Diena sākusies

Vinila entuziasts un "Jersika Records" dibinātājs Ameriks gatavs starptautiskajai apritei

Diena sākusies

Baltvilka balvas laureāte Rasa Bugavičute-Pēce: Redzīgums ir ļoti šaurs

Mīlestības pilns skats uz mūziku. Saruna ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo

Mīlestības pilns skats uz mūziku. Saruna ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo

Koncertzāle kā ķermenis. Ceļš no "ekstremitātēm" uz "sirdskambari". Pasaules dekonstruēšana, lai to konstruētu no jauna. Mīlestības pilns skats uz mūziku. Šāda ir mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo radošā koncepcija, īstenojot Ventspils koncertzāles "Latvija" pirmās dzimšanas dienas koncertu-performanci "Viens", kas risināsies no 24. līdz 26. jūlijam.

Koncerts-performance "Viens" būs ceļojums koncertzālē un komponista Dariusa Mijo (Darius Milhaud) mūzikā. Katrs jubilejas viesis tiks aicināts piedzīvot gan intīmu dialogu ar katru kamerorķestra instrumentu atsevišķi, gan vienoties kopīgā muzikālā pieredzē, sešām komponista Mazajām simfonijām izskanot orķestra izpildījumā koncertzāles Lielajā zālē.

Par godu šim notikumam diriģents Aigars Meri ir pulcējis jubilejas kamerorķestri, kurā muzicēs gan Ventspils kamerorķestra un jauktā kora "Ventspils", gan dažādu Latvijas profesionālo kolektīvu mūziķi.

Sandra Ņedzvecka: Kāda jums abiem ir saistība ar Ventspili – tuva, tāla? Ar ko tā jums saistās?

Krista Dzudzilo: Ar koncertzāli "Latvija". Bez mazākās izlikšanās.

Izstāstiet, lūdzu, kāda ir šī koncertzāle, zinot vairākas citas labas koncertzāles Latvijā?

Reinis Dzudzilo: Kad pirmoreiz gan dzirdējām, gan redzējām, mums ļoti šī telpa patika gan no telpas, gan skaņas viedokļa. Izņemot varbūt lidojošos vairogus – tie mūs darīja mazliet bažīgus. Bet estētiski šī telpa ir gana askētiska un tīra, lai varētu koncentrēties uz skaņu.

Vai jubilejas performance ir pilnībā jūsu ideja?

Krista Dzudzilo: Veidot koncertzāles viena gada jubilejas notikumu mūs uzaicināja Miks Magone. Tā viņš arī mūs uzrunāja – ka viņš gribētu Notikumu. Sarunājoties gan savā starpā, gan arī ar Miku, domājām par to, kas tas varētu būt - cik daudz tam jālīdzinās klasiskam koncertam  un cik daudz mēs varam virzīt skatītāja redzi un dzirdi pa telpu un laiku.

Reinis Dzudzilo: Kad 2016. gadā Krista veidoja maģistra darbu, viņa arī veidoja vienu simfoniju – Mālera Sesto, kas turpināja Čaikovska Sesto.

Izklausās numeroloģiski nelabi – seši, seši, seši. Bet koncerts "Viens" būs septiņās daļās jeb septiņās stacijās, tā ka numeroloģija tiek salauzta.

Tas, ko Krista taisīja maģistra darbā, bija no Mālera Sestās simfonijas paņemts viens instruments – pikolo flauta.

Krista Dzudzilo: Darba nosaukums bija "Sestā pasaules radīšana", kur, atsaucoties uz paša Mālera teikto par simfoniju kā veselu, vienotu pasauli, izņēmu mazāko instrumentu un tā partiju, skatītāju un arī savu uzmanību veltot tikai šai vienai partijai, kuras ieguldījums nenoliedzami ir liels, bet formā tas ir ļoti, ļoti mazs – tas ir ceturtajā daļā. Domājot par darbu, kas būs Ventspilī, runājām, ka varētu šo ideju attīstīt, apvērst vēl pilnīgāk un iedzīvināt laikā un telpā.

Vai mūzikas izvēle arī bija jūsu?

Reinis Dzudzilo: Mums bija padomā daži darbi. Sākumā piedāvājām Riharda Štrausa "Symphonia Domestica", kas varētu atsaukties idejai – proti,

iepazīstot katru indivīdu, kas dzīvo simfonijā jeb katru instrumentu tajā, un pēc tam aizejot pie veselā.

Krista Dzudzilo: Tā bija mūsu pirmā izvēle, bet tur ir ārkārtīgi liela orķestrācija, tāpēc tas nebija iespējams.

Reinis Dzudzilo: Pēc tam runājām ar Miku Magoni un diriģentu Aigaru Meri, kurš piedāvāja ņemt Dariusa Mijo piecas Mazās simfonijas, kas mūs uzrunāja diezgan ātri. Mēs piedāvājām likt klāt arī Sesto, jo gribējām saglabāt ciklu – Sestā beidzas ar četrām balsīm un diviem instrumentiem, kas mums likās laba progresija, lai noslēgtu pirmās piecas.

Krista Dzudzilo: Jā, mums likās, ka tas ir neticami jēdzīgi – mūsu koncepcijā ārkārtīgi labi iegūlās tieši šīs sadalītās mazās simfonijas, kuras ir iespējams pakļaut šādai formai – klausīties caur detaļām, caur atsevišķiem instrumentiem. Aigara piedāvājums bija pārsteidzoši labs.

Reinis Dzudzilo:

Tas ir kā dekonstruēt pasauli, lai to atkal konstruētu no jauna.

Tādā ziņā šī ideja labi sasaucas ar Mijo, jo viņš, vismaz rakstot šīs simfonijas, arī bija pret romantisma tradīciju ar lielām simfonijām un milzīgu orķestrāciju. Mazākā simfonija no viņa sešām ir tikai trīsarpus minūšu gara, kura vēl tiek sadalīta trīs daļās. Tas nozīmē, ka viena daļa ilgst tikai vienu minūti. Un kaut kas tajā ir tiešām ļoti fascinējošs un skaists.

Krista Dzudzilo: Arī tas, ka skatītājs var izsekot vienai konkrētai instrumentu partijai visas simfonijas garumā.

Reinis Dzudzilo: Kopskaitā visās sešās simfonijās ir 21 instruments un četras balsis, kuras varētu uzskatīt par instrumentiem. Tās ir 25 balsis.

Krista Dzudzilo: Mūsu piedāvājums klausīties mūziku ir tieši caur detaļām, tas nozīmē – caur vienu instrumentu. Visa notikuma pirmajā daļā katram apmeklētājam būs iespēja dzirdēt katru simfoniju caur vienu instrumentu.

Ejot cauri visai koncertzālei un arī visām simfonijām, katra simfonija atklāsies tieši caur vienu balsi.

Un pēc tam jau varēs dzirdēt pilnskanībā visu simfoniju, bet iepazīšanās notiks tieši caur detaļu – gan koncertzāles detaļu, gan mūzikas detaļu.

Visa mūzika aizņem kādas trīsdesmit minūtes?

Reinis Dzudzilo: Trīsdesmit divas, un pēc tam vēl tikpat daudz.

Krista Dzudzilo:

Jā, bet būtiski, ka simfonijas pilnā garumā skanēs visā koncertzāles ķermenī, kurš pieredzēs simfonijas un rezonēs.

Reinis Dzudzilo: Varētu teikt arī tā – ja mēs skatāmies uz veselu orķestri, tad tajā mirklī skatītāju mēs ieceļam uz skatuves it kā netiešā veidā un noliekam klāt pie šī viena instrumenta, kas spēlē. Var teikt arī otrādi – ka mēs noceļam no podesta mūziķi un ieliekam viņu vienā līmenī, intīmā dialogā ar klausītāju un skatītāju.

Krista Dzudzilo: Droši vien, ka tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar mūsu mīlestību pret mūziku – ka mēs joprojām kā bērni jaunatklājam jebkuru saskari ar mūziku, kas mums patīk.

Tas ir mīlestības pilns skats uz mūziku, kurā tev gribas iedziļināties katrā detaļā.

Man vienmēr bijusi šī vēlme – klausoties simfoniju vai skaņdarbu, kurā ir daudz mūziķu uz skatuves, pievilkt viņu sev klāt, paskatīties uz viņu, dzirdēt viņu vienu, dzirdēt, ko tieši viņš viens dara, kāda ir viņa instrumenta balss. Un pēc tam, kad jau ir iespēja dzirdēt visu orķestra audumu, saprast, ko šis instruments dod, ko veido.

Reinis Dzudzilo: Tāda pasaules izzināšana jeb atklāšana.

Tam visam ir arī kāda saistība ar jūsu tiešo lauku – scenogrāfiju, kur arī ir interesanti vienam elementam izsekot visa kontekstā.

Reinis Dzudzilo: Lai kaut ko saprastu, jāierauga vienība.

Tāda ir arī pasaules kārtība – lai kaut ko saprastu, tev ir jāizprot kaut kāda pavisam maza vienība, un tad, novērojot šajā mazajā vienībā kaut kādus darbības principus, tu vari apjaust arī, kā darbojas visa kopējā pasaule.

Krista koncertzāli nupat salīdzināja ar ķermeni – šajā notikumā caur dažādām ķermeņa "ekstremitātēm" skatītāji ieplūdīs iekšā un dosies uz sirds kambari.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti