"Nielslens Lielsliens" šajā albumā veido divi dalībnieki – Klāvs Kalnačs un Mareks Kaminskis. Par grupas jautro nosaukumu, par iedvesmošanos no vēstures materiāliem, kā arī par vajadzību dziedāt tumšas dziesmas aprunājos ar Klāvu Kalnaču, kurš pazīstams arī kā grupas “Židrūns” dalībnieks.
Sākšu ar ļoti klišejisku jautājumu, kā radās grupas nosaukums "Nielslens Lielsliens"? Tas skan tā kā tāds jautrs mēles mežģis.
Mēs negaidām, ka grupas nosaukumu cilvēki pareizi atpazīs vai pareizi pateiks. Mēs neapvainosimies, ja to pateiks nepareizi. Tas ir vienkārši nosaukums. Ja kāds to attīstīs tālāk, mums tas nesagādās nekādas problēmas. Runājot par nosaukumu, kad mēs kopā ar Miku Magoni un Mareku Kaminski par to domājām, tad Mareks, kurš Berģos ir uzbūris savu pasauli – dzīvošanai un strādāšanai – viņu iedvesmo ikdienišķas lietas, kurās viņš saskata, to, kas ir, un arī to, kā varbūt nav. Konkrētais gadījums ir šāds – viņam bija kaķis Maksis, kurš tolaik, kad domājām nosaukumu, brīvajā laikā spēlēja savā grupā "Nielslens Lielsliens", un naktīs uzstājas Glastonberijā un citos festivālos.
Marekam patika šīs kaķu grupas nosaukums, bet viņš pilnā nopietnībā teica, ka jāuzprasa Maksim, vai viņš ļaus izmantot savas grupas nosaukumu. Viņš izprasīja kaķim atļauju, un tā arī mūsu grupu sauc "Nielslens Lielsliens".
Mums patīk viss, kas saistās ar šo nosaukumu – slienas, sienas, siens. Vienkārši – skaisti skan, un tur pat nav apakšā nekāda īpaši dziļa doma. Man vispār patīk visādi trakie nosaukumi, piemēram, Kuldīgas grupa "VONOSONOLOPPUS" vai arī tas, kā cilvēki ir iemācījušies pateikt “Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus”. To var izdarīt! Ja vari iemācīties mūsu grupas nosaukumu, vari klausīties mūsu mūziku.
Jā, varbūt šāds savdabīgs nosaukums labāk paliek prātā, jo ir kā izaicinājums.
Tajā laikā, kad izvēlējāmies nosaukumu "Nielslens Lielsliens", kļuva modīgi grupu nosaukt vienā konkrētā vārdā. Ja vēlējies kļūt populārs, tad nosaukumam jāsākas ar A burtu, lai pirmais varētu parādīties kādā sarakstiņā. Man patīk, ka ar grupu "Židrūns" mēs esam sarakstu un alfabēta pašās beigās.
Klausoties "Nielslens Lielsliens" albumu, prātā nāk "Židrūns", jo jūsu balss un specifiskais dziedāšanas veids ir liela daļa no "Židrūnam" raksturīgā.
Es jau cenšos "slienā" dziedāt mazāk ar roka krakšķiem, bet, jā, no sevis neaizbēgt.
Vai varat aprakstīt, kā "Nielslens Lielsliens" pats atšķiraties no "Židrūna"?
"Židrūns", manuprāt, ir truls roks – spēks, masa. Lai es būtu dzirdams, man ir jāpārkliedz grupas biedri. Cenšoties viņus pārkliegt, uzstājoties vietās, kur skaņas aparatūra nav pietiekama, nenormālā skaļumā es atradu savu balsi. Katrai no šīm grupām ir savs raksturs un sava enerģija. "'Židrūnā", lai es kliegtu, ir jābūt kaut kam, par ko man kliegt. Ir jābūt emocijai tik sakāpinātai, pat ne sāpīgai – tikai līdz galam, lai būtu saturiski pamatots kliedziens – tas ir "Židrūns". Bet "Nielslens Lielsliens" esmu es laukos, virtuvē vai pie krāsns ar ģitāru, kuru nesteidzīgi grabinu bez citiem fona trokšņiem. Es vienkārši spēlēju.
Mūziku ietekmē arī atšķirīgā vide. Pilsētā ir troksnis. Lai sevi sadzirdētu un izpaustos, uz āru nāk kliedziens.
Līdzīgi kā tu peldi jūrā kopā ar simtiem zivju, tad tu izlec laukā, kļūsti redzams un sadzirdams. Esmu priecīgs būt "Židrūna" sastāvā, būtu grēks tādā nespēlēt!
Atgriežoties pie "Nielslens Lielsliens" jaunā albuma. Sākumā poētisks, dzejisks, bet noslēgumā atklāj mūsu vēsturi. Pastāstiet, kā tapa skaņdarbs "Vēstule no Afganistānas"!
Vēlējos paklausīties Ata Lejiņa domas, un vietnē “Youtube” atradu priekšlasījumu Čikāgā 1987. gadā. Viņš iepriekš bija bijis Afganistānā laikā, kad tur notika karš, uz kuru sūtīja arī latviešus. Pirms priekšlasījuma tika nolasīts Pētera Brūvera dzejolis "Vēstule no Afganistānas". Kāpēc mani interesēja šī tēma? Mani dziļi aizkustināja Svetlanas Aleksijevičas grāmata "Cinka zēni". Autore par savu dokumentālo prozu saņēmusi Nobela prēmiju. Viņa sākumā bija žurnāliste un vēlāk kļuva par rakstnieci.
Svetlana intervēja karavīrus, 19–20 gadus vecus čaļus, viņu mātes un tēvus. Grāmata faktiski sastāv tikai no monologiem ar sirdi satricinošām atziņām. Piemēram, vienai mātei, kurai Afganistānā dienēja divi dēli, pienākusi vēsts, ka viens no dēliem ir miris. Viņa nezināja, kurš ir miris. Viņa atzinās, ka gaidījusi, ka miris viens, kurš viņai nebija tas mīļākais, un cerēja, ka viņai tuvākais dēls būs izdzīvojis. Beigās izrādījās, ka tieši mīļākais dēls bija nogalināts šajā bezjēdzīgajā karā.
Atgriežoties pie šī pretkara dzejoļa, man ļoti patika, kā Lejiņa priekšlasījumā to nolasīja Antra Šmidchena. Viņa ir Amerikas latviete, tagad dzīvo Toronto.
Interesants stāsts ir arī par Ivaru Švānfeldu, kurš astoņdesmitos gados Amerikā filmēja visādus latviešu pasākumus – gan šādas lekcijas, gan grupas "Pērkona" koncertu. Švānfelda kungam tagad ir savs “Youtube” kanāls, kur var apskatīties, kā, piemēram, trimdas latvieši svinēja Meteņus. Sabrauca kopā, sēdās pie galda – it kā ikdienišķs video, bet tā ir vēstures liecība, kur var paklausīties, kā trimdas vidē skan mūsu valoda! Man vispār patīk, ka sievietes runā kādā latviešu valodas izloksē, brīžiem tas ir, kā, lai saka, – superseksīgi!
Ārzemju latviešu valoda ļauj paskatīties uz tekstu citādāk – runas melodija ir citāda, jo ikdienā viņi varbūt domā angliski. Švānfelds, kurš tagad strādā Okupācijas muzejā, teica, ka parasti viņu no pasākumiem dzina ārā, bet tagad uzfilmētajam ir vērtība. Viņš ir ļoti priecīgs, ka mēs viņa darbu iekļaujam savā mūzikā un viņa dokumentētais iet plašumā!
Šķiet, dziesmu radīšana jums savā veidā ir kā antropoloģijas-vēstures studijas. Vai šādi radīšanai pieejat apzināti, vai tas vienkārši no jums plūst dabiski?
Mans tēvs ir mākslas vēsturnieks, kā arī bijušais Valmieras rajona kultūras pieminekļu inspektors – kaut ko esmu pārņēmis no viņa pieredzes.
Bet visvairāk mani motivē vēlme radīt dziesmu ar saturu, kas man pašam kaut ko nozīmē. Lai nav tā, ka radīta dziesma, jo mēs neesam gadu izdevuši dziesmas.
Tā kā dziesma droši vien būs jāatskaņo, jāspēlē vairāk nekā vienu reizi, tai ir jābūt par kaut ko tādu, kam es ticu.
No otras puses, es neesmu tas cilvēks, kurš rakstīs tekstus par pārdzīvojumiem iekšējā pasaulē. Vai arī Ozola tekstus, kuros šis un tas notiks, vai uzmundrinošos tekstus, kā “Mesas” dziesmas, vai pašrefleksijas – tas nav man. Es esmu vairāk uz āru – rakstu dziesmas par to, ko redzu un novēroju, skatoties uz detaļām.
Ja mēs runājam par muzikālo stilistiku, tad albumu varētu pieskaitīt pie mūsdienu folkmūzikas.
Jā, mēs savu mūziku saucam par mūsdienu tautas mūziku. Mūs vada doma, ka tautas mūzikai arī jāiet uz priekšu. Tā savā ziņā ir iekapsulējusies laikā, kad to pierakstīja E. Melngailis, bet pārējais ir ziņģes, estrādes vai popmūzika. Nē, arī šī ir tautas mūzika, un arī Dambja radītā ir tautas mūzika, tikai mūsdienu, nevis no veciem laikiem.
Kāpēc mēs- ar dažiem izņēmumiem- vairāmies dziedāt tumšas dziesmas?
Es esmu ļoti daudz to darījis. Daudz klausos Juri Simanoviču, kurš arī to ir dara. Vai arī grupa "Apēdājs" – tur gaismas nav vispār. Tad vēl "Claustrum" ar savu tumsu. Jā, taisnība, ka mūsu klusajā mūzikā tumšu dziesmu ir mazāk.
Simanovičs – viņš to māk! Dzīvē viņš izskatās tik jauks, un dziesmas ir tik lipīgas. Īstenībā viņa dziesmā tiek stāstīts par to, kā vīrs žņaudz savu sievu, bet Juris to ietērpj tādā priecīgā futlārī! Saturs – detektīvstāsts, kas pēc tāda neizklausās. Tev tiešām liekas, ka pats Juris to dara.
Kāpēc vispār būtu jādzied par šādām tēmām?
Tāpēc, ka tā ir dabiska daļa no cilvēku dzīves. Šajā saistībā es tieši dzirdēju raidījumu BBC par šausmu filmām. Kāds bija izteicies, ka šausmu filmām nevajag būt, jo tās pamudina uz vardarbību, un tie, kuri tās skatās, ir slimi. Šausmu filmu cienītājus interesē tas, kā izskatās iekšas, kādi mēs visi esam zem tās virskārtas.
Piekrītu, tas viss ir daļa no cilvēka. Ja mēs akcentēsim tikai to labo un noliegsim to slikto, mēs zaudēsim balansu. Tāpēc labi, ka māksla runā par dažādām tabu tēmām.
Jā, kad baudu mākslu, es gribu just cilvēku pilnībā, arī to, kāds viņš ir vannas istabā vai tualetē, un tam nav obligāti jābūt neestētiski, bet var gadīties, ka būs. Bet es noteikti negribu redzēt tikai to, kurš iet pa ielu vai kārtīgs stāv pie kases. Māksla ir sastapšanās ar sevi un sevis izlikšana uz āru, kas dod klausītājiem, lasītājiem, skatītājiem iespēju iejusties un just līdzi. Ja tu spēj to melodiski skaisti izdarīt, tad tas ir divkāršs baudījums!
Pēdējā laikā es ļoti attālinos no popmūzikas klausīšanās. Kādu laiku atpakaļ man bija doma noklausīties aktuālos pēdējo gadu popmūzikas albumus un uzzināt, vai tiem nesakrīt teksti, vai viņi nedzied par to pašu, ko es? Es sāku to darīt un sapratu, ka daru sev pāri.
Katra mūzika atstāj tevī nospiedumu. Ja komerciālās mūzikas pārsvars ir tik liels, tad tas arī tevī veido greizo spoguļu pasauli. Sliktākais, ko mākslinieks (jebkurš popmūziķis arī ir mākslinieks) var sev izdarīt – apcirpt sev spārnus un izdomāt, ka auditorija šo ideju nesapratīs, tāpēc es to nedarīšu, jo tā man koncertā būs mazāk cilvēku.
Manuprāt, ir jārada mūzika, ko pašam patīk klausīties, un jācenšas to izdarīt līdz galam gan saturiski, gan izpildījuma ziņā.
Skatoties uz "Židrūna" koncertu auditoriju, labi var redzēt – ir izauguši jauni klausītāji!
Jā, "Židrūnam" ļoti varēja just šo klausītāju paaudžu “pārlauzienu”. Mums bija klausītāji no festivāla "Zvērā" laikiem. Tad, ap 2009./2010. gadu, šie klausītāji vienkārši pazuda. Droši vien daļa no viņiem aizbrauca uz ārzemēm, citiem sākās ģimenes dzīve. It kā mums bija nosacīti liela auditorija un tad pēkšņi vairs nebija, bet mēs tā vai tā turpinājām spēlēt. Šajā lūzuma punktā radās arī "Sliens" – mums visiem šajā laikā bija lielas pārmaiņas dzīvē. Tāds viņš ir – robežsituāciju grupa, kura ir tapusi uz trakumu un grūtību robežas.
Un es jums šādus drūmos jautājumus uzdodu!
Jā, bet tas arī tur viss ir! "Nielslenā Lielslienā" mēs jauno albumu uztveram kā "soula" mūzikas ierakstu. Mēs atļaujamies smaidīt, arī dziedot smagu tekstu. Piemēram, dziesmā "Kurin' ugun, silda gaismu"– tu pienes papildu dimensiju, šo dziesmu viegli izpildot, nevis dziedi, smagi un grūti pūšot. Tas paplašina emociju gammu, ko mums arī šajā albumā gribējās izdarīt. Iepriekšējie albumi mums arī bija skaisti, taču emociju gammā uz mazliet leju velkoši.
Vai jums ir svarīgi uzzināt, kā dziesmas sadzirdējuši un izpratuši klausītāji?
Jā, noteikti! Kritiķi vai ne kritiķi, bet mani visvairāk interesē tas, ko mūzika nozīmē cilvēkam. Tāpēc es cenšos neskaidrot katru dziesmu, lai gan par katru ir savs stāsts, ļoti garš stāsts, bet klausītāji lai koncentrējas paši uz savām sajūtām, ja nu mēs tādas raisām.
Ja mūzika var noderēt, lai tā noder un cilvēks atrod savu personīgo stāstu, nevis domā par tām personām, kas šo mūziku ir radījušas, vai sadzīviskiem faktiem par un ap tām personām.
Pēc koncerta parunājoties varam uzzināt, ka "Sliena" mūzika cilvēkiem palīdz izsāpēt kaut kādas lietas. Šī mūzika arī pievelk cilvēkus, kuri ir apzinājušies savu grūtumu un skatās tam acīs, domājot, ko ar viņu darīt. Man liekas, mūsu mūzika palīdz atzīt šīs lietas un sākt rīkoties.
