Darba gaitas Imants Mežaraups sācis kā ērģelnieks un mūzikas dzīves vadītājs Filadelfijas latviešu evaņģēliski luteriskajā Svētā Jāņa draudzē ASV (1975-1995). Bijis mūzikas teorijas pasniedzējs, kora un orķestra diriģents Pensilvānijas Universitātē.
Latvijā Mežaraups strādāja Rīgas Doma kora skolā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā un Talsu mūzikas skolā, kā arī bija Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes kora diriģents un ērģelnieks.
Kopš 80.gadu beigām Mežaraupa mūzika skan Latvijā, viņam izveidojušies aktīvi radoši kontakti ar Latvijas mūziķiem. Kopš 1999.gada viņš ir Latvijas Komponistu savienības biedrs.
„Imants Mežaraups Latvijā ieradās ar ansambli „Kolibri”, daudzi atceras 1988. gada folkloras festivālu „Baltika” un to kādu īpašu skanējumu latviešu tradicionālajai mūzikai piešķīra gan „Kolibri” balsis un instrumentu spēle, gan aranžējumi, kur labu tiesu darba bija veicis Imants Mežaraups. Tad viesošanās Rīgā viņam kļuva arvien nepieciešamāka, līdz viņš pārcēlās uz dzīvi šeit,” stāsta muzikologs Orests Silabriedis. „Jāsaka gan, ka dzīves ceļš neiegrozījās tik veikli, kā viņš būtu vēlējies, jo izrādījās, ka viņa zināšanas vienā brīdī Latvijai nemaz nav tik ļoti vajadzīgas. Imants nejuta nepieciešamo atbalstu, mēģināja atgriezties Amerikā, taču nekas no tā neiznāca, un 2003.gadā viņš ieradās Latvijā un palika šeit līdz mūža galam…”
Atgriešanās 90.gadu sākumā bija saistīta ar tādu iezīmīgu opusu „Musica arcuata”, ko paša Mežaraupa vadībā atskaņoja toreizējais Latvijas Filharmonijas kamerorķestris un ko pēc tam Normunda Šnē vadībā vairākkārt ir spēlējuši gan „Rīgas kamermūziķi”, gan „Sinfonietta Rīga”.
Imants Mežaraups bija izteikti avangardiski, modernistiski domājošs komponists, to liecina arī viņa „Procesijas”, taču ar laiku viņam radās vēlēšanās mūzikas valodu padarīt, iespējams, mazliet tuvāku, saprotamāku plašākam cilvēku lokam. Pusceļā uz to bija viņa „Meditācijas par laiku un mūžību”, mēs atcerēsimies ciklu Ievai Paršai, mīlas dziesmiņas ar trimdas dzejnieku vārdiem.
„Imanta Mežaraupa mūzikas pasaule bija ārkārtīgi smalka,” norāda Silabriedis. „Tie tilti, ko viņš meta starp šo zemi un mūžību, cerams, viņam pašam arī ir nodrošinājuši vieglu ceļu citā saulē… Viņa mūzikai nu ir cita skaņa, un gribas cerēt, ka Imanta Mežaraupa vārds nepazudīs no Latvijas koncertu afišām.”
Pēdējā gaitā Imantu Mežaraupu izvadīs piektdien, 28. jūnijā, no Rīgas Krematorijas.
