir komponists, kuram tu visu vari pavaicāt! Tas nav tā kā ar Bēthovenu, par kuru tu nevari zināt – kā tieši viņš būtu gribējis, lai atskaņo viņa darbu. Un vēl – kaut arī komponisti ir tik dažādi, domāju, ka visiem piemīt zinātkāre un vēlme pēc eksperimenta, līdz ar to darbs nekad nav pabeigts. Esmu pārliecināts – ja te būtu, piemēram, Šopēns vai Šūmanis, arī viņiem būtu tā pati atvērtība jaunai pieredzei. Tas ir tas, ko vienmēr mācos – arī sadarbībā ar Arturu.
Lusiana Mančīni: Domāju, ka mums kā atskaņotājmāksliniekiem šis nedaudz ir arī ceļojums pagātnē, jo patiesībā jau tā ir Artura interpretācija par Emīlijas dzeju.
Esmu saņēmusi Artura radīto valodu un caur viņa mūziku esmu saistīta ar šo dzeju, un tādējādi it kā "apprecu" viņus abus – gan Emīliju, gan Arturu.
Arturs ir paņēmis Emīlijas dzeju, radījis mūziku, bet es savukārt caur šo mūziku nonāku atpakaļ pie Dikinsones.
Lusian, vai Arturs Maskats ir pirmais latviešu komponists, ar ko sadarbojaties?
Lusiana Mančīni: Jā gan! Ne tik bieži pievēršos mūsdienu mūzikai, un man tas ir ļoti aizraujoši – īpaši tāpēc, ka senajā mūzikā nevaru sastapt tās autoru, lai kaut ko viņam pavaicātu, tādējādi esmu pieradusi saprast komponistu un just viņa nodomus, neuzstādot jautājumus. Arī Arturam jautājumus īpaši neuzdodu – mēs vienkārši skatāmies viens uz otru un smaidām.
Savukārt jūs, Hugo, esat gluži citādā situācijā, jo jūsu saistība ar Baltiju ir īpaša. Pirms neilga laika bijāt arī Arvo Perta centrā.
Hugo Tičati: Jā, tā bija ļoti īpaša pieredze, jo pirmo reizi Arvo Perta centrā atskaņoju viņa opusu “Tabula rasa” Tenu Kaljustes vadībā, ar ko ļoti mīlu sadarboties – viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Un, protams, satikt pašu Arvo Pertu un būt mēģinājumos kopā ar viņu – tas ir kas ļoti īpašs. Baltijā patiesi jūtos kā mājās – nezinu, kāpēc, bet tā tas ir. Tāpat brīnišķīgi ir strādāt kopā ar Pēteri Vasku, tas ir liels prieks – sadarboties ar šiem cilvēkiem.
Kādu jūs gleznotu Artura Maskata portretu savā Baltijas komponistu galerijā?
Hugo Tičati: Tas, ko Lusiana jau sacīja – tās ir apbrīnojamas, plašas ainavas, bet ar ļoti konkrētām kontūrām, ar daudziem kontrastiem, ļoti daudz spriedzes, bet nekad tur nav vardarbības vai agresivitātes. It kā mūžīgais dzinējs kustētos, un tad pēkšņi apstātos. Jūtu šīs kustības nianses – piemēram, arī Artura "Concerto grosso", ko esam daudz spēlējuši, ir šī duālā pieredze – kontrasts starp motorisku kustību un iekšēju mieru. Arī jaunajā darbā "Vasaras sapņi" ir tāda kā iztukšota telpa, tukšums, ievainojamība starp harmonijām, ko tu pārdzīvo kā nesasniedzamas ilgas. Un tad tu jūti, ka nāk atrisinājums – harmonijas izmainās, un šīs it kā nesavienotās salas iegūst savienojumu. Tas ir līdzīgi kā cilvēkam, staigājot pa mežu – rodas sajūta, ka esi pazudis, bet tad kaut kas mainās un sāc redzēt kopsakarības – ieraugi atrisinājumu un saproti, ka mums sevi vispirms ir jāpazaudē, lai atrastu. Tādas ir manas sajūtas.
Lusiana Mančīni: Es tam pilnīgi piekrītu!
Jau ar pirmajām notīm šajā darbā mēs nonākam pie mistērijas. Pēc tam seko deja, ir kaut kas maģisks tajā visā, apburošs. Bet noslēgumā nonākam pie vienkāršības un skaidrības, kas ir ļoti pazemīga.
Tas ir pazemīgs skats, kurā apzināmies savus cilvēciskos ierobežojumus. Esam izgājuši cauri haosam, sarežģītībai un nonākuši līdz skaidrībai – kaut arī tā nebūt nav vienkārša: partitūrā sarežģītība saglabājas, bet klausītāji to nejutīs, jo uztvers tikai šo pazemīgo vienkāršību. Tas ir kā pašas Dikinsones ceļojums cauri mežiem, vējiem un vētrām, bet beigās redzam vienīgi viņas pēdas, kas ved laukā no meža.
Hugo Tičati: Pazemības elements, manuprāt, ir ļoti raksturīgs un vienojošs gan Arturam, gan Pēterim Vaskam, gan Arvo Pertam. Viņu darbos katra nots ir patiesa un uzrunājoša, tur nekad nav šova, nekad pašlabuma meklēšanas vai izrādīšanās – tur vienmēr ir patiesa un neviltota atklāsme.
Ir tik daudz darbu, kas veltīti vasarai dažādu komponistu daiļradē, bet Artura "Vasaras sapņos" ļoti spēcīgs elements ir melanholija, kas tiek pieņemta un akceptēta.
Lusiana Mančīni: Un šajā pieņemšanā ir jaušama cerība.
Tur ir sajūta, ka viss būs labi. Tas nekādā ziņā nav depresīvs vēstījums – ne tekstā, ne mūzikā. Noslēgumā es atrodu mierinājumu.
Hugo Tičati: Tas ir kā mierinošs vasaras balzams...
Artur, un kādas ir tavas izjūtas brīdi pirms pirmatskaņojuma?
Arturs Maskats: Esmu neizsakāmi aizkustināts un ļoti laimīgs strādāt ar šiem brīnišķīgajiem māksliniekiem – katra diena mēģinājumu procesā nes kādu pārsteigumu, jo viņi ir absolūti atdevīgi un izcili gan katrs savā jomā, gan tajā, kā vienojas kopā ansamblī kopā ar "Kremeratu".
Man pašam šis darbs iekšēji nozīmē daudz ko – daudzus pārdzīvojumus un izjūtas, kas bijušas gan šovasar, gan arī domājot par Dikinsones dzeju, kurai netuvojos pirmoreiz.
Šeit ir četri Dikinsones dzejoļi, kas man šķita ļoti būtiski – tie ir par dabas mistiku un tās projicēšanos uz cilvēka dvēseli, viņa pārdzīvojumu vienotībā ar dabu, vienotībā ar vasaru, kas Dikinsonei ir īpašs tēls. Kā tas viss sanācis, nezinu – koncertā varēs dzirdēt un just, kā mums tas kopā izdevies. Esmu arī ļoti priecīgs, ka šajos īpatnējos apstākļos abi mākslinieki tomēr varēja atbraukt, lai arī bija daudz dažādu šķēršļu un pastāvēja iespēja, ka viņi neatbrauks.
Tāpēc es paskatos kaut kur uz augšu un saku: "Paldies, Emīlij!" Man liekas, ka viņa tajā visā piedalās.
Un ko tu pavaicātu Emīlijai, ja viņu satiktu? Kaut arī jums jau gan tās attiecības ir diezgan izkoptas...
Arturs Maskats: Nezinu, vai izkoptas, bet katrā ziņā es nebaidītos no viņas nemaz un prasīt varētu visu ko. Man šķiet, es šo cilvēku, viņas mūzu un izjūtas kaut kā ļoti, ļoti tuvu jūtu. Esmu bijis arī viņas mājās. Tas ir apmēram 150 kilometru no Bostonas, leģendārajā pilsētiņā, kurā viņa pavadījusi visu mūžu, neko daudz tālāk par turieni neizbraucot. Turpat dabā viņa arī dzīvojusi. Pirms kādiem desmit gadiem mani uz turieni aizveda Dace Aperāne, un acīmredzot tas iespaids bija tik milzīgs...
Ko es viņai jautātu? Kaut ko ļoti, ļoti personīgu un intīmu.
