Mana mūzika

Uzņēmējs Aigars Zelmenis: Mūzika palīdz niansētāk just dzīves daudzveidīgās krāsas

Meistars Knehts

Pieminekļi. To jēga un likteņi pasaules vēsturē

Mūzika ir sajūtu, ekstāzes un spēkpilnības lieta. Komponistam Uģim Prauliņam - 65

Mūzika ir sajūtu, ekstāzes un spēkpilnības lieta. Jubilejas saruna ar komponistu Uģi Prauliņu

"Mūzika ir sajūtu lieta, ekstāzes lieta, meditācijas, pārsteiguma un spēkpilnības lieta. Cilvēkiem ar neatšifrēto talantu izdodas daudz kas tāds, par ko viņš pats nezina – kāpēc viņš tā ir iedziedājies vai iekliedzies, vai kāpēc aizgājis tieši tajā noskaņā. Klasiskajā mūzikā pēdējos trīssimt gadus viss lielā mērā ir ļoti iecementēts nošu rakstā, bet pati dzīve ārpus šīs esences jau ir daudz plašāka," ir pārliecināts komponists un multiinstrumentālists Uģis Prauliņš, kurš 17. jūnijā svinēja 65. dzimšanas dienu.

Par izvēlēto mūziku savā jubilejas intervijā viņš saka tā: "Bijušas reizes, kad esmu sev arī melojis, bet ar šo sarakstu es centos nemelot. Ļoti daudzus darbus izsvītroju ārā, jo šeit paliek tiešām tie, kas uz mani ir radījuši iespaidu, impaktu, triecienu."

Inta Pīrāga: Liels prieks ar tevi tikties Radiomājā, kur pieci gadi no tavas dzīves pavadīti, pildot skaņu režisora pienākumus. Ar ko šis laiks tev bijis vērtīgs un atmiņā paliekošs? 

Uģis Prauliņš: Protams, biju ļoti lepns par šo iespēju. Ļoti daudz kas bija jāiemācās – nekas nebija tā, ka uzreiz dotos rokā. Atceros, ka visu laiku vajadzēja būt gandrīz tramīgam, vai kaut kas izdosies vai nē, vai to pieņems fondu komisijā un ko teiks kolēģi. Visu laiku notika tāda mācīšanās. (..) Noteikti atceros, ka bija brīnišķīgi kolēģi – tie visi bija izcili.

Atceros, ka daudzceliņu ierakstos sāku rakstīt folkloru – tas man šķita ļoti svarīgi un tolaik bija nelegāli. Ne vienmēr to varēja atļauties, jo darbs ar daudzceliņu tehniku bija divkārt un pat trīskārt ilgāks, līdz ar to vadībai vajadzēja pamatot, kāpēc tas nepieciešams.

Bet es to mēģināju darīt un tas bija liels izaicinājums. "Iļģi" ir mans lielais gandarījums – ka tas darbs vienmēr tika novērtēts. Tas arī toreiz bija drusciņ skumīgi – iet projām no Radio. Bet dzīve sauca, es tomēr gribēju primāri spēlēt un "ārdīties", likt visu uz spēles. Būtu ļoti daudz ko stāstīt par Latvijas Radio – tā visu laiku bija viena vienīga mācīšanās, un es nebiju varbūt pats labākais skolnieks, bet arī nebiju neinteresantākais skolnieks. (smejas) Tā ka paldies visiem kolēģiem, paldies Jāzepam Kulbergam par daudzajām sentencēm un atziņām, kuras atceros un pielietoju vēl šodien.

Un šodien tevi plašāka sabiedrība pazīst kā komponistu ļoti plašā žanru diapazonā – no akadēmiskās līdz rokmūzikai, no folkloras līdz alternatīvajai mūzikai. Tāpat cilvēki pieraduši redzēt tevi pie visdažādākajiem instrumentiem – taustiņiem, akustiskajiem, elektroniskajiem, stabules arī tu vari uzspēlēt un kokli arī. Tāpēc brīdī, kad saņēmu tavu mūzikas ierakstu izlasi, mani absolūti nepārsteidza, ka tur no visa kā ir tik daudz. Bet kas mani gan pārsteidz – ka tur ir divas gradācijas: ieraksti, kas uzlādē, un ieraksti, kas nomierina un kurus var klausīties kā meditāciju. Tur nav nekā vēsa vai viduvēja. Vai tu pēc šāda principa arī dzīvo?

Jā, neapšaubāmi, mūzika ir sajūtu lieta, ekstāzes lieta, meditācijas, pārsteiguma un spēkpilnības lieta. Cilvēkiem ar neatšifrēto talantu izdodas daudz kas tāds, par ko viņš pats nezina – kāpēc viņš tā ir iedziedājies vai iekliedzies, vai kāpēc aizgājis tieši tajā noskaņā.

Klasiskajā mūzikā pēdējos trīssimt gadus viss lielā mērā ir ļoti iecementēts nošu rakstā, bet pati dzīve ārpus šīs esences jau ir daudz plašāka. 

Viss ir pareizi. Katrai mūzikai ir sava nozīme, un tāpēc arī dažādi cilvēki izvēlas dažādu mūziku. Esmu pateicīgs tev, Inta, ka tu esi izgaismojusi tādu lietu, ko pats neesmu mācējis noformulēt, bet jā – ja tu saki, ka tur ir spēkpilnā mūzika – testosterons, adrenalīns un viss, kas uzlādē baterijas, un meditatīvais. Jo tā ir mūsu harmonijas lieta. Jo viena ir tā jaukšanas kārtība – ka mēs varam pēkšņi strīdēties un pēkšņi būt nepieklājīgi un mežonīgi, bet īstenībā mūsu būtības dziļumos mīt harmonijas atpazīšanas sajūta, un radošie cilvēki to spēj panākt tieši ar patiesību – un tikai.

Var jau izstiept skaņu un tad paļauties uz atskaņotājmāksliniekiem, ka viņi šo burbuli, ko esi tur uzrakstījis notīs, arī veidos tā, ka tas būs cilvēkiem [pieņemami]. Jā, protams, reizēm jau arī "izvelk", bet vispār – tā, ka cilvēks aiziet mūzikai līdzi emocionāli... 

Es varbūt ļoti spriežu pēc sevis. Es arī esmu sev melojis, bet ar šo sarakstu es centos nemelot. Ļoti daudzus [skaņdarbus] esmu izsvītrojis, un šeit paliek tiešām tie, kas man ir radījuši iespaidu, impaktu, triecienu...

Lielākā daļa ierakstu, ko esi izvēlējies, tapuši septiņdesmitajos gados. Kas attiecas uz progresīvo roku – kur tu dzelzs priekškara apstākļos pie šiem ierakstiem tiki?

Vispirms gribētu sākt ar ko citu. Ja mēs uzmanīgi paskatīsimies uz interpretāciju atskaņotājmākslā – un sāksim ar Bahu –, tieši ap šo laiku šeit novērojams izteikts lūzums: tā nav tikai rokmūzika vai komerciālā māksla, kura piedzīvo spēju uzplaukumu – tas vēl ir jāpēta, kāpēc, bet, manuprāt, tieši akadēmiskās mūzikas ierakstos var just, ka sākas pilnīgi jauna pasaule! Zināmi eksperimenti jau bijuši piecdesmitajos gados – ar elektroniku un akadēmiskās mūzikas laboratorijām, un tas viss radīja fonu arī tālāko instrumentu attīstībā, pielietojumā un līdz ar to – arī muzikālajā domāšanā. Tas viss ir krājies, un pēkšņi 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā notiek kvalitatīvs sprādziens.

Bet kur mēs dabūjām ierakstus? No viskautkurienes! Luksemburgas radio neko daudz nevarēja dzirdēt, "Amerikas balsi" klausījāmies ar traucējumiem, tomēr tur bija vairāk tāda soulmūzika.

Pirmā mīlestība man kā puikam ap gadiem trīspadsmit bija Areta Franklina. Bet pirms tam es kaut kādā veidā biju dzirdējis arī plates – "Animals", piemēram. Šis tas bija arī radio pārraidīts, un mēs ķērām šīs radiopārraides. Protams, kad jau sākās Latvijas Televīzijas raidījums "Varavīksne", bijām tā pastāvīgie skatītāji. 

Bet roku tur spēlēja maz. 

Bijām apmierināti jau par vienu gabalu! Bijām jau pieraduši klausīties koncertus, kuros no desmit gabaliem viens bija jēdzīgs, un tad to varēja "aprunāt". Tad bija visādas veikalā nopērkamas poļu mūzikas lietas – attīstošas autorlietas, nevis vienkārši izklaide vai deju mūzika. Bija tādas mazas, pavisam jocīgas vinila platītes, kas locījās kā tāda plastika, bet ļoti daudziem mājās bija veselas kolekcijas, kuras varbūt atsūtīja radinieki, kādi pirka no jūrniekiem.

Protams, bija neskaitāmi magnetofonu ieraksti, piektās un sestās kopijas un tā tālāk. Bez tam – valsts bibliotēka! Pēc skolas gājām uz lielisko ēku Elizabetes un Barona ielas stūrī, kur bija mūzikas nodaļa: pēc Dārziņskolas, kas toreiz atradās Mūzikas akadēmijas jaunajā korpusā, negājām mājās, bet vazājāmies uz nošu bibliotēku.

Tā bija leģendāra vieta, un tur es pirmoreiz izdzirdēju "Deep Purple" – tas bija satriecoši… Norullēja visu iepriekšējo pieredzi! Tas pārspēja visu. Protams, tur bija arī "Emerson, Like & Palmer" pirmais albums. "Jethro Tull" – viena no manām mīļākajām vienībām – ar albumu "Akvalangs". Mana superinterese par folkloru sākās tieši ar viņiem. (..) Jebko, kas mums bija, mēs kāri aprijām. Bez tam mēs arī tā nelēkājām: parasti noklausījāmies pilnu albumu, lai varētu spriest par visu.

Arī mūsu skolotājs Ģederts Ramans teica – tu noklausies līdz beigām, varbūt reizēm atrisinājums nāk tieši beigās.

Uģis Prauliņš (vidū) un viņa grupa "Vecās mājas"

Tu atzīsti, ka tieši pateicoties "Jethro Tull", tev sācies folkloras klikšķis. Bet varbūt tas saistīts arī ar to, ka tu, strādājot Latvijas Radio par skaņu režisoru, daudzkārt ieskaņoji arī folkloras grupu priekšnesumus?

Te piebildīšu, ka Džetro Tāls ir 18. gadsimta angļu agronoms, kura vārdu šī grupa paņēmusi par savu nosaukumu. Principā jau viņu līderis un galvenā radošā personība ir flautists Īens Andersons. Bet runājot par to klikšķi… Protams, daudz kas nāk no bērnības pieredzes: labi, ka man bija tāds bērnudārzs, kurā bija tautasdziesmas, nevis surogāti. Jā, drusciņ arī skolā, bet principā – kaut kas patika, kaut kas nepatika. Bet mana satikšanās ar "Jethro Tull" notika aptuveni četrpadsmit gadu vecumā, aptuveni 1971. gadā. Atceros, jau kādā 1977. gadā mēs ar grupu "Saule" spēlējām skatē, un mums bija divi gabali: viens no tiem ilga 45 minūtes, kuru mēs gan reducējām uz divdesmit... (smejas)

Jūs gadījumā tāpēc nediskvalificēja?

Nē, dabūjām pirmo vietu! (smejas) Tolaik bija ļoti svarīgi dabūt pirmo vietu. Bet jāteic, ka konkurence arī bija lieliska: mūsu kolēģi bija Jura Kulakova "Arka", tā arī bija supergrupa. (..)

Jā, tajā laikā plikām kājām staigāju pa mežu, spēlēju stabulītes un jau pievērsu uzmanību visādām grāmatām. Klaustiņa "Latvju tautas daiņām", piemēram. Krājās dziesmas, kas, protams, visas tika pārkopētas rokrakstā, jo grāmatas jau tā nevarēja nēsāt līdzi – tas nav kā šodien, ar kompi. Tev bija pašam savi pieraksti.

Un tad jau 1980. gadā bija "Bizīteri". Jāteic, Ilga [Reizniece] mani jau kādu gadu iepriekš bija aicinājusi veidot domubiedru grupu, jo "Skandinieki" tolaik jau darbojās, bet gribējās kādu tieši mūsu laikam atbilstošu. Varētu teikt, tas ir nenovēršami – ka  katra paaudze nāk ar kaut ko savu un jaunu, un tā tam ir jābūt. Protams, [svarīgas ir] tradīcijas – vai nu no tām jāsāk, vai arī tās jāgodā, vai jāpētī. Bet agrāk vai vēlāk vislabāk iznāks tas, kur pats vislabāk jūties. Pamazām tomēr iegāju folkloras kustībā, bet paralēli strādāju 45. vidusskolā – tagad arī mani skolēni jau sasnieguši sešdesmit gadu robežu...

Ja par folkloru, tad tas strautiņš tālāk tek cauri PSRS armijai. Garš stāsts, bet nokļuvu "Zvaigznītē". Bija strēlnieku dziesmu cikls, klāt mums pienāca brīnišķīgais domubiedrs Aigars Grauba.

Turpināju strādāt Latvijas Radio, un tad jau tie bija "Iļģi". Bet tad man pašam arī gribējās beidzot kaut ko teikt, līdz ļoti vēlu – kā tādu nepiedodami vēlo bērnu – 1998. gadā, 41 gada vecumā, izveidoju savu pirmo albumu "Pagānu gadagrāmata". Un esmu ļoti gandarīts. Šī ir mana folklora, kura, protams, pūristiem nav tīra folklora, un es to pilnīgi saprotu, bet – tā ir mana folklora! Rakstīju tā, kā es tobrīd jutos, kādi instrumenti man bija, kādi draugi man bija, kuri par velti varēja atbraukt un piespēlēt man šādā idejā. Es ar šo ierakstu asociējos. Esmu darījis ļoti daudz ko citu un es no tā neatsakos, bet "Pagānu gadagrāmata" ir tieši tas, ar ko es asociējos. Tā ir mana ģimene – tas pilnībā esmu es. 

Tomasa Tallisa "Spem in alium", kā tu izteicies, esot tava pēdējā laika mīlestība.

Varbūt pat pēdējo desmit gadu lielā mīlestība – vēl gan nebiju atklājis [Alesandro] Stridžio.

Bet Tallisa "Spem in alium" ir piemērs, kā rakstīt koriem. Tā ir peldēšanās harmonijā. Grūti nosaukt, kādas sajūtas pārņem, to klausoties. Tallisa mūzikā var peldēties – tas ir harmonisks viļņojums, mūzikas pārkausēšana citā dimensijā, citā galaktikā, citā kvalitātē.

Viss muzikālais audums nedaudz asociējas ar [Staņislava] Lema "Solaris" okeānu: kaut kas tāds, ko mēs vēl īsti nezinām, varbūt neesam izpētījuši. Bet tas ir tur iekšā. Tā viļņošanās ir tāda... Esmu mēģinājis kaut ko tīri tehnoloģiski atkārtot, bet tas ir tāpat kā ar polifoniju – to nevar atkārtot ticamā veidā. Vienmēr to varu klausīties, viņš ir neapnīkstošs. Nekādi triki tur it kā nenotiek, bet – tas ir vienkārši jāsajūt.

Uģis Prauliņš un Inta Pīrāga "Klasikas" redakcijā pēc jubilejas intervijas

Man grūti iztēloties, ka skolas laikā tu būtu varējis klausīties tikai to, kas paredzēts kā obligātais saraksts mūzikas literatūrā. Un tomēr tavā sarakstā ir Pētera Plakida Mūzika klavierēm, timpāniem un stīgu orķestrim. Atceros, kā Brigita Briede mūsu klasei lika braukt no Dārziņskolas uz valsts bibliotēkas mūzikas nodaļu, kura, kā tu atgādināji, toreiz atradās Barona ielā, un šo darbu noklausīties tur, jo Dārziņskolas fonotēkā šīs plates nebija. Vai arī šis darbs ir tavs skolas laika atklājums?

Jā, slava gan tavai skolotājai Brigitai Briedei, gan Jānim Torgānam, kurš savukārt bija mūsu skolotājs, un viņš atnesa šo ierakstu – ar notīm. Vēl tagad atceros to brošūriņu. Lai arī viss kaut kas jau bija galvā, tur bija tāds svaigums, tas bija kaut kas tik tīri uzrakstīts! Es apzināti nesaku – perfekti. Precīzi tā, kā vajag. (..) Tā bija katarse tai brīdī.

Uģis Prauliņš un viņa Ērmaņu muiža

No tevis paša mūzikas mūsu raidījumā skan tava kordziesma no Latvijas Radio kora albuma "Rīga", un dziesmas nosaukums nemaz nav tāds ļoti pazīstams. Bet tev pašam tā ir dziesma, kas īpaši iekritusi sirdī – "Tāls uz Rīgu ceļš". Un ne jau tikai tāpēc, ka ceļš uz Rīgu tev tiešām ir tāls, braucot no Ērmaņu muižas, kur tu jau vairāk nekā desmit gadus esi saimnieks.

Tomēr liels laiks starpā – divdesmit gadi gandrīz. Tas ir divtūkstošais. "Tālais ceļš" manā iztēlē ir kādi četri no rīta, ir Gaiziņkalna skola, un ir rudens tumšums, melnums, kad tu nevari redzēt neko. Tas ir tāds ļoti agrs melnums, kad dubļi ir nepārtraukti. Ir dziļš, auksts, akmeņi, ūdeņi, melns. Tup rudens. Šī ir Ulža Bērziņa izcilā dzeja, vienkārši nenojaušama, bezgalīga – tā ir vienkārši kaut kāda zemapziņa, ko Uldis Bērziņš spējis no savas zemes dzīlēm izrakt ārā. Plūdums no viena vārda otrā, no vienas domas citā.

Būdams jauns cilvēks, toreiz, neko nezinot, rakstīju bargu parodiju par [Johana] Krīgera tēmu "Jesu, meine Freude". Bahs arī to ir izmantojis. Tas, kā tas atnāca, kā gadījās – tas bija manās skicēs. Varbūt tas bija, strādājot LNT brigādē.

Tur bija visādas ārpus tiešā darba skices. Melodija – Terjes Ripdāla stila, tā kaucošā, rudenīgā. Tas lielā mērā ir manas zemapziņas uzplaiksnījums – drusku sakompilējums, atzīšos, no Terjes Ripdāla vai Jana Garbareka mūzikas impulsa.

Ietekmēm?

Bet tā ir mūsu maize, tas ir mūsu mātes piens!

Ir tādas vielas, ar kurām mēs inficējamies un kuras vairs vienkārši nevaram dabūt ārā – tās visu mūžu ir ar mums. Un kāpēc šai mūzikai, kuru esam iesūkuši, sevī ierāvuši, neļautu runāt?

Zināmā mērā šis bija kompromiss manai idejai: šis ir Radio kora albums, un mēs ar Kasparu Putniņu nonācām pie secinājuma, lai ir viens a cappella gabals. Lai nav instrumentālais, tās būtu vēl papildus problēmas, bet es jau nu ļoti gribētu, lai kādreiz tas būtu tuvāk oriģinālajai versijai. Esmu ļoti pateicīgs Kasparam par to, ka viņš uzņēmās šādu soli: bija 2000. gads, un Kaspars tobrīd būtībā sāka ar pilnīgi jauniem savas paaudzes mūzikas eksperimentiem un jau pilnīgi savādāk skatījās uz renesanses dižajiem darbiem un agrīnā baroka kompozīcijām. Un šis gabals bija tieši Kaspara rokai atbilstošās noskaņās – tāda sinerģija, saspēle. Ar katru partneri darbība ir savādāka un tā ir ļoti dievišķa lieta – partnerība. Tad es vēl nedomāju, ka vispār iešu tik tuvu akadēmiskajai mūzikai. Tas notika netīšām.

Tas bija tāds lūzuma posms?

Vēl nē. Jo man bija pilnīgi cits virziens – ļoti gribēju iet uz radošajām instrumentālajām laboratorijām, bet pats sev drusciņ notraucēju.

Lūzums nāca ar Mārtiņu Klišānu un "Missa Rigensis" 2002. gadā. Lūk, tad gan es novēroju to, ka šis darbs bija vajadzīgs arī sabiedrībai. Uzreiz tajā pašā gadā braucām uz Ameriku, un arī tur tas uzreiz tika uzņemts kā normāls darbs. Tas mani ļoti iedrošināja, biju ļoti pārsteigts.

Un tad jau sākās katru gadu – kāds kaut kur pasaulē kaut ko [pasūtīja], tad aizvien vairāk un vairāk, un tad mani sāka uzlūkot jau kā kora komponistu. Tā tas viss sākās.

Uģis Prauliņš un Mārtiņš Klišāns

Par to, ko šodien nepaspējām parunāt, tas lai paliek uz nākamo jubileju. Paldies tev par sarunu! 

Es tiešām pateicos tev, ka izvilki mani kā kurmi no alas dienasgaismā, un tagad es jau esmu pieradis pie dienasgaismas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt