Benefice

Jubilārs Valts Pūce: Mākslas pamatuzdevums ir celt mūs uz augšu

Benefice

Izcils sniegums, drosme un pārsteigums – Lielajai mūzikas balvai nominētie koncerti

Mēs visi esam kalpotāji. Saruna ar LMB laureātu par mūža ieguldījumu Imantu Resni

«Mēs visi esam kalpotāji.» Saruna ar Lielās mūzikas balvas laureātu par mūža ieguldījumu Imantu Resni

"Fausts pēc būtības ir individuālists, un es jau arī laikam esmu individuālists - neskatoties uz to, ka man no jaunības bijis nepieciešams strādāt kolektīvā. Fausts un Mefistofelis ir monētas divas puses," uzskata diriģents un čellists Imants Resnis. 8. martā viņam tiks pasniegta Latvijas Lielā mūzikas balva. Par mūža ieguldījumu. "Tā balvas figūriņa ar pieliekto galvu man vienmēr izsauc asociācijas ar Ilmāra Blumberga Kalpotāja tēlu. Mēs jau visi arī esam kalpotāji. Par kalpošanu tā balva iedota, ne jau par sasniegumiem. Par kalpošanu," – tā Resnis.

Sandra Ņedzvecka: Mūžs tas tomēr ir kaut kas izmērāms. Bet par laimi, no šī vārda ir atvasināti arī vārdi "mūžam", "mūžīgi" un "mūžība". Un tas ir kaut kas neizmērāms. Un šī balva ir neizmērojams paldies jums. Ko radošam cilvēkam nozīmē atzinība? Kādēļ tā vajadzīga, ko tā dod - varbūt tā skādē?

Imants Resnis: Visi - gan skaļi, gan ne tik skaļi - tiecas pēc atzinības, un ja kāds saka, ka viņam atzinība ir vienaldzīga, es pārāk neticu viņam. Bet tas nav vienīgais un galvenais.

Man nekad netīk teikt par mūziku - darbs. Un tomēr man jālieto šis vārds. Galvenais ir labi padarīts darbs.

Ja izdodas, tad ir priecīgi pašam un, pieņemu, arī citiem, un ja tur klāt vēl ir atzinība, nu, tad pavisam labi. Es nekad pārlieku neesmu skatījies atpakaļ. Bet, ja es tā domāju, tad

bieži vien manā mūžā tieši neatzinība bijusi tā, kas mani ir dzinusi uz priekšu, spiedusi domāt un laboties, darīt kaut ko labāk un savādāk. Protams, ka tā atzinība iedod mazliet spārniņus un ticību pašam sev.

Un tas palīdz tālākajā darbā, tas ir neapšaubāmi. Uz savas ādas esmu izbaudījis.

Rosīgs un radošs, bet arī kašķīgs un prasīgs

Šogad janvārī Lielās mūzikas balvas preses konferencē Imantu Resni portretēja žūrijas priekšsēdētājs, diriģents un komponists Andris Vecumnieks.

"2022. gads Imantam Resnim ir ļoti zīmīgs. 1967. gadā, pirms 55 gadiem, sākas darbs simfoniskajā orķestrī, toreiz - Radio un televīzijas simfoniskajā orķestrī kā čellistam. 1977. gads - pirms 45 gadiem - Imants Resnis kļūst par pedagogu toreizējā Latvijas konservatorijā, kur viņš strādā vēl līdz šai baltai dienai. 1992. gads - pirms 30 gadiem - Imants Resnis čellista lociņu nomaina pret diriģenta zizli un pārņem Liepājas Simfoniskā orķestra māksliniecisko vadību. 17 galvenā diriģenta gadi Imantam Resnim ir Liepājā, un Liepājas orķestris kļūst par nozīmīgu kultūras spēles figūru latviešu orķestru vidū. Vēl pēc gada notiek pirmais Pianisma zvaigžņu festivāls, kas arī ir Imanta Rešņa nopelns, un aktualizējas jautājums par jaunu, modernu, mūsdienīgu akustisko koncertzāli. Arī šeit neiztiek bez Imanta Rešņa iniciatīvām. Pateicoties viņam, pateicoties viņa uzņēmībai, koncertzāles top - sākumā Rēzeknē, Cēsīs, tikai tad Liepājā, bet nu jau arīdzan Ventspilī. 

Imanta Rešņa aktīvais mūža gājums nav noslēdzies. Maestro joprojām ir nerimstoši aktīvs, rosīgs, sprigans, radošs. Jā, brīžiem ērcīgi kašķīgs. Bet prasīgs. Gan pret studentiem, gan pret kolēģiem. Citiem vārdiem sakot, Imants Resnis ir enerģijas un darba spara pilna, neordināra personība. Tāda, kuras arvien vairāk sāk trūkt Latvijas kultūrdzīvē. Ar nepacietību gaidīsim Imanta Rešņa atgriešanos pie sava mūža ieguldījuma lolojuma - pie Liepājas Simfoniskā orķestra 2022. gada rudenī jaunu, radošu projektu atklājumu un pārsteigumu gaidās."

Diriģēšana nav karjeras lieta

Sandra Ņedzvecka: Ir jābūt laikam kaut kādam īpašību komplektam, lai kļūtu par diriģentu.

Imants Resnis: Katrā ziņā karjeras lieta, ja to tā var nosaukt, diriģēšana man nekad nav bijusi. Tā bijusi vienkārši interese un tā ir mana dzīve, tālab, ka, augot skolā, kurā audzināja laureātus - tā bija speciālā skola, speciālie bērni ar speciāliem vecākiem...

Dārziņskolā, vai ne?

(smejas) Jā. Jau no skolas laika zināju, ka mana dzīve ir orķestris. Mani tas interesēja, es to mīlēju, un

prātā man, protams, nenāca, ka nonākšu līdz diriģenta profesijai. Mani augstie mērķi bija būt orķestrī.

Un tad tā profesijas nomaiņa... Tas pats orķestris jau vien ir, tas ir tikai tāds turpinājums, paplašinājums.

Kolēģe Ligita Zemberga: "Diriģēšana man atņēma lielisku pārinieku"

Savu sveicienu Imantam Resnim telefoniski pauž viņa ilggadējā kolēģe Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, čelliste Ligita Zemberga: "Es ļoti, ļoti priecājos, ka šo ārkārtīgi skaisto, ļoti nozīmīgo balvu saņem mans kolēģis daudzu gadu garumā, orķestra aristokrātu - čellu grupas - mākslinieks Imants Resnis. Tas mani ļoti, ļoti priecē, jo mūsu sadarbība ir bijusi daudzu gadu garumā - trešā daļa no mana mūža!

Nekautrēšos teikt, ka tik ideālu pirmo čellu pulti, kāda mums bija, atrast laikam nebūs tik viegli.

Mūsu sadarbība pie pirmās pults sākās ap 70., 80. gadiem, un tas bija tāds radošuma pārpilns laiks. Tomēr ar lielisko koncertmeistaru pulti orķestrī mums vēl nebija gana, mums bija arī lielisks, es teikšu šoreiz – "brīnešķīgs" čellu duets, jo vārdiņš "brīnešķīgs" ir Imanta iemīļotais vārds. Tas mums deva lielu gandarījumu. Tur tika spēlēta dažāda mūzika - gan klasiskā mūzika, bija arī sadarbība ar mūsu pašu komponistiem, un

tieši tāpēc, ka tas bija tik tik brīnišķīgi, manī vienmēr paliek neliela sāpe par to, ka, lūk, diriģēšana atņēma man lielisku pārinieku un lielisku čellistu.

Tādu saskaņu, kāda bija mūsu starpā, neraugoties uz to, ka viedokļi šad un tad nesakrita, būtu grūti otrreiz vēl atrast. Mēs arī tālāk spēlējām – kad Imants diriģēja, es spēlēju solo, bet tas vairs nebija tas, cik kolosāli bija spēlēt kopā čellus.

Imantam vienmēr ir bijušas ārkārtīgi lielas idejas. Ir arī tagad - lielākas un mazākas, un viņam ir apbrīnojama pārliecība par šo ideju pareizumu un milzīga enerģija, tāpēc arī šīs ieceres realizējas.

Un tad jau, ja tu redzi savu ideju realizāciju, rodas spēks, dzinulis un vēlme darīt vēl un vēl. Un tā ir Imantā apbrīnojama lieta, jo, paskat,

viņš ir uztaisījis brīnišķīgu Liepājas orķestri, uzbūvējis koncertzāli, nodiriģējis Mālera Astoto, bet, skat, jau atkal viņam ir milzīgas idejas - tepat tūliņ būs Berliozs un viņš atkal ir ideju pārpilns ar jauno akustisko koncertzāli,

tāpēc man atliek tikai vēlēt - lai būtu spēks un lai nepazūd tā milzīgā pārliecība par savu ideju pareizību. Un tad jau noteikti kaut kas vēl notiks. Lai viss tikai uz priekšu iet!"

Uzspēlēt ķinītī

Sandra Ņedzvecka: Čellu jūs esat spēlējis gan solo, gan kameransambļos, gan orķestrī - pieminētos daudzos gadus. Vai tie ir kādi apzināti slēdži, kurus jums nākas pārslēgt no viena uz otru?

Imants Resnis: Es nezinu... Jāspēlē visur ir pa īstam. Tas ir pilnīgi vienalga, vai es spēlēju orķestrī, atskaņojot Bēthovena simfoniju, vai spēlējot ķinītī pirms seansa pusstundas koncertu salonkapelas sastāvā - tādā esmu ne reizi vien spēlējis. Gan kinoteātrī "Lāčplēsis", gan "Splendid Palace", gan kādreizējā "Komjaunietī" Vaļņu ielā, kur vēlāk bija kazino. Pirms seansiem bija tādi pusstundīgi salonorķestra koncertiņi. 

Kas par laikiem...

Jā, izrādās, esmu gana sens. (smejas) Es to ne tikai atceros, bet esmu to piedzīvojis un spēlējis. Kādreiz slavenās dejotājas Alberingas vīrs bija čellists, un viņš spēlēja pa tiem ķinīšiem. Un es viņam biju pastāvīgais aizvietotājs. 

Muzikoloģe Aija Engelmane:  "Viņš bija tas, kuram bija jānāk uz Liepāju"

No Rīgas uz Liepāju. Stāsta muzikoloģe, pedagoģe, savulaik viena no Liepājas Pianisma zvaigžņu tiešraižu vadītājām "Klasikā" Aija Engelmane: "Domājot par Imantu Resni un Liepāju, mums jāatskatās ļoti senā pagātnē. Ir 1970. gads un visa muzikālā pasaule svin Bēthovena divsimtgadi. Un Liepājas Simfoniskā orķestra diriģentam Valdim Vikmanim ir ambicioza ideja izspēlēt visas deviņas viņa simfonijas.

Protams, ka uz Devīto - virsotni - tiek uzaicināts profesors Leonīds Vīgners. Viņš neatbrauc viens - viņam ir izpalīgi, un viņu vidū ir arī 21 gadu jaunais čellists Imants Resnis. Diez vai viņam tobrīd ienāca prātā, ka pēc 22 gadiem šeit sāksies ļoti ražīga darba gadi.

Pēc tam koncertciklā "Liepājas vasara" liepājnieki iepazina Imantu vairs ne jau kā diriģentu. Viņa ienākšanu Liepājas mūzikas dzīvē 1992. gadā es gribētu salīdzināt ar to, ko Šūmanis teica par Brāmsu. Proti, kad kautrīgais divdesmitgadīgais blondais Brāmss ieradās Diseldorfā pie Šūmaņiem, lai nospēlētu savu pirmo klaviersonāti, Šūmanis bija ļoti saviļņots. Faktiski viņam vēl bija tikai trīs dzīves gadi palikuši, un kritiķa darbu viņš it kā bija pametis. Bet,

izdzirdot Brāmsa mūziku, viņš uzrakstīja brīnišķīgu rakstu "Jaunie ceļi", un tur viņš, protams, slavina Brāmsu, bet nobeidz ar vārdiem: "Viņš bija tas, kuram bija jānāk." Un es domāju, ka Imants Resnis arī ir tas, kuram bija jānāk uz Liepāju,

jo šeit tomēr bija iestrādes: normāla mūzikas skola, koris, simfoniskais orķestris, kura līmenis nebija pietiekami augsts, bet, ja diriģēja Ilmārs Lapiņš vai Leons Reiters, orķestris skanēja ļoti labi. Un tā ar 1992. gadu pilnīgi mainās pilsētas mūzikas dzīve. Un tas ir izmainījis pat Liepājas panorāmu - te ir jauns akcents, koncertzāles skaistais, īpatnējais arhitektūras veidojums. Gribu atcerēties pašu sākumu, kā tad tur bija ar to koncertzāli. Tika nojaukts kinoteātris "Liepāja" - visai štruntīgs, neizteiksmīgs, pelēks veidojums ar neērtiem krēsliem, bet ļoti labu kafiju. Parasti uz turieni Liepājā skrējām iedzert labu kafiju.

Nu, un vienā brīdī kinoteātris ir nojaukts, tā vietā ir viena pelēka bedre, kurā stāv kultūras ministre Helēna Demakova un Imants Resnis. Un atskan pravietiskie vārdi: "Šeit būs koncertzāle!"

Bija tāda sirreāla sajūta - vai tad tiešām... Un tāds brīdis ir pienācis. Tas, protams, ir veiksmes stāsts. Domāju - ja Rīgā būtu tikpat dedzīgs, tikpat neatlaidīgs, harismātisks cilvēks - mūziķis - kā Imants, tad jau sen tā koncertzāle būtu un nebūtu jāskalda mati, kur to celt.

Vēl viens brīnišķīgs Imanta darbs Liepājā ir operuzvedumi. 1922. gadā – tad pat, kad tika nodibināta Liepājas Tautas konservatorija, tika nodibināta arī opera. Līdz 50. gadu vidum šī opera pastāv ar dažādām ķibelēm, pārmaiņām, tomēr liepājnieki ir pieraduši pie opermūzikas, un 1994. gadā notiek Vēbera "Burvju strēlnieka" izrāde. Režisors ir Herberts Laukšteins, solisti – Mūzikas akadēmijas studenti un galveno – Makša lomu – dzied Nauris Puntulis. 2006. gadā tiek iestudēta Mocarta "Bēgšana no seraja". Režisors – Juris Strenga. Šeit Imantam izdevās noorganizēt ļoti spožu starptautisku solistu ansambli ar operdīvu Ingrīdu Kaizerfeldi no Austrijas, kura dziedāja Konstances lomu.

Un vēl Imants Resnis allaž bijis dedzīgs latviešu mūzikas popularizētājs. Ar kompaktdiskiem "Latviešu mūzikas dārgumi" un mūziku filmai "Pūt, vējiņi!" 2001. gadā iegūta mūzikas ierakstu balva. Tieši Imants bija tas, kurš ķērās pie Tālivalža Ķeniņa astoņām simfonijām un instrumentālajiem koncertiem.

(..) Ieejot koncertzāles "Lielais dzintars" plašajā foajē, mūs sagaida Imanta Rešņa vērtējošais skatiens no Rituma Ivanova veidotās gleznas. Tai blakus tagad ir vēl kaut kas tikpat lielisks. Bīdermeijera stila koncertklavieres – Imanta Rešņa dāvinājums "Lielajam dzintaram". Tāfelklavieres gatavotas ap 19. gadsimta vidu zviedru uzņēmumā "Lars P. Cornwall". Kā izteicās pats Imants, cilvēkam liels prieks ir dāvināšanas prieks un viņam tas sagādā īpašu gandarījumu. Un atcerēsimies, ka diriģenta īpaša interese ir par visu veidu antikvariātiem, krāmu un blusu tirdziņiem, un izrādās, ka arī šis senatnīgais instruments ir atrasts vienā šādā neparastā tirdziņā un restaurēts Latvijā.

Imants ir ļoti smalks estēts. Piemēram, viņš dzer kafiju no porcelāna krūzītes ar plānu maliņu. 

Viņam jau pavisam drīz dzimšanas diena - lai rožu zars un piepildās visas ieceres! Arī ķecerīgās un nekorektās."

Imants Resnis un Liepājas Simfoniskais orķestris 2007. gada 4. martā, 15. Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla atklāšanā

Pilīte sadrupina granītu 

Imants Resnis: Mēs jau piedzimstam dažādi. Un

droši vien tas man ir gēnos ielikts, ka nevaru mierīgi nosēdēt un pieņemt nekā nedarīšanu vai lietas, kas vismaz manuprāt tiek nepareizi veidotas. Tā ka Liepājas koncertzāle lielā mērā izriet no mana rakstura, no manas iedabas.

Tieši tāpat kā es te pēdējā laikā mēģinu izmantot katru izdevību ar cerību, ka katra ūdens pilīte, kaut maziņa, bet pakāpeniski var sadrupināt granītu, un izmantoju katru izdevību, lai pateiktu, ka tas, kas briest Rīgā šobrīd ar koncertzāli, ir vienkārši ārprāts. To nu vajadzētu mēģināt novērst visiem spēkiem, jo

Kongresu nams koncertzālei ir pilnīgi nepiemērota vieta. Un tajā pašā laikā tiks izpostīta savā nišā esoša laba vieta apskaņotajiem koncertiem. Izmest vienu lietu ārā un mēģināt iemocīt kaut ko citu iekšā...

Noteikti, ka var. Ko šodien nevar! Un beigu beigās var atstāt tikai vienu fasādes sienu un uzbūvēt visu no jauna. Vai tas būs labāk un vai tas būs lētāk? Tas ir ļoti svarīgi visiem - ka tikai varētu uzbūvēt kaut ko lētāk. Skopais maksā divreiz!

Bet Liepājā "Lielais dzintars" arī nav līdz galam tāds, kādu jūs to bijāt izsapņojis.

Pirmkārt, projekts nav pabeigts. Ja skatāmies no ārpuses, māja ir bišķiņ sašķieba, kas ir pilnībā attaisnojami, ja ielas otrā pusē ir enkura balsts, kas kompozicionāli ir absolūti nepieciešams. Un ne tikai kompozicionāli – arī praktiski, jo galvenā ieeja ir paredzēta otrā stāva augstumā. Šodien publika iet, kā es saku, pa ķēķa durvīm. Tā nav publikas ieeja. Otrkārt, projekts lielā mērā tika samocīts brīdī, kad tur "iemocīja" mūzikas skolu. Jau gatavā projektā! Uzradās tādi dižmenedžeri, kam vajadzēja plašu biroju. Tika atņemtas telpas mūziķiem un mūzikas skolas dēļ arī daudz kas pazuda. Nedomāju, ka telpas visiem mūziķiem ir tās viskomfortablākās…

Imants Resnis koncrtzālē "Lielais dzintars"

Meistari un mācekļi

Vai ir mūziķi, diriģenti, skolotāji, kurus uzskatāt par saviem meistariem – tādi, kas jūs iedvesmojuši un kaut ko ierādījuši?

Tas mainās. Tāpat kā dzīves laikā mainās mīļākie skaņdarbi. Kaut gan – jebkurš  skaņdarbs, ar kuru konkrētajā brīdī strādāju, ir mans mīļākais, un tam ir tādam jābūt, citādi man nav tiesību ķerties tam klāt. Bet šķiet, ka ar skolotājiem man vienmēr vairāk vai mazāk laimējies.

Nevaru nepieminēt savu čella skolotāju Dārziņskolā, kas bija Pēteris Komisārs, kuram bija liela pedagoģiskā pieredze un kurš bija vienkārši brīnišķīgs skolotājs – tādam iesācējam mazulim viņš iedeva milzīgu mīlestību uz mūziku.

Viņa stundas vienmēr bija ar pilnu krūti.

Jums pašam ir audzēkņi Mūzikas akadēmijā. Cik viņu varētu būt?

Nav jau neko daudz. Diriģenti nav vajadzīgi kūļiem, vēl jo vairāk – kūļiem statos.

Tomēr pieredze jums sakrājusies. Vai ir kaut kas, ko var iemācīt muzikāli apdāvinātam cilvēkam, kurš grib būt diriģents?

Pārsvarā gadījumu es saviem studentiem saku tā, ka es cenšos iemācīt amatu, un mākslinieki jūs vai nu būsiet, vai nebūsiet. Par mākslinieku nevar iztaisīt. Un es nemaz nemēģināšu veidot no jums māksliniekus. Tas vai nu ir, vai nav. Ir jāiemācās zīmēt, lai pēc tam to visu varētu atmest, deformēt un lieliem vilcieniem darīt kaut ko pilnīgi citu. Bet pamatam ir jābūt. Protams, pēc tam ir vajadzīgas idejas un viss pārējais.

Ints Dālderis, JVLMA simfoniskais orķestris un Imants Resnis, 1995

Diriģents Atvars Lakstīgala: "Imants Resnis bija ļoti, ļoti stingrs profesors"

Viens no Imanta Rešņa audzēkņiem un darba turpinātājs Liepājas Simfoniskajā orķestrī, šobrīd – Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala: "Man Imants Resnis ir profesors: joprojām, viņu satiekot, ļoti cieņpilni viņu uzrunāju par profesoru.

Par visu, ko esmu sasniedzis kā diriģents, man jāpateicas vienīgi profesoram Imantam Resnim, jo viņš bija tas, kurš mani šajā profesijā ievadīja, sešus gadus būdams mans simfoniskā orķestra diriģēšanas pasniedzējs Mūzikas akadēmijā.

Viņš bija klāt manās pirmajās  uzstāšanās reizēs, viņš bija arī tas, kurš mani iepazīstināja ar Liepājas Simfonisko orķestri – pirmā profesionālā pieredze man bija tieši ar Liepājas orķestri, un tas viss, pateicoties viņam! Neslēpšu arī, ka

Imants Resnis bija ļoti, ļoti stingrs profesors, kas man ļoti daudz ko lika domāt par diriģēšanu – ka tā nav tikai skaista muzicēšana, bet daudz, daudz kas vairāk. Ka diriģenta profesija prasa ļoti lielu iedziļināšanos un ļoti plašu erudīciju ne tikai mūzikā, bet mākslā, kultūrā un pat sportā.

Iemācīja mācīties arī no dažādām dzīves situācijām. Jebko jaunu, ko es mācos – apgūstu partitūras vai domāju, kā strādāt ar orķestri, vienmēr piedomāju, ko būtu teicis profesors Imants Resnis. Ja par mūziku, tad pirmajā brīdī viņš man saistās ar Mediņa simfoniju "Ziedonī", ko es ļoti spilgti atceros. Faktiski jau tieši ar latviešu mūzikas interpretācijām – ar to, cik viņš ļoti mīl latviešu mūziku, cik ļoti viņš mīl atrast kādas sen nedzirdētas vai pat aizmirstas latviešu klasikas pērles. Tā bija arī mana atbildība, sākot strādāt Liepājas Simfoniskajā orķestrī – šo tradīciju turpināt: izcelt latviešu komponistus un meklēt jaunos talantus. Tā arī radās ideja par Liepājas koncertiem, vēlāk – par Liepājas simfonijām. Radīt jaundarbus Liepājas orķestrim un latviešu kultūrai paliekošas vērtības. Ļoti jāpateicas Imantam Resnim par to. Viņš ir tiešām ļoti liels paraugs saviem studentiem un izcils pedagogs, kurš ar panākumiem joprojām māca jaunos diriģentus. Tas, ko novēlu profesoram Imantam Resnim – vēl daudz, daudz sasniegumu, vēl daudz, daudz izdarīt un daudzus jaunos diriģentus iedvesmot!"

JVLMA simfoniskais orķestris un Imants Resnis

Pirmās nāk prātā trakulības

Sandra Ņedzvecka: Grozi kā gribi, Liepājas Simfoniskais orķestris savu uzrāvienu un augstu profesionālo līmeni sasniedza tieši jūsu vadībā, un es ļoti gribētu, lai jūs tagad atmiņā atsauktu kādus īpašus notikumus, īpašas reizes, īpašus koncertus tieši ar Liepājas orķestri.

Pirmais, kas man nāk prātā, ir manas trakulības. Bet man bija milzīga iekšēja nepieciešamība – tas bija koncerts, kad

vienā vakarā spēlēju Pirmo un Otro Mālera simfoniju, kas gan diriģentam, gan orķestrim ir fiziski grūti. Man šķiet, ka tas vairāk vai mazāk tomēr izdevās, ja neskaita vienu Domažora akordu trompetēm, ko es joprojām atceros. Nekādīgi nevarēja nospēlēt tīri. (smejas)

Bet tas varbūt arī bija tāds vienīgais mīnuss, kas man "skrāpēja acis". Katrā ziņā es jutos gandarīts, ka mēs to izdarījām. Orķestris spēja to izdarīt! Man tā bija milzīga iekšēja nepieciešamība. Neko jaunu jau nepateikšu – patiesībā abas simfonijas ir viena romāna divas daļas. Nu, un tad visu to romānu arī vienā vakarā nolikām priekšā publikai. Protams, no tādiem giganta koncertiem arī atceros, kā festivālā spēlējām visus trīs Čaikovska klavierkoncertus vienā vakarā. Tas bija aizraujoši. Un vienmēr atcerēšos tādu personību kā Lazars Bermans. Man viņa spēle bija tuva. Arī viņš pats kā cilvēks man bija tuvs. Brīnišķīga sadarbība man vienmēr bijusi arī ar Arni Zandmani. Palicis atmiņā, kā mēs spēlējām Lūcijas Garūtas koncertu, kas bija tā ļoti pārdomāti. Nu, tā – pa īstam.

Pianists Arnis Zandmanis: "Ir maz tādu cilvēku, ar kuriem būtu tik interesanti strīdēties"

"Esam pazīstami no skolas laikiem. Bijām dažādās klasēs, šad tad starpbrīžos mēs satikāmies un pārmijām kādu teikumu – ko jau puikas var pārmīt. Kad pirmo reizi abi kopā spēlējām, strādājam konservatorijā – toreiz atskaņojām Brāmsa kvintetu. Dzīvojām kaimiņos, un, kā mēs smējāmies, satikāmies pie Norbas Alfredovnas, iznesot atkritumus. Tad arī parunājāmies par to pašu pianisma festivālu. Tā bija ļoti laba iecere – es biju sajūsmā. Bet pēc pāris mēnešiem Imants man saka – zini, esmu nolēmis to paplašināt Baltijas līmenī. Tas likās jau daudz sarežģītāk, bet arī tas paveicās.

Vēl pēc kāda laika Imants runā par starptautisko festivālu. Tad es painteresējos, vai viņš gadījumā nav galvu saspiedis, bet, kā izrādījās, viņam bija taisnība – tas bija realizējams ļoti labi un tā tas arī turpinājās.

Kopā šajā festivālā nospēlējām trīs vai četrus koncertus – Garūtas, Prokofjeva, Skrjabina. Idejas viņam ir kolosālas, un galvenais – viņš nevis tikai vienkārši izdomā, bet arī panāk to, ko viņš grib! Liepājā arī pirms viņa bija orķestris, bet to nevarēja nosaukt par profesionālu – protams, mūziķi spēlēja ar entuziasmu, bet ar Imanta atnākšanu tā kvalitāte tā izmainījās...

Un vēl viens grandiozs pasākums: Imants panāca, ka Liepājā ir iespējams iegūt augstāko muzikālo izglītību! Tā ideja bija tāda: beidzot skolu, stīdziniekiem un pūtējiem jābrauc mācīties uz Rīgu, uz konservatoriju, un līdz ar to Liepājas orķestrī viņu nav.

Bet, lai viņi varētu palikt Liepājā, spēlēt orķestrī un vienlaicīgi iegūt augstāko izglītību, Imants panāca, ka jauniešus mācīt brauc Valdis Zariņš, Māris Villerušs, Andris Baumanis. Arī pianisti nolēma, ka viņiem arī kaut kas tāds ir vajadzīgs. Un tad es arī sāku braukt, kaut gan pianistiem tas varbūt nebija tik būtiski, jo pianistiem taču nav jāspēlē orķestrī. Tas ir milzīgs darbs, ko viņš panācis! Bija patīkami ar Imantu tikties, patīkami sarunāties, patīkami strīdēties. Kad Liepājā biju pie viņa, sēdējām, iedzērām vīniņu, pastrīdējāmies par mūziku un ne tikai par mūziku – par kultūras lietām, kas notiek. Ir maz tādu cilvēku, ar ko man būtu tik interesanti pastrīdēties.

No skolas laikiem – nezinu, kā tas sākās, bet mēs viens otru saucām par Augustu... Sveiks, August! Man prieks ar tevi vismaz domās sazināties! Es vienmēr esmu sajūsmā par tavām idejām: kaut brīžiem tās ir trakas, bet galvenais, ka tās realizējas."

Kā diriģents piedzimst Lietuvā

Jūsu darbs Latvijā ir visiem acu un ausu priekšā, bet kas ir tās eksotiskās valstis, vietas, koncertzāles, par kurām neviens nezina - jūs tur esat bijis, ieskaitot Malaiziju. 

Tas ir bijis un pagājis. Tas nav interesanti vairs. 

Lietuva ir aktuāla jums?

Bija. Lietuvā esmu patiesi daudz strādājis.

Pēc iekšējām sajūtām kā diriģents es piedzimu Lietuvā. Tas bija laiks, kad man nebūt negāja tik viegli. Tas bija vēl pirms Liepājas.

Un pēkšņi Lietuvā orķestris bija tik pretimnākošs, tik labi atbildošs. Tajā vakarā es pēkšņi atraisījos un jutu, ka varu būt diriģents, jo tobrīd jau sāku domāt, ka varbūt man nav nemaz jāturpina tā lieta. Līdz ar to uzskatu, ka Lietuva lielā mērā ir vieta, kur es piedzimu kā diriģents.

Kurš orķestris tas bija?

Nacionālais. Valsts orķestris nāca vēlāk. Kaut gan nu jau tieši ar to esmu droši vien vairāk nekā ar nacionālo orķestri strādājis. Bija viens periods, kad es katru vasaru pa vismaz pa kādai simfonijai ar viņiem ierakstīju.

Tad jau jūs zināt arī lietuviešu mūziku labāk kā jebkurš cits?

Ne tik ļoti labi. Kad strādāju Kauņā, protams, spēlēju arī lietuviešu mūziku, galu galā

lepojos ar to, ka biju pirmais, kurš Lietuvā nospēlēja Čurļoņa simfonijas daļu, ko viņš nebija instrumentējis, lai gan bija rakstījis kā simfoniju. Jurģis Jozapaitis to instrumentēja un sakārtoja spēlēšanai, un dīvainā kārtā neviens lietuviešu diriģents tai neķērās klāt.

Diezgan ilgi sēdēju un mocīju sevi, kamēr atradu atslēgu un pēc tam ne mazums arī orķestris dabūja pasvīst, kamēr mēs nonācām pie rezultāta. (..)  Līdzīga pieredze man bija ar Ivanova Otro simfoniju, kas jaunatrasta izskanēja Vasilija Sinaiska vadībā – neviens sevišķā sajūsmā par to nebija. Arī es domāju, ka kaut kas tur nav tā, kā vajag – domāju, kāpēc viņi tur tā, es atvainojos, muļļājas, it sevišķi finālā. Un tad pienāca brīdis, kad Mūzikas akadēmija savam koncertam par godu Ivanovam pasūtīja to pašu Otro simfoniju. Un tad es jau ar diriģenta acīm skatījos uz to, labu brīdi sēdēju un, manuprāt, atradu atslēgu. Nevienam neko nesakot, mainīju tempus. Pēc koncerta pie manis pienāca Ivanova vedekla, kura bija dzirdējusi arī pirmo atskaņojumu, un teica – šī taču ir brīnišķīga simfonija, cik lieliski tā izskanēja! Biju pagodināts un priecīgs, protams.

Imants Resnis 2007. gadā, saņemot Latvijas Lielo mūzikas balvu

Balva – par kalpošanu   

Daudz spēlējušam un diriģējušam arī latviešu mūziku – kā jums šķiet, kuras simfonijas, kuri simfoniskie darbi tiešām būtu tā vērti, lai tos spēlētu ne tikai vienu reizi un arī ne tikai divas reizes?

Kā jau pirmīt teicu, mīļākais darbs man ir tas, ar kuru konkrētajā brīdī strādāju. No savā ziņā lielākā simfoniķa Ivanova es tik un tā izceltu Ceturto un Piekto. Es jau nevaru noliegt visu pārējo – nekādā ziņā. Savā laikā esmu ierakstījis Artūra Grīnupa Devīto simfoniju – arī to es izceltu, kaut man roka brīžam kņud un niez izveidot tādu redakciju, sakārtot vienkāršākās struktūrās, absolūti nemaitājot mūziku. Būtu jāsaliek vēl dažas taktssvītras. (..) 

Aizvien paldies par grāmatiņu "Kas ir latvieši?", ko pirms dažiem gadiem dabūju no jums dāvanā. Tātad visam klāt jūs esat arī rakstītājs.

Pavisam vienkārša lieta: reiz biju izlasījis kādas grāmatiņas – katrā ziņā gadus divdesmit pirms pats tādu uzrakstīju – "Kas ir itāļi?" vai tamlīdzīga nosaukuma. Gaidīju un cerēju, ka kāds uzrakstīs arī par latviešiem ko tādu – ar pilnīgi normālu smaidu pašiem par sevi un tajā pašā laikā – lai iedotu informāciju citiem, kas neko nezina par latviešiem. Vēlāk man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka latviešiem arī tīri labi tā patīk – latviešu tirāžu diezgan ātri izpirka. (smejas)

Bet jūsu rakstītais un arī sarunas liek domāt, ka esat arī liels lasītājs.

Visu mūžu esmu ne tikai lepojies, bet lielījies – un vēl tagad lielos! – ka otrajā klasē, kad biju rudenī aizgājis uz skolu, uz skolotājas jautājumu, ko pa vasaru esam izlasījuši, varēju vienā mierā paziņot, ka esmu izlasījis "Grāfu Monte Kristo".

Paņēmu to biezāko, kas bija mājās, un ķēros klāt. Un izlasīju! Un klasē varēju izriest krūtis un paziņot, ka esmu lielu grāmatu pa vasaru izlasījis… 

Bet Gētes "Faustu" esat izlasījis?

Jā gan. Var jau paskatīties uz to Faustu dažādi. Es ārkārtīgi mīlēju Valdi Bisenieku – uzskatīju viņu par ģēniju. Ar savām ierobežotajām vācu valodas zināšanām mēģināju salīdzināt ar oriģinālu gan Raini, gan Bisenieku. Bisenieks ir labāks. Jebkurā gadījumā tuvāks oriģinālam. Rainis ir poētiskāks. Nezinu, kā lai to nosauc, bet viņš lielā mērā ir vairāk Rainis. Bet Bisenieks ir Gēte. Viņš gan pats arī savā sirdī bija dzejnieks, viņš stundām varēja runāt "Faustu" no galvas. Ar viņu vajadzēja tikai uzsākt sarunu par šo tēmu, un viņš to varēja citēt milzīgiem, lieliem fragmentiem. Tas tiešām ir augstvērtīgs tulkojums. 

Kaut kā tā sagadījies, ka jūsu ceļā Fausts un Mefistofelis mūzikā – kā parādījušies, tā nepazūd.

Kaut kā viņi man nāk visu laiku līdzi, jā. Varbūt tāpēc, ka

Fausts pēc būtības ir individuālists. Viņš nepiedalās kaut kādā kolektīvā bezatbildībā, kas mūslaikos modē. Un es jau arī laikam esmu individuālists, neskatoties uz to, ka man jau no jaunības bijis nepieciešams strādāt kolektīvā.

Laikam es kaut ko tuvu sev viņā esmu atradis. Ir tonnām sarakstīti gudri spriedumi par Faustu un es jau arī droši vien neko jaunu nepateikšu. Bet Fausts un Mefistofelis ir monētas divas puses. Monēta ir viena. Un katrā no mums droši vien ir abas puses. Manī noteikti.

Vai mēs varam cerēt uz Berlioza "Fausta pazudināšanu"?

Ja jūs domājat mūs abus, šajā sarunā klātesošus, tad cerēsim. Te nu viss ir Dieva rokās.

Katrā ziņā vislielākā cerība, atbildot uz jūsu "cerēsim", ir redzēt jūs orķestra priekšā. "Klasika" sveic jūs ar Latvijas Lielo mūzikas balvu. Un es saku milzīgu paldies par šo stundu kopā.

Es, protams, centīšos pietiekami cienīgi to saņemt… Kaut ko varbūt pateikšu par to, ka tā balvas figūriņa ar pieliekto galvu man vienmēr izsauc asociācijas ar Ilmāra Blumberga Kalpotāja tēlu. Bet mēs jau visi arī esam kalpotāji. Par kalpošanu tā balva ir iedota. Ne jau par sasniegumiem. Par kalpošanu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt