Mēģinu būt bez filtra mākslinieks. Saruna ar popdziedātāju Būū

2021. gadā Latvijas popmūzikā sociālās vietnes un radio ēterus ar pozitīvām vibrācijām iekustināja dziedātāja, dziesmu autore Būū. Viņa popa aktualitātes savieno ar personīgiem stāstiem par mīlestību, apzināšanos, attiecībām ar sevi un citiem cilvēkiem.

10. novembrī iznāca dziedātājas debijas “Albūūms”, savukārt kopā ar apvienību "Kreisais krasts" viņa radījusi šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" himnu. Jāpiemin arī tas, ka Būū attapīgi un asprātīgi par savu skatuvi padarījusi interneta platformu “TikTok”, “Youtube” un “Instagram” kanālus, savus sekotājus iepriecinot ar mūziku un ar stāstiem.

“Zinu, ka nevarēšu dzīvot savu dzīvi, ja radīšu mūziku, kurā man būs jāizliekas,” saka dziedātāja. Saruna ar Būū reizē ir viņas portrets un 2021. gada debijas retrospektīva – sirsnīga, vaļsirdīga un noderīgām atziņām bagāta.

Aiga Leitholde: 2021. gads tev ir debijas gads! Cik ļoti debijai gatavojies?

Būū: Varētu teikt, ka esmu gatavojusies visu mūžu, bet, jā, publiski izlauzos šogad. Iepriekš attīstīju tehniku kā dziedāšanā, tā dziesmu rakstīšanā. Šī debija ir daudzu gadu garumā koptas prakses rezultāts. Es agrāk biju dzirdējusi par šo terminu "overnight success" jeb "pamosties slavenam". Patiesībā jau tas nav vienas nakts, bet ilgu gadu darba rezultāts – tas ir par mani! Šogad sadūšojos visu sakāmo laist ārpus manas istabas četrām sienām.

Tā jau saka – nevar novākt augļus, pirms tie nav nogatavojušies. Kā zināt īsto mirkli, kad esi gatava debitēt?

Atskatoties, varu teikt – šī lēmuma pieņemšanā es ļoti balstījos uz savām sajūtām, intuīciju. Martā, pirms publiskoju pirmo singlu "Siekala", braucu ar velosipēdu pāri vienam no Daugavas tiltiem un mani pārņēma spēcīgas emocijas. Apstājos tilta vidū un raudāju. Mani bija pārņēmusi sajūta, ka es esmu gatava.

Es vēl nezināju kam, bet sajūta bija kā ogai, kas nogatavojusies zarā un vairs nevar izturēt, tūlīt kritīs lejā.

Tā bija ezotēriska priekšnojauta par to, ka nav ko ilgāk marinēt! Ir jālaiž ārā!

Dziedātāja Būū

Tevis pieminētā dziesma "Siekala" kļuva par to veiksmes stāstu, kas tevi uzšāva augšā radio rotācijā. Siekalas šogad visādā ziņā ir aktuāls temats. Protams, bija cilvēki, kuriem dziesma "Siekala" patika, un bija arī tie, kuriem ļoti nepatika. Kā tu tiec galā ar šīm bailēm nepatikt? Šķiet, tās ir izjutuši visi jaunie mākslinieki.

Man viens ļoti vieds draugs vienreiz pateica domu, kam es šobrīd ļoti piekrītu: māksliniekam pēc idejas jābūt polarizējošam. Tas nozīmē, ja tu vēlies, lai tevi ļoti mīl, tad būs kāds, kas tevi ļoti ienīdīs. Man šī doma palīdz virzīties uz priekšu un darīt savas trakulības, un mēģināt nefiltrēt šīs trakulības. Un šobrīd tik tiešām pret sevi jūtu mīlestību. Tas ir mežonīgi un fantastiski! Es arī saprotu, ka arī pretējais pols būs ļoti spēcīgs, un es tam esmu gatava!

Tu esi spēlējusi folkmūziku, esi labās attiecībās ar hiphopu, bet, galu galā, tevis pašas radītā un izpildītā mūzika ir popmūzika. Kā notika šis muzikālais ceļojums?

Patiesībā manu muzikālo bagāžu veido ļoti daudz žanru – 16 gadu vecumā izpildīju rokabilliju un blūzu. Man ir patikusi gospeļmūzika. Esmu daudz patērējusi pasaules mūziku, folka posms deva man iespēju koncertēt un ceļot. Man pašos pamatos ļoti patīk mūzika. Mani interesē dažādība. Nepieturos pie žanra, pieturos pie sajūtām. Kad šogad visi varēja apskatīt savus ikgadējos mūzikas straumētāja “Spotify” atskatus, man kā pirmais, visklausītākais žanrs joprojām ir klasiskais roks, kuru klausījos pusaudžu gados un daudz no tā esmu paņēmusi savam vokālam.

Kura ir tava klasiskā roka grupa?

"Led Zeppelin"! Es centos iemācīties dziedāt kā Roberts Plants. Man ir šī žanru bagāža un pieredze dažādas mūzikas izpildīšanā, lai man nebūtu sajūtas, ka es iesprūdīšu vienveidīgā popdziesmas formātā. Nē! Kad es gribēšu, tad es bliezīšu ko pavisam citu! Esmu tik laimīga, ka man ir šī brīvība un mīlestība pret mūziku tik plašā spektrā.

Kā nākamais svarīgais punkts būtu jāmin tava uzvara "Ghetto Faktors", kas atnesa lielu auditoriju.

Jā, atnesa auditoriju, kontaktus. Getiņa cilvēki ir fantastiski! Vēl "Ghetto Faktors" deva iespēju izpaust savu specialitāti – dziesmu rakstīšanu un iedvesmoja trenēties bītu taisīšanā. Katrā konkursa kārtā vajadzēja sagatavot jaunu dziesmu, un tas man deva iemeslu, nestresojot pašai taisīt savus bītiņus, jo dziesmas nebija paredzētas izdošanai. Mācījos, ievērodama termiņus, kas man deva iedvesmu un lielu radošo brīvību noteiktā laika posmā pašai sagatavot dziesmu. Lai gan pēc dabas esmu darbarūķis, ja man kāds pasaka konkrētus datumus, tad darbu izdaru vēl ātrāk.

Kā palika ar to "Ghetto Faktors" dziesmu "SPF 3000"?

Man pašai šī dziesma patīk, bet albumā tā neiekļuva. Godīgi sakot, tas tāpēc, ka man līdz galam neiznāca dziesmas bītiņš, jo nepietika laika. “Albūūmā” vairākām dziesmām ir mani bīti ne vien tāpēc, ka es tā gribēju, bet tā vienkārši sanāca laika un dažādu citu jautājumu dēļ. Bet "SPF 3000" es vēl pabeigšu!

Klausītāji šo dziesmu gaida! Manuprāt, "SPF 3000" ir labs piemērs tam, ka dziesmas ideja ir svarīgākā. Dziesma aizgāja tautās, pateicoties tavam video vietnē "TikTok".

Tā tas ir, jā! Ideja, melodija un vārdi – realitātē tā tas ir, ka vari nodziedāt dziesmu (uzsit ritmu ar knipi un pirkstiem pret galu), ja tā būs kruta, tad dziesma aizies. Svarīgākā ir enerģija un dziesmas mesidžs – protams, dažādos žanros tas atšķiras, bet man kā dziesmu rakstītājai tas ir primārais.

Dziedātāja Būū

Manuprāt, tu ļoti labi izmanto sociālos tīklus ideju testēšanai. Vietnes “TikTok”, “Youtube”, “Instagram” tev ir kā radošās laboratorijas. Šķiet, no dāmām Latvijas mūzikā tu esi pirmā, kurai ir šāda veida piegājiens.

Tā tas ir. Manuprāt, uz meitenēm ir uzlikts liels sabiedrības spiediens, kaut vai par to, kā ir jāizskatās. Katru reizi, kad tu savai sejai priekšā pieliec kameru, tev ir jāizskatās konkrētā veidā, tev ir jābūt ar kosmētiku, tev ir jābūt standartā. Tas rada tādu trauksmi! Es jau no sākuma pieņēmu lēmumu, ka tā negribu darīt. Ja katru reizi, kad gribu ielikt kaut ko “Instastory”, man būs jākrāsojas, es nekad neko neielikšu. Tieši tas, kā tu saki – testēšana, “piedūrieni” – viena dziesma neaiziet, citreiz cilvēkiem iepatīkas kāds sīkums un man ir skaidrs - to vajadzētu tālāk attīstīt un pabeigt.

Sociālie tīkli palīdz saprast, kas cilvēkiem patīk, kas ne. Pie kuriem postiem ir vairāk negatīvu komentāru, pie kuriem – nē. Kuras tēmas vairāk berzē ādu?

Uz kuriem postiem cilvēki reaģē tā, ka man jāraud, cik mīlestības pilnas ziņas es saņemu! Cik vien varu, mēģinu būt bez filtra mākslinieks. Bet dienas beigās tā vai tā lieku tos filtrus virsū, vēl nemāku bez. Vēl nemāku pilnīgi brīvi, bet cenšos būt maksimāli autentiska.

Vai var teikt, ka mūzika tev ir komunikācija?

Jā, bet es šobrīd meklēju vidusceļu. Zinu, ka nevaru neuzklausīt klausītāju domas, bet nevaru arī pārāk daudz tās ņemt vērā, lai paliktu autentiska pret sevi. Piemēram, dziesma "Komplimentu piruetes" man sirsniņā ir ļoti mīļa un es gribētu doties šajā virzienā, kas ir popmūzikas mantra. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka ar popmūziku var palīdzēt cilvēkam kļūt nedaudz labākam, gaišākam. "Mīlu tevi atspulgā.." to dziedāju pati sev, un man bija vienalga, ko par mani sekotāji padomās.

Nu jā – "Komplimentu piruetes" tu sarakstīji pati sev dzimšanas dienā!

Jā, starp citu! Tomēr, ja nebūtu "Ghetto Faktors", es šo dziesmu nebūtu uzrakstījusi. Iedvesmojos no Kanjē Vesta "Ultralight Beam" enerģijas un nolēmu, ka arī es uztaisīšu dziesmu ar gospelīgu bītu. Kad saņemu komplimentus un mīlestību no cilvēkiem, tad gribas atdarīt viņiem, tāpēc cenšos būt pa vidu, jo šādi esmu autentiskās attiecībās pati ar sevi. Ar saviem faniem, tas ir kosmoss, ka varu viņus tā dēvēt, es vēlos uzturēt draudzību. Vēlos, lai “manas cilts” ietvaros viss ar komunikāciju ir kārtībā.

Tavs "Albūūms" ir ieraksts ar ļoti personīgiem stāstiem, tāda kā dienasgrāmata.

Tā tas ir. Šo apzinājos tikai tad, kad “Albūūms” iznāca, un klausījos savus skitus starp dziesmām. Ak dievs, cik tas ir intīmi! Un cilvēki mani pieņem un ar šiem stāstiem rezonē.

Dziesma "Varavīksne" – kad es to pirmo reizi izdzirdēju radio, klausījos un sarku.

Man bija iespēja dzirdēt dažu tavu dziesmu demo versijas, tāpēc varu novērtēt, ka galu galā albumā personiskums ir klātesošs, bet tajā pašā laikā producēšanas rezultātā pietiekami vispārīgs, lai katrs tur sadzirdētu savu stāstu.

Tieši tā! Cilvēki dažādi klausās mūziku. Kāds pieķeras vienai frāzei, citi tiešām iedziļinās domā, vēl kādam vispār neinteresē vārdi. Es saprotu, ka, publicējot dziesmu, nevaru vairs kontrolēt, kā klausītāji to uztvers. Bet dažreiz domāju – šo nevar nesaprast. Un tad pat sasarkstu. Rakstot es to speciāli neizdomāju, tad dabiski nāk ārā. Un tad saprotu, cik ļoti esmu atbrīvojusies seksualitātē, sievišķībā, kas ikdienā nenāk tik viegli, bet mūzikā es to varu izpaust.

Kur rodas tava drosme, izpaust to visu mūzikā?

Mūzika man ir forma, kur es tik tiešām no visa spēju atbrīvoties, kad es viena pati sēžu istabā un vaiboju. Ir teorijas par manifestācijām un enerģiju sajušanu, kas aizved pie vēlmes piepildīšanās. Es šādā veidā rakstu mūziku. Turpinot par dziesmu "Varavīksne" – šo seksuālo enerģiju, ko es sajutu, es varēju izmantot vai nu dziesmas rakstīšanā vai arī doties pilsētā meklēt nepatikšanas. Es izvēlējos rakstīt dziesmu. Būt šajā enerģijā manī raisa vieglumu un atbrīvošanos, un man dziesma beigās arī nav jāizlaiž, ja tā nav sanākusi. Esmu brīvībā un pati savā plūdumā. Tas ir kaifs! Tāpēc šajā dzīvē gribu rakstīt daudz mūzikas. Tā arī dziesmas šobrīd atnāk pie manis. Tas attiecas arī uz bēdīgām dziesmām, tikai man pašai negribas atgriezties tajās bēdās. Savukārt seksīgajā, brīvajā enerģijā man patīk atgriezties. Es tur gribētu būt ļoti bieži. Arī tad, kad neesmu mūzikā. Man dziesmas palīdz sajust ceļu atpakaļ.

Tu esi rakstījusi dziesmas arī citiem izpildītājiem. Kā atšķiras šis process?

Tas ir citādāk. Rakstot dziesmas citiem, man jārespektē dažādi faktori, sākot no cilvēka dzimuma, vokālā stila, daudz dažādu tehnisku aspektu. Visticamāk es arī nevarēšu rakstīt tik trakulīgas lietas.

Kāpēc citi bīstas šīs trakulības?

Ne visi bīstas, daudzi labprāt ļaujas trakulībām. Ja godīgi, es nezinu. Iespējams, daudzi bīstas par mazo Latvijas tirgu, vai ar kādu trakulību nesanāk sev uzlikt zīmogu. Un es saprotu šīs bailes, bet, kas attiecas uz mani –

zinu, ka nevarēšu dzīvot savu dzīvi, ja radīšu mūziku, kurā man būs jāizliekas.

Es tam neredzu jēgu. Tādā gadījumā labāk pārdod dvēseli citās nozarēs, kurās var nopelnīt lielāku naudu. Es jūtu, ka mūzikā daudz vairāk sasniegšu, ja būšu es pati. Varbūt citiem nav tās ticības, bet arī man ar sevi katru dienu ir jācīnās. Es strādāju ar sevi un mācos ticēt sev.

Kas ir tavas mākslinieciskās valodas – mūzikas un tekstu pamats?

Par mūzikas pamatu ir jāsaka paldies manam tētim, kurš mani iepazīstināja ar mana vecuma cilvēkiem netipisku mūziku. Man visu dzīvi mūzikā nebija domubiedru, jo no agrīna vecuma man patika mūzika, kura citur nemaz nebija pieejama, bet manam tētim bija savākta ierakstu kolekcija. Viena no pirmajām dziedātājām, kas mani emocionāli ļoti aizrāva, bija Besija Smita. Mana mīļākā vokāliste, no kuras savā balsī esmu aizguvusi dvēseliskumu, ir gospeļu dziedātāja Mahēlija Džeksone. Tajā vecumā nesapratu ne vārda, ko viņa dziedāja, bet viņas balsī bija tik daudz emocijas un enerģijas – kosmoss! Liela ietekme manu dziesmu melodijām nāk no "Bītliem". Radot bītus, man teju katrai vokālajai melodijai ir vairākas balsis, kas ir no Bītliem un no "Crosby, Stills & Nash (CSN)", "The Everly Brothers". Es varētu 15 stundas tev par mūziku stāstīt, jo dzīvē neko citu neesmu darījusi, kā klausījusies mūziku, bet par tekstiem – es līdz galam nesaprotu, no kurienes man nāk šī valodas izjūta. Esmu lasījusi dzeju, bet neuzskatu, ka to esmu darījusi tik daudz, lai tas atstātu būtisku ietekmi. Mani nebija jāpiespiež lasīt grāmatas.

Kura ir tava mīļākā grāmata, tas ir grūts jautājums. Tāpēc jautāšu – kura grāmata pirmā nāk prātā?

Šobrīd prātā nāk Eduarda Virzas "Straumēni". Manuprāt, šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu lasījusi trīs-četras reizes. Es saprotu, ka šī ir kolorīta izvēle, un nezinu, kā justos, šo grāmatu lasot šobrīd, bet lasot to kā skolas obligāto literatūru, mani tā ļoti aizrāva, jo bija par dabu. Tāds kā trips. Virza dabu apraksta ar tādiem vārdiem, ka mani tiešām pārņem sajūta, kā vējš man blakus pūš bērza lapas. Man dabiņa ir ļoti mīļa! "Straumēnos" es jūtu šo dabas enerģiju, tā ir jūtama arī citu latviešu rakstnieku darbos.

Iedomājies, latviešu rakstnieki ir sēdējuši zem ābeles un 15 minūtes aprakstījuši to vienu koku – man tas ļoti patīk!

 Šobrīd nelasu daiļliteratūru, vairāk pašizaugsmes vai biznesa attīstībai veltītas grāmatas, vai arī filozofiju.

Decembrī aktuālais notikums ir "Dod pieci!" maratons, kura himnas autoru kolektīvā esi arī tu un hiphopa apvienība "Kreisais krasts". Šogad maratona tēma ir vides pieejamība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Vai ar šo tēmu iepriekš esi saskārusies savā dzīvē? Kādas atziņas tevī tā raisa?

Man dzīvē nav bijusi liela pieredze ar cilvēkiem, kuriem būtu funkcionālie traucējumi, tāpēc mana izpratne ir virspusēja. Bet manā dzīvē ir bijusi diena, kurā es ļoti sāku novērtēt to, ka man ir iespēja kustēties. Toreiz man bija veikta apendicīta operācija. Pamostoties slimnīcā, sapratu, ka nevaru piecelties no gultas un manī tas raisīja tādu paniku! Tās dienas bija emocionāli nomācošas, bet ļāva apzināties to, cik man svarīga ir kustība. Kad cilvēks ar savu ķermeni funkcionālo traucējumu dēļ nespēj izdarīt to, ko vēlas, ka ir bērni, kas nekad arī neuzkāps kokā – tas man lauž sirdi. Cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir grūti apmeklēt koncertu, bāru vai citu izklaides vietu, jo tā bieži nav piemērota viņu vajadzībām – atzīstos, es par to iepriekš nebiju aizdomājusies.

Es sludinu mīlestību, bet patiesībā nebiju aptvērusi, cik dažādas vajadzības ir maniem klausītājiem.

Man šī atziņa ļoti satricināja sirdi, un es turpmāk mēģināšu pielāgot vai savu iespēju robežās risināt to, lai mani koncerti būtu pieejami visiem, arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Es esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka "Dod pieci!" katru gadu mūs iepazīstina ar jaunām tēmām. Tā ir lieliska sajūta būt mikro daļiņai no šī maratona.

Dziedātāja Būū

Piekrītu, "Dod pieci!" ik gadu iepazīstina ar aktuāliem jautājumiem, par kuriem ikdienā, ja nav tieša saskare, mēs neaizdomājamies. Turklāt šīs tēmas tiek aktualizētas tik sirsnīgi!

Jā, ar visu sirdi iekšā! Kad biju radio stāstīt par "Dod pieci!" himnu, gandrīz apraudājos. Man jau tagad sākas tas emociju virpulis. Mums tik reti tiek strinkšķinātas mūsu emociju stīgas. Vienreiz “TikTok” man kāds vīrietis bija atstājis komentāru: "Beidz pinkšķēt! Turpini dziesmas rakstīt. Tev viss sanāk." Es saprotu, viņš to bija domājis ar labu, bet –

kāpēc jābeidz pinkšķēt, ja es jūtu tik lielu prieku, ka jāraud? Tas ir skaisti!

Mums nav daudz cilvēku, kas raud aiz laimes vai citām emocijām. Tās ir jāmācās sajust, virzīt un, vajadzības gadījumā, kontrolēt. Emocijas ir reāla dzīves daļa! Vajag pinkšķēt! Lai "Dod pieci!" visi izraud acis un jūt to empātiju, cik vien var.

Es arī jautāju, vai paraudāji? Ja saņemu apstiprinošu atbildi, tad, manuprāt, cilvēks pats sev ir sniedzis pirmo palīdzību.

Jā! Kad es "Instagram" biju ielikusi ierakstu par raudāšanu, man uzrakstīja ilggadējs draugs: "Man skauž. Es neesmu raudājis 10 gadus. Es nevaru paraudāt". Tā ir reāla problēma. Manuprāt, īpaši ar to saskaras vīrieši.

Dziedātāja Būū

Atgriežoties pie "Albūūma", jāpiemin Armands Varslavāns, kurš ir ieraksta producents. Kā aizsākās jūsu sadarbība?

Vispār Armandu es pazīstu jau sešus gadus, mēs agrāk spēlējām vairākās grupās kopā. Viņš bija ģitārists. Esam kopā darījuši visu kaut ko – spēlējuši pavadījumu deju kolektīviem, uzstājušies Korejā Olimpiskajā spēlēs, bet mēs abi bijām nelaimīgi, jo darījām ne to, ko mums vajadzēja. Pirms vairākiem gadiem Armands sāka producēšanu, kas mani iedvesmoja. Mums nebija vislabākās attiecības, bet, kā viņš pats man sacīja, kad es viņam esot atsūtījusi demo ierakstu mapi, viņš dziesmām noticēja. “Šis ir zelts! Kur tu agrāk biji!” viņš teica. Armands tiešām saredzēja un sadzirdēja, un albumā ļoti ir sevi ieguldījis. Kā viņš satraucās pirms "Ezīšfesta" koncerta, kā mani uzņems publika, it kā būtu viena persona ar mani – tik ļoti viņš dzīvo līdzi. Vēl ir Roberts Silavs, kas manā dzīvē jau gadiem ir kosmisks personāžs. Pateicoties viņam man ir mani interneta kanāli. Es pati nebūtu tam noticējusi, Roberts man šajā jautājumā ir ļoti palīdzējis. Ne vienmēr atceros un varu pateikt visiem publiski paldies, kas man palīdzējuši, bet šie abi puiši ir tik daudz izdarījuši, lai es varētu virzīties uz priekšu! Es jūtu, cik liels ir bijis šis atbalsts. Paldies!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt