"Pieturos pie pozīcijas, ka nevar visu laiku tikai gaidīt iedvesmu, nekā nedarot. Ir jāpiestrādā. Ne velti tas teiciens, ka vajadzīgi deviņdesmit deviņi procenti darba un viens procents talanta, ir patiess. Dzīve visu saliek pa vietām," savulaik intervijā NRA atzinās Pēteris Butāns, kurš mazāk ticēja liktenim, vairāk - apstākļu sakritībai. Un viņa radošajā biogrāfijā kuriozu netrūka.
Viņa pirmajā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) diplomā rakstīts - kordiriģents, kaut ar kori nekad nav strādājis. Ja Kristiāns Lindbergs savu trombonu rokā pirmoreiz paņēma 17 gadu vecumā, tad Pēteris Butāns kompozīcijai pievērsās 44 gadu vecumā, JVLMA diplomu iegūdams pēc četriem gadiem - 1990. gadā, tāpēc savulaik jokoja, ka esot Ginesa rekordu grāmatas cienīgs eksemplārs.
Plašāku pazīstamību Pēteris Butāns iekaroja 1999. gadā, kad II Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā tika pirmatskaņota viņa mesa "Libera me, Domine". Sekoja Kora simfonija, arī pirmatskaņota garīgās mūzikas festivālā. Tad jaunās mūzikas festivāla "Arēna" ietvaros izskanēja viņa "Brīvdienu mūzika" (Holiday Music). Un tad jau maisam bija gals vaļā...
Par Kora simfoniju komponists saņēmis laikraksta "Diena" Gada balvu kultūrā (2003), par skaņdarbu "Lux aeterna" – Lielo mūzikas balvu (2004).
"Klasikas" radošā komanda izsaka visdziļāko līdzjūtību komponista tuviniekiem, kolēģiem, draugiem un domubiedriem.
