Pa ceļam ar Klasiku

Ar kosmosa izjūtu. Par "Dailes kanonu" stāsta Viesturs Kairišs un Juris Vaivods

Pa ceļam ar Klasiku

Vadims Dmitrijevs: Manu kompozīciju valoda balstīta emocijās, dzīves krāsās, piedzīvojumos

Raimonds Tiguls: Tāds vēriens Tiguļkalnā vēl nav piedzīvots

Mūzika atbalsojas ozolu zaros. Saruna ar komponistu Raimondu Tigulu

"Kad Talsos mācījos pamatskolā, opaps Ernests Tiguls stāstīja par Tiguļkalnu, bet man lielāks izbrīns bija par to, ka mums ir pat Tiguļu iela! Jo bērnībā zināju, ka galvenā iela ir Ļeņina iela, un te mums – Tiguļu iela... Tas man drusciņ lielākas pārdomas raisīja. Jā, protams, arī kalns. Pienāca laiks, kad sāku tur rīkot savus koncertus," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta komponists Raimonds Tiguls.

7. augustā pulksten 20.00 Talsos jau desmito reizi norisināsies Raimonda Tigula brīvdabas koncerts "Tiguļkalns", kur komponists katru gadu augstākajā no deviņiem pilsētas pakalniem kopā aicina savus mūzikas draugus un domubiedrus, radot īpašu vakaru ikvienam koncerta apmeklētājam.

Šī gada centrālais muzikālais notikums Tiguļkalnā būs komponista Raimonda Tigula oratorijas "Jūras grāmata" atskaņojums, kas tiks izpildīts kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, valsts akadēmisko kori "Latvija" diriģenta Māra Sirmā vadībā. Ar Noras Ikstenas libretu radītais darbs pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja 2019. gadā, Ventspils koncertzāles "Latvija" atklāšanā.

Inta Zēgnere: Talsos ir deviņi pakalni ar ļoti skaistiem nosaukumiem – Ķēniņkalns, Dzirnavkalns, Sauleskalns. Bet starp tiem, protams, par vispazīstamāko ir kļuvis tieši Tiguļkalns – un ne jau tāpēc, ka tas ir visaugstākais, bet tāpēc, ka tu tur rīko svētkus mūzikai. Vai tu atceries savas pirmās apzinātās sajūtas, kas ir saistītas ar šo kalnu? Kaut kad taču tu noskaidroji, ka tev ir savs kalns, bet citiem puikām nav?

Kad mācījos pamatskolā Talsos, opaps Ernests Tiguls par to stāstīja, bet man lielākais izbrīns bija par to, ka mums ir pat Tiguļu iela! Bērnībā zināju, ka galvenā iela ir Ļeņina iela, un te mums – Tiguļu iela. Tas man drusciņ lielākas pārdomas izraisīja. (smejas) Protams, arī kalns. Pienāca laiks, kad es tur sāku rīkot savus koncertus.

Un Tiguļu iela tur ir joprojām?

Jā, tieši blakus kalnam.

Koncerti bija pēc tam, bet, zinot par šīm sarunām ar vecotēvu un par šī kalna eksistenci – vai tev nebija tā, ka tu gribēji kā bērns turp aiziet, uzkāpt un sajust – Tiguļkalns, tas ir mans kalns?

Augu un bērnību pavadīju turpat netālu, kur arī šobrīd pamatā dzīvoju un rakstu mūziku – Talsu Paugurainē, kas pati par sevi ir ļoti gleznaina un skaista vieta, un bērnības takas ir tieši šeit: tur ir lauku ceļi, takas un meža takas.

Tur ir arī viena no augstākajām Kurzemes vietām – Kamparkalns. Tās bija manas bērnības takas un ceļi, kurus izstaigāju krustām šķērsām un joprojām katru vasaru pamanos vienatnē izbraukt kādu līkumu pa turieni un atcerēties, kur bērnībā ar slēpēm braucu un motociklu – bija man tāds vecs motocikls, ar kuru izbraukāju krustām šķērsām visus celiņus. Tās ir manas bērnības vietas. Tiguļkalns man vairāk saistās ar koncertiem, kurus pirms desmit gadiem sāku organizēt. Pirmajā gadā man bija viesi no Islandes, ar kuriem kopā veidojām ierakstus, kurus izdevām albumā "Islands". Toreiz mums bija arī koncerts Rīgas Domā, un pēc pāris dienām arī Tiguļkalnā – kad aizbraucām uz turieni, viens no maniem islandiešu draugiem, komponists Hilmarsons, kurš Islandē ir dievturu līderis, kad uzgājām Tiguļkalnā, burtiski noelsās un teica –

jā, šī ir tāda dabas katedrāle... Šeit ir īpaša enerģija, šeit vajag rīkot koncertus!

Jā, tas bija iespaidīgs atzinums no islandiešu drauga. Pati ideja radās drusciņ ātrāk – secināju, ka patiešām šeit ir skaista vieta ar 19 ozoliem. 2010. gadā manā īpašumā nonāca hengs, sāku to spēlēt un jau sarakstīju pirmos skaņdarbus. Kā viens no pirmajiem skaņdarbiem hengam ar kori bija rakstīts korim "Kamēr..." - "Moonlight Sound Design", kas atkal ir vesels stāsts, kā es no Tiguļkalna nonācu līdz Kārnegī zālei – absolūti neticamā veidā, un vēlāk šīs notis tika izdotas Amerikā: vēl šobaltdien kori dzied visā pasaulē šo skaņdarbu.

Tieši hengs bija skaniskais impulss koncertiem Tiguļkalnā. 

Pirmā reize, kad šajā kalnā svinīgi muzicēju, bija, kad viens pats turp aizgāju ar hengu, nosēdos ozolu apļa vidū, sāku spēlēt šo instrumentu un jutu, ka tas tik skaisti atbalsojas ozolu zaros...

Tur tiešām bija īpaša enerģija, un tajā brīdī izlēmu, ka šeit jābūt koncertiem – ka gribētu te spēlēt savu mūziku un aicināt katru gadu pievienoties savus muzikālos draugus un arī klausītājus, tāpēc es tos vairāk saucu nevis par koncertiem, bet par kopā būšanu.

Raimonds Tiguls un viņa hengs

Šis ir jau 10. jubilejas gads, tas arī vērienu tiks svinēts. Šķiet, tāds vēriens vēl kalnā nav piedzīvots, vai ne?

Tāds vēriens vēl nav piedzīvots, jā – tieši mūziķu ziņā: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un akadēmiskais koris "Latvija", Iveta Apkalna, ērģeles no Dzintaru koncertzāles tiks vestas, Andrejs Osokins arī atbrauks ciemos un būs akustiskās klavieres. Nu, jā...

Tad jau arī, protams, tas viss mūs vedina uz domām, ka šajā kalnā sestdien skanēs tava vērienīgā oratorija "Jūras grāmata".

Jā, es pats ar nepacietību gaidu šo vakaru un gribu pats noklausīties šo skaņdarbu vēl vienu reizi...

"Jūras grāmata" tika pirmatskaņota 2019. gadā, atklājot Ventspils koncertzāli "Latvija". Pagājuši divi gadi, un nu šī oratorija atbalsosies gluži citos apstākļos. Tu jau sacīji par ozoliem un akustiku – tā taču būs pilnīgi cita vide! Ko tu no šīs vides sagaidi?

Jā, tā tiešām ir cita sajūta. Negribu teikt – labāka vai sliktāka, jo akustiskā koncertzāle ir akustiskā koncertzāle.

Bet dabā tiešām ir tā, ka no vienas un tās pašas mūzikas skan pilnīgi cita enerģētika,

to ievēroju jau pirmajā gadā. Protams, Rīgas Doma baznīcā skaņdarbi, ko atskaņoju kopā ar islandiešiem, izskanēja tiešām grandiozi. Bet brīvā dabā tam ir kaut kāda cita enerģija.

Nora Ikstena un Raimonds Tiguls Ventspils koncertzāles "Latvija" atklāšanā

Atgādini, par ko tava "Jūras grāmata", kas tapusi kopā ar Noru Ikstenu, stāsta? Kas ir tās pamatlietas, ko gribi tajā vēstīt un ko mēs sestdien dzirdēsim?

Oratorijai ir astoņas daļas. Nora ir dramaturģiskās vadlīnijas iniciatore un autore, tur ir arī tautasdziesmu rindas un arī Noras, kā viņa pati smejas, vienīgais dzejolis "Mīlestības jūra", ar ko šis skaņdarbs noslēdzas. Bet patiesībā šīs astoņas daļas ir astoņi stāsti par manis paša dzīvi – tā es to esmu sev nodefinējis. Viens piemērs. Ir viena daļa, ko nosaucu par "Dzeguze kūko" ar visiem zināmās tautasdziesmas vārdiem. Kad mācījos Ventspilī, dzīvoju pie vienas kundzes, kurai dēls 1965. gadā no Padomju Savienības aizbēga uz Zviedriju, un viņa nebija dēlu redzējusi 25 gadus. Kad sāku mācīties Ventspils Mūzikas vidusskolā, 1989. gadā kopā ar šo kundzi, kurai jau bija 78 gadi, braucām uz Zviedriju satikt viņas dēlu. Piedzīvoju to brīdi, kad viņi satikās... Tas bija Stokholmas lidostā – tur bija tāda stikla siena, aiz kuras sagaidītāji varēja redzēt, kas atlidojuši.

Un es kundzei saku – jūsu dēls ir tepat, aiz stikla sienas. Un viņi piecas minūtes skatījās viens uz otru caur šo stikla sienu...

Tas bija tik emocionāls brīdis manā dzīvē. Oratorijā šo savu piedzīvojumu izstāstu caur mūziku... Tā ka tie ir tādi personīgi mani stāsti – šīs astoņas daļas.

Padalies vēl ar kādiem stāstiem. Tur ir arī "Mūžības jūra" un "Lībiešu jūra" un vēl vairākas jūras.

Jā, "Lībiešu jūra". Protams, tas ir mans darbs pie albuma "Zaļš, balts, zils" no 2000. gada līdz pat 2006. gadam, kad veidoju šos ierakstus, ņemot no arhīva lībiešu dziedātāju ieskaņojumus un veidoju muzikālas kolāžas, jaunus aranžējumus. Tas arī atspoguļojas oratorijā – mana aizraušanās ar lībiešu tautas mūziku. Vēl jo vairāk jāpiemin, ka vienmēr, cik sevi atceros, braucu uz Mazirbes pusi un tur, kur Irbe ietek jūrā, ir manas iedvesmu vietas, it sevišķi rudeņos un pat ziemā dažreiz, kad tur nav neviena cilvēka. Tās ir vietas, kur braucu iedvesmoties.

Un, starp citu, varu arī atklāt, ka sākot darbu pie "Jūras grāmatas", es tiešām vairākas reizes braucu uz turieni, kur Irbe ietek jūrā – tur ir tāds skaists, garš sēklis, pa kuru staigāju un mēģināju jau iztēloties, kāds tas darbs būs.

Ir arī "Lūgšanu jūra".

Kā zinām, lūgšanas mums dzīvē ļoti palīdz. Šogad esmu sarakstījis arī skaņdarbu Ivetai Apkalnai, un tieši Tiguļkalnā būs dzirdams tā pirmatskaņojums. Darba nosaukums ir "Bright Star", un šeit arī ir interesants stāsts... Pavasarī sēdēju savos bēniņos pie Talsiem un biju tieši pabeidzis šo skaņdarbu Ivetai, zinot, ka tas izskanēs Tiguļkalnā. No savām mājām ļoti labi dzirdu Talsu luterāņu baznīcas zvanus.

Tā nu vienu dienu sēžu, logs vaļā, spēlēju šo skaņdarbu jau ar ērģeļu tembru, lai varētu saprast, kā tas viss skanēs, un pēkšņi tālumā sāk zvanīt baznīca! Un tad man radās ideja – ka tas nav nejauši, un es šo baznīcas zvanu iekļāvu partitūrā.

Arī sestdien pirmatskaņojumā būs Ivetas saspēle ar Talsu luterāņu baznīcas zvanu... Man liekas, varētu būt diezgan interesants, skanisks efekts. Skaņdarbs izskanēs pirms oratorijas.

Tu jau noraksturoji savu radošo telpu un patiešām – manās asociācijās tā ir tāda kā ērgļa ligzda, kā darbnīca kokā, no kuras paveras plašs skats . Radoša atmosfēra un daba visapkārt. Ar ko ir aizņemta tava ikdiena?

Ar to arī ir aizņemta, ka sēžu pie instrumenta.

Bet vai tu arī turpini gleznot?

Gleznot – tas ir ļoti skaļi teikts. Skicēt – tas būs pareizākais apzīmējums. Jā, šad tad kaut ko skicēju.

Krāsās vai melnbaltu?

Man patīk krāsās.

Krāsas tev patīk arī mūzikā. Vai neesi iepazinis vēl kādu jaunu, eksotisku, neredzētu un nedzirdētu mūzikas instrumentu? Līdzās hengam tev taču bijusi arī akmens arfa.

Speciāli nemeklēju. Tas stāsts par hengu... Jau no paša sākuma bija sajūta, ka tā skaņa man ir ļoti tuva, tembrs – man radniecisks, es tagad pat nevaru savu dzīvi iedomāties bez šī instrumenta, jo pirms tam pārsvarā spēlēju klavieres.

Henga skaņa man patīk joprojām – joprojām gūstu baudu, to spēlējot.

Esmu sarakstījis gan skaņdarbu korim – šī instrumenta skaņa lieliski integrējas kora balsīs, tāpat esam spēlējuši ar arfu, ar stīgu kvintetu – veselās divās daļās tur esmu izmantojis hengu. Tas ir unikāls pēc būtības. 2000. gadā, kad tas ieradās šajā pasaulē, hengs bija ļoti interesants skanisks risinājums – līdz šim neko neesmu dzirdējis, ka kaut kas tik ļoti interesants būtu vēl kaut kur parādījies.

Tātad tu dzīvo ļoti harmoniskā vidē, cerams, arī bites joprojām nes medu un lidinās pa tavām pļavām. Bet atgriezīsimies pie praktiskām lietām. Tā ir milzīga loģistika – kas attiecas uz simfonisko orķestri, uz valsts akadēmisko kori, uz izvietojumu, uz klausītāju ierašanos Tiguļkalnā. Tur arī noteikti būs kādi ierobežojumi, lai arī tas notiek brīvā dabā?

Ir ļoti precīzi Ministru kabineta noteikumi, kurus ievērosim. (..)

Un kas notiks lietus gadījumā?

Lietus nebūs, Inta!

Tas ir saskaņots ar Tomu Brici?

Nē, nav saskaņots...

Tomēr lietus nebūs.

Nebūs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt