Jubilejas priekšvakarā Latvijas Radio tiekas uz sarunu ar Mitrohinu viņa mājā Rīgā, īsā brīvbrīdī starp iepriekšējo interviju un mēģinājumu ar Olgu Pīrāgu viņa jubilejas koncertam.
Ik pa brīdim zvana telefons, rosība nerimst ne mirkli.
Mitrohins vēl pagūst iepazīstināt ar saviem trim kaķiem, kas trinas ap ģitāru un baltajām klavierēm turpat līdzās, un enerģiski ķeras pie stāsta par to, kā viņa vijolnieka karjerai Liepājas mūzikas skolā pirms 50 gadiem ceļā nostājās ģitāra.
„It kā viss bija kārtībā, bet, kad es iepazinu „Bītlus”, visi spēlēja uz ģitārām, bija hipiju laiks… Es gāju uz mūzikas skolu, un par mani teica: „Vijolnieciņš atnācis…”. Dabiski, ka man bija škrobe – es mācos, ko es sliktu daru… Bet viņi uz ģitārām spēlē…” stāsta Mitrohins.
To dzirdot, tolaik gadus 14 vecais Vjačeslavs nevis nolīdis stūrītī, bet izlūdzies tēvam ģitāru par trim rubļiem un sev raksturīgā apņēmībā visus, tā teikt, apklusinājis.
„Dabūju grāmatu, apskatījos, kā štimmē sešstīgu ģitāru, klavieres mājās bija, un es pa kādām divām stundām šo to iemācījos,” atceras mūziķis.
Mitrohins aizsniedzas pēc savas ģitāras, bez kuras šodien uz skatuves nav iedomājams.
„Un tajā laikā, kādā 1967.gadā, „Rolling Stones” bija tāda smuka dziesma, ko visi klausījās,” Mitrohins stāsta un sāk dziedāt ģitāras pavadībā. „Es iemācījos tos akordus, to gājienu, aizgāju uz skolu. Tur visi saka – ko tad tu ar ģitāru! Es nevienam neko neteicu, stunda beidzās, apsēdos stūrī, paņēmu ģitāru un sāku spēlēt. Visiem, kas spēlēja ģitāru, protams, uzmanība uz mani. Piegāja klāt un momentā bija klusums!” stāsta Mitrohins.
Daudz nav bijis jāgaida arī līdz pirmajam koncertam skolas ballē, kur draugs palūdzis aizvietot sasirgušo ģitāristu.
„Es nospēlēju, bet biju slapjš! To es atceros kā riktīgi pirmo koncertu. Pēc tam jau uzstājāmies klubiņā, bijām baigi populārie. Klubs saucās „Baznīca”. Tagad tur arī ir baznīca, bet krievu laikā jau visas baznīcas par klubiem pārtaisīja…” atceras Mitrohins.
Sekoja slavas gadi ar grupu „Stroncijs – 70”, ko gan oficiāli nedrīkstēja tā saukt…
Tam sekoja satikšanās ar Raimondu Paulu, vairāki gadi ansamblī „Modo” un Radio un televīzijas estrādes orķestrī.
Nu jau vairāk nekā 20 gadu Mitrohins muzicē ar savu grupu „Mitrokhin’s Master Band”, vada ierakstu studiju, filmē un producē.
Un to, kā pēdējo 50 gadu laikā mainījušies spēles noteikumi viņa profesijā, Mitrohins komentē ar smaidu.
„Tagad mēs taisām to [jubilejas] koncertu, un tas ir ārprāts! Vajag reklāmu, vajag to… Jo laiki ir mainījušies! Kādreiz uzrakstīja uz žoga „Šovakar koncerts”, un bija pilna zāle! Protams, tas ir tāpēc, ka toreiz bija железный занавес [dzelzs priekškars] un nevajadzēja tik daudz mocīties, lai cilvēki atnāktu. Bet tagad ir pluss tāds, ka jātaisa koncerts tik labs, lai tomēr cilvēki atnāk!” skaidro mūziķis.
Savam jubilejas koncertam Mitrohins devis nosaukumu „Latviešu blūzi”. Tajā skanēs blūza stilā aranžētas pazīstamas estrādes melodijas, piemēram, Zigmara Liepiņa „Ķiršu lietus”.
Mūziķis turpina spēlēt arvien jaunas un jaunas paša aranžētas melodijas, kam – izrādās – labi piestāv blūzs.
Koncertā, kas otrdien skanēs VEF kultūras pilī un vēlāk – arī Alūksnē, Jelgavā un Krustpilī, līdzās pazīstamiem citu komponistu darbiem skanēs arī dažas paša Mitrohina melodijas.
