Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Purvīša balvas 2021 kandidāti: Rasa un Raitis Šmiti

Kultūras rondo

Atpakaļ uz kino jeb ko nozīmē drošs kino?

Muzikālā apvienība “alejas” iepazīstina ar jauno albumu "austrālija"

Mēs vienmēr veicam kādu kļūdu vēlmē atdarināt. Grupa «alejas» stāsta par jauno albumu

Muzikālā apvienība “alejas” radusies 2018. gadā un savā skanējumā apvieno laikmetīgo dzeju, elektronisko mūziku un akustiskas skaņas. Tās dalībnieki ir trīs jaunās paaudzes mākslinieki – Kirils Ēcis, Spāre Vītola un Reinis Žodžiks. Nupat klajā laists otrais apvienības albums “austrālija”. Katrs no dalībniekiem grupas skanējumā ievieš savu muzikālo pieredzi un izjūtu. Katram arī savas muzikālās ietekmes, kuras neapzināti atdarinot, vienmēr rodas kļūda jeb oriģinalitāte. 

Ar Tomu Treibergu Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” sarunājas grupa “alejas” dalībnieki – Reinis Žodžiks, kuram patīk darbs ar rokām – zāģēt, naglot, būvēt un restaurēt; Spāre Vītola, kurai maz laika domāt par to, ko viņa dara, jo nodarbes viņu piemeklē pašas un savās izpausmēs ir ļoti dažādas, tostarp pat grafikas māksla; un Kirils Ēcis – dzejnieks, kuru saista vizuālās mākslas dažādie veidoli un tas, kā skaņa ietekmē telpu. 

Toms Treibergs: Kā katrs no jums pirmoreiz saprata, ka arī mūzika būs viena no tām radošajām stihijām, kurā realizēt savas idejas un iekšējās noskaņas?

Spāre Vītola: Pirmā saskarsme ar mūziku, [sajūta], ka es ar to ko varētu iesākt, man bija sešu gadu vecumā, kad mamma aizveda uz mūzikas skolu. Iegāju klasītē un man nospēlēja kaut kādas skaņas uz klavierēm, kuras bija jāspēj atkārtot.

Kad izgāju ārā no klases, pie manis pienāca ļoti, ļoti vecs vīrietis un teica, ka man ir jāspēlē vijole. Viņš prasīja, vai es gribu būt skaista sieviete melnā kleitā, kura stāv skatuves vidū, spēlē vijoli un uz kuru visi skatās. Man bija seši gadi un es teicu – jā, – šļupstot, protams.

Mamma mani brīdināja, ka varbūt nevajag, jo tas ir sarežģīts instruments, bet tā doma par skaisto sievieti melnā kleitā mani pārliecināja, ka tas ir jādara. Tad es sāku spēlēt vijoli un klavieres. Beigās sanāca tā, ka abus manus skolotājus sauca tāpat kā manus vecvecākus, un viņi kaut kādā ziņā arī kļuva par maniem vecvecākiem un radīja izpratni par mūziku, visu iemācīja. 

Kirils Ēcis: Man bija vairāki impulsi, kas norādīja uz to, ka tajā mūzikas atvilktnē atrodas kaut kas īpašs, bet tāds pirmais, apzināta vecuma lūzumpunkts bija

2015. gadā, kad mani ievilka “Skaņu mežā”. Es atceros, kā pārbijos no tā pasākuma, un tad tas tālākais kaut kādā ziņā ir bijis šo baiļu risinājums. 

Reinis Žodžiks: Man nav tādas konkrētas atmiņas vai pieredzes, kad es būtu tiešām sapratis, ka es to gribu darīt, tas mani interesē. Tas ir bijis tādā pašsaprotamā līmenī. 

Pamatskolā draugs Kristaps man parādīja programmu “FruityLoops”, kur var “dabstepu” taisīt. Es tur izmisīgi bakstījos, bet tā arī nevienu “dabstepa” dziesmu neuztaisīju. Bet tas bija laiks, kad es sāku rakstīt, veidot mūziku. 

Toms Treibergs: Ja mūzika ir laba un ar stāstu, viens no veidiem, kā varam par to ko pasacīt, ir ar ceļa palīdzību – tas ir kaut kāds ceļš. Es lūgtu jūs paskaidrot “austrālijas” ceļu  kā jūs katrs to ieraugāt, kāds ir tas maršruts, kur jūs klausītāju vadājat? 

Reinis Žodžiks: Es ļoti izteikti jūtu ne tikai kompozīcijās, bet arī tajā, kā mēs funkcionējam kā indivīdi “alejās” vai kā “alejas” visi kopā, ka tas ir saistīts ar ciklisku kustību –

mēs sarakstām dziesmas, tad kaut kādā veidā tās dekonstruējam, pēcāk atkal sadalām reizinātājos, un tas pats ar albumu – tu visu to redzēji, bet kaut kas tev liek atgriezties, vēlreiz pārskatīt ceļu, ko esi nogājis.

Tu nekad nevarēsi izdzēst to nogriezni, ko esi radījis, veicot ceļu. Tas nogrieznis būs daļa no vietas, kur tu šobrīd atrodies, tas velkas līdzi kā tāds stienis, sija.

Spāre Vītola: Es lietas daru ātri un reizēm nedaudz pavirši. Albuma veidošanas procesā pārsvarā vadījos pēc tā brīža sajūtām, ko konkrētais skaņdarbs, manuprāt, pieprasīja. Kirils ar Reini to vienkārši apstiprināja vai neapstiprināja. Pašu albuma konceptu es izpratu tikai brīdī, kad tas bija pabeigts. Beigās es pati biju pārsteigta par to, ka tas viss rada tādu lielu, skaistu, sakarīgu bildi, kas ved cauri vienam stāstam. 

Kirils Ēcis: Sākumā man bija ļoti skaidrs, par ko būs albums, – par vilšanos, šaubām, par to, ka mēs augot apķepam ar visādiem konstruktiem, ideāliem, kādai tai dzīvei un mums tajā ir jābūt, un tad, kādus mēs, atverot acis, sevi galu galā ieraugām.

Tagad, kad albums iznāca un relīzei steigā bija jāuzraksta albuma idejas apraksts, es sapratu, ka man nav ne jausmas, par ko tas ir. Šobrīd saprotu, ka jāiegūst distance no materiāla, lai varētu to uzlūkot vēlreiz. 

Toms Treibergs: Radīt pasaulē, kurā jau pirms tevis daudz kas ir radīts, arī mūzikā… Domāju, ka katram no jums ir tuvie skanējumi, izteiksme un kaut ko no tā, kas jums patīk, pieļauju, nedaudz paņēmāt klāt, bet kaut kādā brīdī tas ir arī jāpabīda nost. Kā jūs darbojāties ar ietekmju aizbīdīšanu? 

Reinis Žodžiks: Pirmais, ko gribētos izcelt, ka visa mūzika ir rakstīta datorā un tas jau noņem daudz žanrisko rāmju, tu vari to ārkārtīgi plaši izplest, un tev nav pat tik daudz kā akustiska instrumenta piesaiste, zemējums.

Par ietekmēm – man patīk domāt, ka mūsu galvās tie ir it kā neveiksmīgi atdarinājumi, no vienas puses, bet, no otras puses –

neapzināti kaut ko kopējot, rezultātā atklājām ko jaunu.

Tā kā mēs visi trīs ļoti aktīvi strādājam un rakstām mūziku, tad mēs palielinām to nejaušības faktoru, kur tās ietekmes var savienoties.

Spāre Vītola: Man šķiet, ka mums visiem trim ir ļoti skaidrs, kas ir “alejas”, kaut tā ir pilnīgi nenorunāta lieta. Ja, piemēram, es esmu sataisījusi kaut kādus īsos mūzikas gabaliņus un datorā mēs izejam tiem cauri, tad visiem ir skaidrs, kurš ir “alejas” un kurš nav. 

Par ietekmēm es nemācēšu teikt.

Līdzīgi kā ar albuma konceptu, arī ar skaņu izvēli man ne vienmēr skaidrs, kā to panākt, bet man uzreiz ir skaidrs, ko tur vajag,

– tajā brīdī tu dari visu, lai dabūt tieši to skaņu, kas tur ir nepieciešama. 

Kirils Ēcis: Mums katram ir savi novirzieni muzikālajās gaumēs un reizē izveidota ļoti spēcīga kolektīvā intuīcija un arī uzticība. Šķiet, mums visiem ir bijis tāds brīdis, kur mēs cenšamies implicēt kādu ietekmi un veikt savu versiju par to, kas mums patīk, bet, kā Reinis teica, mēs vienmēr veicam kādu kļūdu vēlmē atdarināt. Tā kļūda arī ir tā cita mūzika –

oriģinalitāte ir nobīde no kopijas, ietekmēm. 

Grupas “alejas” mūziķi uzsver, ka albuma “austrālija” skanējums nebūtu iespējams bez kolēģu Aleksandra Barona, Edvarda Brodera profesionālā atbalsta un rindas viesmūziķu, kuri bagātinājuši ceļu liriskajā elektroniskajā mūzikā. Šī mūzika, kas nav mazsvarīgi, ir latviešu valodā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt