Benefice

Komponistam Gundarim Ponem – 90

Benefice

Dzimšanas dienā! Pianiste Elīna Bērtiņa

Jubilāre Lolita Ritmane: Mūzika ir viena no manām dzīves mīlestībām

Mūzika ir viena no manām dzīves mīlestībām. Jubilejas saruna ar komponisti Lolitu Ritmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Mūzika ir viena no manām dzīves mīlestībām. Mūzika mani saviļņo, mierina, aizkustina, sadusmo. Tā man seko līdzi visiem priekiem, bēdām, pārdzīvojumiem. Vientulībā vai draugu pulkā mūzika sēž blakus. Kad komponēju mūziku – vai tā būtu koncertmūzika, populārā mūzika vai filmu mūzika – esmu pateicīga par to, ka man patīk mans dzīves darbs," atzīst komponiste, diriģente, pianiste un vēl citu instrumentu pārvaldītāja Lolita Ritmane. 1. novembrī viņai apritēja sešdesmit. Latvijas Radio 3 "Klasika" ar komponisti tikās neklātienes sarunā – pa tālruni no Losandželosas.

Vizītkarte

Lolita Ritmane – nu jau vairāku, tostarp "Emmy", "Grammy" un "Lielā Kristapa" balvas laureāte – dzimusi muzikāli un literāri radošā ģimenē Amerikā, kur arī pašlaik vada savu dzīvi, mītot Losandželosā kopā ar vīru – mūzikas producentu Marku Matsonu. 

Jau kopš bērnības Lolitu Ritmani saistījusi mūzikas dažādība. Bērnībā viņa apguvusi klavieru, flautas, ģitāras spēli un dziedāšanu. Līdz 16 gadu vecumam koncertējusi kopā ar jauniešu ansambli "Dzintars", ko 70. gados vadīja viņas māsa Brigita Ritmane. Ansamblī spēlējot basģitāru, Lolita kopā ar to apceļojusi vai visu pasauli.

Mūzikas izglītību ieguvusi Dika Grova mūzikas skolā akadēmiskās un filmu mūzikas kompozīcijas programmās. Pēc tam gūtās prasmes likusi lietā "Warner Bross" un Volta Disneja kinostudijās, kur sācies darbs filmu un televīzijas pārraižu mūzikas aranžēšanā. Kopumā viņa aranžējusi mūziku vairāk nekā 100 filmām, īsfilmām un televīzijas pārraidēm. Lolita Ritmane orķestrējusi arī daļu mūzikas Atlantas XXVI olimpisko spēļu noslēguma ceremonijai.

1991. gadā "Warner Bross'' studijā tika veidots "Betmena" animācijas seriāls, kurai pēc autoritatīvās Holivudas komponistes Šērlijas Vokeras piedāvājuma Lolita Ritmane komponēja mūziku. Drīz pēc tam sekoja arī citi piedāvājumi.

Mūziķei izveidojusies cieša un veiksmīga sadarbība ar Maiklu Makūšenu un Kristoferu Kārteru, jau piecpadsmit gadu šī trijotne darbojas kompānijā "Dynamic Music Parters", kopā veidojot  mūziku "Warner Bross" filmām un vēl citiem projektiem. Viņu kopdarbs iemūžināts dažādos žanros, tostarp TV filmu, kinofilmu, videospēļu un performanču mūzikā, arī koncertatskaņojumam rakstītos oriģināldarbos. Šis komponistu trio tika nominēts 28 "Emmy" un sešām "Annie" balvām. 

Lolita Ritmane darbojas arī Televīzijas akadēmijā Holivudas ziemeļos, kur tiek izsniegtas "Emmy" balvas; šeit viņa ir viena no mūzikas vadības grupas dalībniecēm. Viņa ir Nacionālās skaņu ierakstu mākslas un zinātnes akadēmijas biedre, darbojas arī Komponistu un dziesmu tekstu autoru savienībā un Filmmūzikas komponistu-sieviešu aliansē.  

Lolitas Ritmanes daiļrade aptver vokālās kamermūzikas, kormūzikas, vokāli instrumentālās mūzikas, simfoniskās, skatuves un filmmūzikas žanrus. Viņas simfoniskie darbi tiek atskaņoti gan ASV, Kanādā, Austrālijā, arī Eiropā un īpaši Latvijā. Viņas kora mūzika bieži tiek iekļauta Dziesmu svētku repertuārā gan Amerikā un Kanādā, gan Latvijā. 

Lolita Ritmane Latvijas Radio studijā, ieskaņojot mūziku filmai "Dvēseļu putenis"
Lolita Ritmane Latvijas Radio studijā, ieskaņojot mūziku filmai "Dvēseļu putenis"

Rūta Paula: Man pašai pirmā satikšanās ar jūsu mūziku un jums notika tolaik, kad Rīgā tika uzvests mūzikls "Tas vakars piektdienā". Tas bija jūsu ģimenes iestudējums, un mēs, Latvijā mītošie cilvēki, sajutām burvīgo saikni – neskatoties uz attālumu, sākām iepazīt jūs un jūsu mūziku. 

Lolita Ritmane: Tas man bija kā sapnis… Bija 1990. gads, brīdis pirms vēsturiskajiem Dziesmu svētkiem, kad virs Mežaparka estrādes plīvoja Latvijas karogs. Tas bija ap Jāņiem, kad izbraucām visu Latviju, uzstājāmies ne tikai estrādēs, bet arī Sporta pilī. Bijām liela grupa no Kalifornijas – daudzi no Losandželosas, daži arī no Sanfrancisko.

Kopš tā laika pagājis jau vairāk nekā trīsdesmit gadu un saites pāri okeānam kļuvušas ciešākas, plašākas un stiprākas. Jūs pa šo laiku esat labi iepazinusi mūziķus, kuri dzīvo Latvijā, un sadarbība vēršas arvien plašumā.

Jau kopš seniem laikiem esmu pastāvīgi iepazinusies gan ar komponistu darbiem, gan mūziķiem no Latvijas, jo vienmēr gaidīju jaunus skaņu ierakstus no Latvijas – ļoti intensīvi klausījos visu, ko vien varējām dabūt.

Uzaugu Portlendā, Oregonā, dzīvojamā istabā vienmēr skanēja mūzika – par to rūpējās tētis un mamma. Ļoti dzīvojām visam līdzi. Vēl no Latvijas laikiem, kad auga mani vecāki, viņiem bija mīļākie komponisti. Klausījāmies "Melanholisko valsi", labi pazinām kormūziku, jo visi dziedājām latviešu korī, mums bija kora mēģinājumi.

Tas viss notika, kamēr Latvija bija zem padomju varas. Kultūra un mūzika vienmēr bija ļoti, ļoti svarīga mūsu ģimenei un arī vairumam latviešu, kuri tolaik kopā ar mums bija trimdā. Jā, tagad to visi sauc par diasporu, bet tolaik – par trimdu. Latvijas mūzika man vienmēr bijusi ļoti, ļoti mīļa un svarīga. Bet sajūtu, ka Latvijā vairs neesmu tikai tūriste, piedzīvoju brīdī, kad sākām sadarbību ar Dzintaru Dreibergu, strādājot pie filmas "Dvēseļu putenis".

Lolita Ritmane un režisors Dzintars Dreibergs
Lolita Ritmane un režisors Dzintars Dreibergs

Tolaik biju aizlidojusi uz Rīgu un apmetusies Mežaparkā: katru dienu ar tramvaju braucu uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur bija "Dvēseļu puteņa" birojs – tur tikāmies ar Dzintaru. Un man bija sajūta, ka braucu uz kārtīgu darbu: ik rītu iekāpju tramvajā, strādāju, paēdu pusdienas un atkal braucu mājās. 

Esat ļoti daudzpusīga mūziķe, tomēr galvenokārt jūs dēvē par televīzijas un kino mūzikas autori. Vai šādai klasifikācijai piekrītat? 

Bieži esmu runājusi par tām kastītēm, kurās mēs sevi ieliekam. Nezinu. Es vienkārši sevi uzskatu par komponisti. Un punkts.

Jo faktiski tas viss sākās nevis ar kino mūziku, bet gan ar dziesmām. Tās bija manas pirmās kompozīcijas. Vairāk gan tādas estrādes un popmūzikas dziesmas, kuras pati dziedāju, sēžot pie klavierēm. Pirmo dziesmu sarakstīju, šķiet, vienpadsmit gadu vecumā. Arī pirms tam noteikti kaut ko komponēju. Jā, mans maizes darbs noteikti pārsvarā ir filmu mūzika, bet domāju, ka šobrīd mēs, komponisti, nemitīgi ejam no vienas puses uz otru: piemēram, klausītāju ļoti iecienītais Pēteris Vasks – zinu, ka Dzintra Geka daudz izmanto viņa mūziku savās kinofilmās, tāpat Ēriks Ešenvalds nupat sadarbībā ar Rihardu Zaļupi strādā pie kādas filmas mūzikas. Arī Raimonds Pauls sarakstījis tik daudz mūzikas filmām, tāpat Zigmars Liepiņš. Bet vai viņi tāpēc ir filmmūzikas komponisti? Tā ka tas tāds interesants jautājums.

Tagad vairāk vēlos komponēt nopietno mūziku, koncertmūziku.

Jā, varbūt tā izklausās kā kino mūzika, bet mēs, filmu mūzikas komponisti, smejam, ka visi inspirējamies no Čaikovska, Dārziņa, Rahmaņinova, Šopēna – daudzās filmās tās melodijas tiešām ir nevis nozagtas, bet tapušas, iedvesmojoties no šiem burvīgajiem komponistiem. Vai arī no Stravinska, piemēram. Un tā taču pamatā nebūt nav kinomūzika. 

Esat liela meistare arī aranžēšanas jomā, turklāt aranžējat arī citu autoru mūziku, vai tiesa? 

To gan darīju tad, kad šajā industrijā vēl tikai sāku darboties. Tā bija filmu mūzikas, kinomūzikas, arī popmūzikas aranžēšana. Savā ziņā biju kā mācekle – vispirms strādāju, palīdzot citiem komponistiem, un tad man pavērās durvis būt pilna laika komponistei. Lai gan ir profesionāli aranžētāji, kas paši nekomponē – bet tas ir labs veids, kā mācīties. Komponists bieži ir pamatīgā laika trūkumā, un šodien filmu mūzikas komponistiem ir visvisādi palīgi. Piemēram, mums ir meistars, kuram ir pāri deviņdesmit – Džons Viljamss, kurš atbildīgs par katru noti, bet viņš nav tas, kurš pats izrakstīs elektronisko partitūru – tāpēc viņam ir orķestrētājs, kas paņem Džona uzmetumu, kur viss atzīmēts, – nav tā, ka aranžētājam pašam viss jāizdomā. Aranžēšana jeb instrumentācija nav tik ļoti radoša – tas vairāk ir tehnisks darbs, lai mūziķim varētu nolikt notis uz pults. 

Kamermūzika un kora mūzika, vokāli instrumentālās partitūras un simfoniskā mūzika, skatuves un filmu mūzika – žanriskais spektrs jums ir neierobežots. Laikam jau radošs nemiers jūs urda nepārtraukti?

Tas ir interesanti, bet faktiski

neesmu tāds cilvēks, kurš nevar nekomponēt. Man patīk būt arī atvaļinājumā – kaut kur aizbraukt, izbaudīt kādu jaunu zemi, jaunu piedzīvojumu. Bet, kad esmu mājās un ja man nav kāds jauns pasūtinājums, pie kura strādāt, man ir tāds iekšējs nemiers.

Un tas nav saistīts ar rūpēm par naudu, bet gan domām par to, kāds būs mans nākošais pasūtījums. Jo manis pašas motivācija – vienkārši kaut ko rakstīt tāpat vien – man nav tik liela. Daudz vieglāk man ir tad, ja kāds saka – Lolita, vai tu nevarētu man veltīt kādu skaņdarbu, vai tu nevarētu man kaut ko uzrakstīt? Vai tas ir pasūtinājums par samaksu vai vienkārši par kafijas krūzi – man tas savā ziņā ir vienalga. Ja man ir kāds pasūtinājums, tad ir pacēlums – ak, man ir darbs, tagad es kaut ko darīšu! 

Tātad jums vajadzīgs mērķis?

Pamatā – jā, man patīk, ja ir zināms, kas būs jādara turpmākos pāris mēnešus. Citādi ir tas nemiers. Tieši tā, kā jūs sakāt, – tāda sevis urdīšana. Tādā ziņā ir grūti dzīvot mierīgi un nedarīt neko.

To gan es centīšos darīt tagad – savā trešajā dzīves posmā: centīšos pievērst uzmanību tam, ka man jāatļauj sev drusciņ atelpa –

lai varētu ieklausīties, kas būs nākošā sirdsdziesma, kas būs tā mūzika, kas man vienkārši rakstās un kas nav tieši pasūtināta. Tas ir mans mērķis nākošajam posmam.

Par kuru darbu jums pašai bijis lielākais gandarījums un prieks?  

Parasti tas ir kas tāds, kas nāk kā pārsteigums, un augstākajai varai tur noteikti ir liela ietekme.

Ir gandrīz tāda sajūta, ka tad, kad esmu kaut ko uzkomponējusi, tas darbs vairs nav mans.

Mans ego ir galīgi kaut kur nomaļus, un tas darbs pats par sevi vienkārši dzīvo. Tas varbūt izklausās tā skaļi teikts, bet ir tiešām tāda sajūta, ka tas vairs man nepieder! Tas darbs vienkārši nācis caur mani, nevis es to esmu kaut kā speciāli paveikusi. Varbūt visspēcīgākais pārdzīvojums bija tad, kad komponēju lūgšanu "Dvēseļu putenim". Biju jau uzrakstījusi pilnīgi citu variantu, bet tad koncertā dzirdēju kori "Latvija" – ja nemaldos, viņi dziedāja Toronto Dziesmu svētkos. Tas bija īsu brīdi, pirms devos uz Latviju ieskaņot "Dvēseļu puteņa" mūziku. Starpbrīža laikā vienkārši sapratu, ka man ir pilnīgi cita sajūta, kāda būs šī lūgšana. Iegāju dāmistabā, ieslēdzos, izrāvu no somas kaut kādu programmu, uz kuras uzvilku nošu līnijas, lai varu pierakstīt melodiju, kuru sadzirdēju pēc tam, kad biju noklausījusies vareno kori... Kad vēlāk dzirdēju, kā viņi dziedāja Latvijas Radio mājā Māra Sirmā vadībā…

Lolita Ritmane un diriģents Māris Sirmais
Lolita Ritmane un diriģents Māris Sirmais

Dzintars to nebija dzirdējis, jo teicu, ka nevaru uz sintezatoriem šo dziesmu viņam pilnvērtīgi parādīt, un viņam vienkārši jāuzticas man. Ja viņam patiks, tad šī lūgšana būs filmā. Ja nē, tad gudrosim kaut ko tālāk. Bet es skatos – viņam asaras acīs, man ir asaras acīs, manam vīram Markam ir asaras acīs. Nezinu, vai skaņu režisoram Varim Kurmiņam bija asaras acīs, jo viņam bija jāskatās uz savām skaņu pultīm, bet tas bija tāds mirklis, kad sajutu – tā mūzika vairs nav simtprocentīgi mana, tas ir kaut kas, kas nācis caur mani. Tas, man liekas, līdz šim bijis spēcīgākais brīdis manā dzīvē.

Kas šobrīd ir jūsu mūzikas dzīves aktualitātes? 

Nupat ar vīru un Eimiju Andersoni, ar kuru sadarbojāmies, strādājot arī pie "Women Warriors", bijām Rīgā. Eimija iesaistīta jaunas filmas producēšanā – tā ir Holivudas jaunā režisora Daniela Kreicberga īsmetrāžas animācijas filma "Tahlequah the Whale: A Dance of Grief", kas balstās uz reāliem notikumiem: 2018. gada jūlijā pie Sietlas dažus mirkļus pēc piedzimšanas pēkšņi nomira jaundzimušais zobenvalis. Nav zināms, kāpēc viņš nomira – varbūt no tā, ka okeāns ir piesārņots.

Mazā zobenvaļa māte Tahleka 17 dienas peldēja blakus savam mirušajam bērniņam un nevarēja tikt ar savām sērām galā. Citi vaļi peldēja līdzi un arī raudāja – zem ūdens tika ierakstītas skaņas, un ir dzirdami kliedzieni…

Daniels Kreicbergs paņēma šo stāstu, kas plaši tika atspoguļots medijos, un izveidoja animācijas filmu – gandrīz kā tādu kustīgu gleznu. Mūziku ierakstījām Latvijas Radio, un tagad notiek skaņas pēdējā apstrāde. Jau ir pāris darbu, kas ir samontēti. Latvijā visi mūziķi ir tik fantastiski! Šis projekts man burtiski sirdi rauj ārā – gaidām to iznākam nākamajā gadā, cerams, ka filmu varēsim izrādīt arī festivālos.

Tikko pabeidzu arī divas filmas "Warner Bross" studijā. Viena ir par supervaroņiem, precīzāk,  par viņu bērniem – par Betmena dēlu un Supermena dēlu un to, kā nākošā paaudze izglābs mūsu pasauli. Pirmizrāde bija Ņujorkā pirms pāris nedēļām, un tagad to izrādīs kinoteātros.

Varēs nopirkt arī DVD vai skatīties internetā. Otra filma pagaidām ir noslēpums, nevaru par to vēl stāstīt. Pēc mūsu sarunas man jāpabeidz instrumentālais aranžējums dziesmai "Augšup dzīvība skan", kurai vārdus rakstījusi Rasa Bugavičute-Pēce: šī dziesma skanēs kopkoru koncertā nākamās vasaras Dziesmu svētkos. Kori jau to mācās, un tagad man jāpabeidz pavadījums, ko spēlēs "Raxtu Raxti" ar vēl saujiņu mūziķiem. Varētu stundu runāt par visu, kas man jādara! 

Mūsu saruna notiek nedēļu pirms jūsu dzimšanas dienas. Kā to svinēsiet?

Nekādas balles negribu! Negribu, ka mani godina un cildina. Vasarā visa ģimene bijām Itālijā – tā bija dāvana man dzimšanas dienā. Mēs ar Marku, mūsu trim jau pieaugušiem bērniem un viņu otrajām pusītēm, kā mēs teicām – plus viens. Bija tiešām burvīgs ceļojums.

Bet tieši 1. novembrī es būšu kaut kur zem palmas, man rokā būs glāze ar minerālūdeni, jo nedzeru alkoholu. Tāpēc nedzeršu vis šampanieti, bet minerālūdeni, skatīšos zilajā jūrā...

Bet pāris dienu pirms tam ģimene sanāks kopā, jo dēlam Andrim dzimšanas diena ir tieši vienu dienu pirms manējās, un mēs vienmēr svinam kopā. Man tas ļoti patīk, jo nav jābūt uzmanības centrā. Es vienkārši kautrējos no tādām lietām, man nepatīk. Visi to jau zina. Tā ka tā klusi, mierīgi, mierīgi, mierīgi nosvinēsim. (..)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti