Latvijas Radio 3 “Klasika” aicināja mūziķi uz sarunu par trešo sastapšanos ar “Sinfonietta Rīga”, sadarbību ar diriģentu Marisu Jansonu un koncertā atskaņoto mūziku.
Inta Zēgnere: Šī ir jau trešā reize, kad muzicēsiet kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”. Kāpēc atgriezāties pie sadarbības ar mūsu orķestri?
Jērgs Vidmanis: Iemesls, kāpēc atgriezos, ir mīlestība. Kad ienācu orķestra mēģinājuma zālē, pirmais ko teicu: “Esmu pēc jums noilgojies.” Trīs gadi kopš iepriekšējās mūsu sadarbības ir bijis pārāk ilgs laiks, un kvalitāte, kas piemīt šim orķestrim, ir īpaša, patiešām. Kā viņi muzicē!
Arī attieksmē pret Rīgu esmu sentimentāls, jo te es redzu veco Eiropu tās labākajā nozīmē, ko mēs Centrāleiropā dažkārt zaudējam. Mēs zaudējam šo īpašo mīlestību pret mākslu. Te ir tāda mākslas mīlestība un arī arhitektūra, kā tā tiek kopta. Piedodiet, esmu ļoti emocionāls, esmu iemīlējies jūsu pilsētā.
Diriģents pēc Marisa Jansona lūguma
Piektdien Lielajā ģildē līdzās Kārļa Marijas fon Vēbera Klarnetes koncertam un Ludviga van Bēthovena Septītajai simfonijai izskanēs jūsu darbs “Con brio”, bet tā rašanās arī zināmā mērā ir saistīta ar Latviju un maestro Marisu Jansonu.
Tieši tā, un viņa aiziešana mūžībā pasaulei ir ļoti liels zaudējums, tik ļoti viņš bija mīlēts. Es nekad neaizmirsīšu to, ka iemesls, kāpēc sāku diriģēt, ir saistīts tieši ar Marisu Jansonu. 2007. gadā viņš man piezvanīja, jo gatavojās kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri atskaņot Bēthovena Septīto un Astoto simfoniju un lūdza, vai es nevarētu uzrakstīt darbu, kas derētu Bēthovena mūzikas programmai.
Es viņam sacīju: “Septītā simfonija man patīk, bet Astoto es nesaprotu.” Mariss Jansons atbildēja: “Labi, tad varbūt šis ir labs iemesls, lai iemīlētu arī Astoto.” Tā radās mans darbs “Con brio”.
Diemžēl biju ļoti vēlu pabeidzis partitūru, notis vēl nebija nodrukātas, tikai rokrakstā, pie tam vietām – ne īpaši skaidrā rokrakstā.
Dienu pirms pirmā mēģinājuma man piezvanīja Mariss Jansons un izteica priekšlikumu, lai diriģēju pirmajā mēģinājumā pats.
Es nemaz negrasījos būt šajā mēģinājumā, jo man bija paredzētas meistarklases Vācijas ziemeļos, bet tad atskanēja šis zvans…
Teicu: “Jansona kungs, rakstīt skaņdarbu un to diriģēt – tās ir divas atšķirīgas lietas, turklāt mūzika ir sarežģīta.” “Jā, es to zinu,” maestro atteica, “un tieši tāpēc jums būs pašam jādiriģē pirmais mēģinājums.” Sākumā domāju, ka varbūt viņš joko, bet nē, viņš bija nopietns. Atceros, kā ar nakts vilcienu braucu uz Minheni un pa ceļam vēl partitūrā mēģināju ieskicēt nepieciešamos akcentus.
Un tā nu es stāvēju Bavārijas Radio simfoniskā orķestra priekšā, ar kuru daudzkārt biju spēlējis kopā kā klarnetists. Tagad pirmo reizi biju kļuvis par diriģentu. Mēģinājums aizritēja veiksmīgi, un sākās mana aizraušanās ar diriģēšanu. Tas bija 2009. gads. Pēc tam sekoja uzaicinājums no operas intendanta Žerāra Mortjē Bastīlijas operā Parīzē, lai es diriģēju savu darbu “In the Begining”, kas tapa sadarbībā ar mākslinieku Anzelmu Kīferu.
Savukārt “Con brio” piedzīvoja brīnišķīgu pasaules pirmatskaņojumu Marisa Jansona vadībā, tas ir iemūžināts arī albumā, bet vēlāk tika iekļauts koncertturnejā, un Mariss Jansons to diriģēja Vīnes “Musikverein” un Kārnegija zālē Ņujorkā.
Runājot par Marisu Jansonu, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, kā viņš cīnījās par jaunas koncertzāles celtniecību Minhenē.
Jā, mums ir Minhenes filharmonija, bet ar akustikas problēmām. Ja tu sēdi tālu, tad dzirdamība ir slikta. Mariss Jansons gadiem cīnījās par jaunas koncertzāles nepieciešamību, un viņš to panāca. Zāle vēl nav uzcelta, bet politiķi to ir apsolījuši, un esmu pārliecināts, ka zāle tiks nosaukta Marisa Jansona vārdā.
Pēdējā saruna ar maestro man bija pirms diviem gadiem, kad viņš nolēma diriģēt manu darbu “Trauermarsch” (“Sēru maršs”), ko komponēju pianistam Jefimam Bronfmanam un “Berlīnes filharmoniķiem” Saimona Retla vadībā. Jansona kungs to gribēja atskaņot Minhenē. Kādu dienu atskanēja telefona zvans, tas bija Mariss Jansons. Tā kā nedrīkstēju atrauties no komponēšanas ne mirkli, cerēju, ka saruna būs īsa, bet tā ilga stundu un piecpadsmit minūtes. Viņš bija ļoti precīzs, viņam bija tik daudz jautājumu sakarā ar manu darbu, un viņš lieliski vēlāk nodiriģēja “Trauermarsch”. Man ļoti pietrūkst šī izcilā cilvēka. Un īpaši tagad, esot Rīgā, es par viņu daudz domāju, gatavojoties “Con brio” atskaņojumam Lielajā ģildē.
Mariss Jansons bija ļoti godīgs. Ja viņš teica: “Man patīk tavs darbs”, tad zināju, ka tā ir taisnība, nevis tikai kompliments. Un, ja bija kāda problēma, viņš godīgi pateica.
Ko Mariss Jansons teica pēc “Con brio” pirmatskaņojuma?
Mariss Jansons to paņēma līdz koncertturnejā uz Vīnes “Musikverein” un Ņujorkas Kārnegija zāli, kurā tagad esmu rezidējošais komponists. Toreiz nolēmu – ja nu orķestris no manas dzimtās pilsētas Minhenes Kārnegija zālē atskaņos manu darbu, tad gribu būt klāt šajā notikumā. Kārnegija zālē koncertā sēdēju blakus Marisa Jansona sievai. Bija pagājis jau labs laiks pēc “Con brio” pirmatskaņojuma Minhenē, bet Marisa sieva Irina, kura sēdēja man blakus, sacīja: “Jūs nekad vairs nedrīkstat tik vēlu nodot jaundarbu, jo tas liek citiem cilvēkiem uztraukties.” Marisam Jansonam patika “Con brio”. Viņš to ir diriģējis daudzkārt un arī ieskaņojis. Esmu priecīgs, ka mēs varējām ar viņu godīgi runāt par interpretāciju. Bija jautājumi, kuros mūsu viedokļi atšķīrās, taču tas nesabojāja attiecības.
Tās bija ļoti dziļas sarunas, par kurām esmu pateicīgs.
Es apbrīnoju viņa veltīšanos mūzikai, arī laikmetīgajai mūzikai. Savas dzīves pēdējos gados, pat tad, kad jau nejutās labi, viņš tik un tā savās programmās iekļāva mūsdienu mūziku, jaunus darbus. Un, tā kā publika mīlēja Marisu Jansonu, tad uzticējās arī viņa izvēlei laikmetīgajā mūzikā un to pieņēma.
Vai jūs ņēmāt vērā mācību stundu, ko jums pasniedza Marisa Jansona sieva Irina, un turpmāk jaundarbus iesniedzāt savlaicīgi?
Es cenšos nodot darbus ātrāk, bet katram skaņdarbam ir nepieciešams savs laiks. Piemēram, uvertīra operai “Dons Žuans” tika uzrakstīta pirmizrādes dienā. Protams, starpība starp pieminēto uvertīru un manu mūziku ir tāda, ka uvertīru komponēja Mocarts…
Katrā ziņā es cenšos nodot darbus savlaicīgāk. Jaunāko no saviem orķestra darbiem rakstīju Danielam Bārenboimam, un tas tika pabeigts daudzas nedēļas pirms darba pirmatskaņojuma. Tomēr tu nevari prognozēt, kā veidosies šis darbs.
Tas nav mehānisks process, līdzīgs mašīnbūvniecībai, kad, saliekot kopā detaļas, mašīna gatava.
Jauns skaņdarbs – tas vienmēr ir pārsteigums, un tā rašanās vienmēr prasa vairāk laika, nekā esi paredzējis. Es varētu dot orķestrim skaņdarbu, bet, ja uzskatu, ka tas vēl nav pilnīgi pabeigts, to nedarīšu. Es varu to atdot tikai tad, kad jūtu – jā, tagad tas ir radīts.
“Con brio” panākumu noslēpums
Tas nozīmē, ka esat godīgs pret sevi un pret darbu.
Jā, bet vai zināt, cik interesanti ir ar skaņdarba likteņa tālāko paredzēšanu? To nav iespējams paredzēt. Nevarēju iedomāties, ka “Con brio” kļūs par vienu no maniem visvairāk atskaņotajiem darbiem... Piemēram, timpānu partija ir pārāk grūta, un domāju, ka varbūt pēc pirmatskaņojuma “Con brio” vispār vairs nespēlēs.
Tomēr šajā gadā vien, ja nebūtu Covid-19 ierobežojumu, “Con brio” būtu izskanējis 75 reizes!
To bija izpētījis “The New York Times”.
Jā, un to spēlēt vēlējās 28 orķestri.
Neticami. Bet tas tomēr mani dara pazemīgu, nevis lepnu, jo ir darbi, kas netiek spēlēti, un man, protams, gribētos, lai arī tie tiktu atskaņoti. Tas laikam ir līdzīgi kā ar bērniem, jo tu mīli viņus visus.
Kā jūs domājat, kas ir “Con brio” žilbinošo panākumu noslēpums?
Varbūt es neesmu īstais, kas uz to var atbildēt, jo neparedzēju šos panākumus.
Tas nav kā popmūzikā, kad vari izkalkulēt akordu kombinācijas, pielāgoties tam, kas publikai patīk un gūt panākumus.
Es šādā veidā nedomāju, jo tā nav iespējams radīt mākslu. Es daru to, kam ticu, un, pat ja publikai darbs nepatīk, es neko nemainīšu. Ar to es gribēju pateikt, ka nekādā veidā neesmu izkalkulējis “Con brio” panākumus. Arī pats biju pārsteigts par šo popularitāti. Esmu laimīgs, ka to spēlē ne vien pasaules slavenākie orķestri, bet arī jauniešu orķestri, kuriem tā varbūt ir pirmā iepazīšanās ar šāda veida laikmetīgo mūziku. Un ticiet man, pirmā iepazīšanās ar šo darbu nebūt nav vienkārša. Pēc pirmā mēģinājuma pat pieredzējuši orķestra mūziķi šaubās par rezultātu. Tas ir sarežģīts arī diriģentiem. Ja tu atskaņojuma laikā pieļausi kaut mazāko neuzmanību un kļūdīsies, tad tajā brīdī atskaņojums būs beidzies. Pēc pirmā mēģinājuma arī orķestra mūziķi secina, ka tas ir ļoti sarežģīts skaņdarbs, toties pēc pēdējā mēģinājumā viņi parasti saka: “Mums ir prieks par šo mūziku.”
Pārsteigumi orķestrim
Es labi atceros, kā pirms trim gadiem, sadarbojoties ar “Sinfonietta Rīga”, teicāt, ka atskaņojuma laikā jums patīk izaicinājumi un patīk riskēt, ka esat priecīgs par “Sinfonietta Rīga” fleksibilitāti un spēju zibenīgi reaģēt. Taču “Con brio” mūsu orķestris kopā ar jums jau atskaņoja 2014. gadā, tas ir zināms darbs. Kādus pārsteigumus tad gatavojat šoreiz mūsu orķestrim? Te veidojas zināma pretruna, jo savās partitūrās līdz smalkumam norādāt visas dinamiskās zīmes, viss ir ļoti detalizēti izstrādāts. Kādi gan pārsteigumi te iespējami?
Brīnišķīgs jautājums! Šodien mēģinājumā “Sinfonietta Rīga” mūziķiem tā arī sacīju: “Es jums neatklāšu, kādus pārsteigumus varat no manis sagaidīt, un tos arī nav iespējams paredzēt.” Ir orķestri, kuri jūtas nedroši, ja mēģinājumā nezina visu līdz detaļām, kā būs koncertā. Pārsteigumi viņus biedē, jo viņi vēlas justies stabili atskaņojuma laikā un spēlēt tā, kā ir bijis mēģinājumā paredzēts. Es mēģinājumos strādāju kā traks, mēs izspēlējām jau pirmajā mēģinājumā Bēthovena Septīto simfoniju no sākuma līdz beigām. Orķestris skan lieliski!
Ja orķestris spēlē tik izcili kā “Sinfonietta Rīga”, tad mēs varam pievērsties detaļām.
Man tik ļoti patīk šis radošais gars, kas valda orķestrī! Ir sajūta, ka orķestri ļoti iepriecina dzīva, radoša muzicēšana un spēja spontāni reaģēt. Ar pārsteigumiem es nedomāju neko mākslīgu, bet, ja atskaņojuma laikā man rodas sajūta, ka jārīkojas citādāk nekā mēģinājumā, tad es tā arī darīšu, un esmu bezgala priecīgs, ka orķestris spēj reaģēt. Es to tiešām novērtēju.
Runājot par kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, minējāt vārdu mīlestība. Domāju, ka to noteikti var attiecināt arī uz Kārļa Marijas fon Vēbera Klarnetes koncertu. No kurienes šī mīlestība pret Vēberu un arī pret klarneti?
Varētu jau teikt, ka tas ir tāpēc, ka esmu klarnetists, un Vēbers izcili labi izprata šī instrumenta būtību. Vēbers mīlēja klarneti.
Tagad varbūt pateikšu kaut ko provokatīvu, bet domāju, ka Vēbers orķestrācijā un instrumentācijā ir daudz individuālāks, radikālāks par Bēthovenu.
Vēbera orķestra rakstību uzskatu par visaizraujošāko 19. gadsimta mūzikā. Vēbera mūzika man ir ļoti nozīmīga, viņš bija sava laika modernists.
Ka nonācāt līdz savam iemīļotajam instrumentam – klarnetei? Tā bija jūsu izvēle?
Jā, tā bija mana izvēle. Vēl pirmsskolas mācību iestādēs mums, bērniem, tika demonstrēti dažādi instrumenti un rādītas bildītes. Un kādu dienu, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi, atnācu mājās un paziņoju, ka gribu spēlēt klarneti. Tikko biju dzirdējis klarnetes skanējumu un šī skaņa bija mani apbūrusi.
Vecāki vaicāja: “Vai tu esi pārliecināts, ka gribi spēlēt klarneti?”
Jūs jau zināt, kā ir ar bērniem. Vienu dienu viņi grib kaķi, pēc mēneša suni, bet pēc tam grib klarneti. Tāpēc vecāki teica, ka nepirks man instrumentu, ka man vispirms ir jāpierāda, ka mana izvēle ir nopietna. Savukārt es paziņoju, ka negrasos neko pierādīt, jo esmu nolēmis apgūt šo instrumentu. Acīmredzot paziņoju to tik pārliecinoši, ka drīz vien tiku pie sava iemīļotā instrumenta, kas tagad ir kopā ar mani visu dzīvi.
Ko tagad komponējat, kādas jaunas ieceres jūs iedvesmo?
Pēc Andra Nelsona pasūtinājuma rakstīšu Trompetes koncertu Hokanam Hardenbergeram sadarbībā ar Leipcigas “Gewandhaus” orķestri un Bostonas simfonisko orķestri. Savukārt mans Septītais kvartets no kvartetu sērijas “Beethoven studies” ir tapis pēc “Artemis” kvarteta pasūtinājuma un jau piedzīvojis savu pirmatskaņojumu. Esmu priecīgs, ka atkal satikšu Vinetu Sareiku, un esmu laimīgs būt Latvijā!
