Par diriģentiem – meistariem un mācekļiem, par mūziku, diriģēšanas gudrībām un izvēlēm, arī par laiku toreiz un šodien LR3 "Klasika" raidījumā "Atspere" pārdomās dalās "Klasikas" direktore un muzikoloģe Gunda Vaivode, diriģents Viesturs Gailis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Alfrēda Kalniņa Mūzikas lasītavas bibliogrāfe Zanda Babčuka un muzikoloģe Inta Zēgnere.
Gunda Vaivode: Zanda, jūs bijāt vistuvāk šīs izstādes dzimšanai. Kā ideja tapa, un kam tā pieder?
Zanda Babčuka: Idejas dzimšana vairāk vai mazāk ir veiksmīga apstākļu sakritība – pazīstu vienu no izstādes iniciētājiem un rīkotājiem Pēteru Puškāšu: ar viņu sadarbojāmies jau pirms dažiem gadiem, un pērnruden mums atkal iznāca satikties bibliotēkā. (..) Viņš stāstīja arī par šo izstādi, kas veiksmīgi bijusi Rēzeknes vēstniecībā "Gors" un Ventspils bibliotēkā, un ieminējās par izstādes sarīkošanu arī Nacionālajā bibliotēkā. Tā nu domājām, skatījāmies viens uz otru, un pēc tam es vienkārši ar šo ideju aizgāju pie Mūzikas lasītavas vadītājas Eridanas Žibas. Nospriedām, ka tā varētu būt laba ideja. Devāmies pie departamenta vadītājas Dagnijas Baltiņas, un kopā visas trīs arī nolēmām, ka tā būtu ļoti laba izdevība un iespēja šo izstādi atvest arī uz Nacionālo bibliotēku. Bet izstādes sākumpunkts bija Vīnes Valsts operā, kur tā bija mazliet citādāka.
Gunda Vaivode: Jo bija saistīta ar Vīnes operas 150. jubileju, un Svarovskis katrā ziņā tur ir absolūti izcila personība. Konteksts viņa dzīvei – tās sākums un turpinājums – ir ļoti ievērojams: mācījies pie Riharda Štrausa, viņa teorijas skolotāji bijuši Arnolds Šēnbergs un Antons Vēberns. Viņu uzskatīja par izcilu mūzikas interpretu. Starp citu, šajā izstādē ir ne tikai stends par pašu Svarovski – no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondiem esat sameklējuši arī dažādus papildmateriālus.
Zanda Babčuka: Kad izlēmām izstādi sarīkot bibliotēkā, uzreiz domājām, kas no visa tā varētu būt pieejams arī mūsu fondos. Rezultātā izlēmām izveidot četras dažādas vitrīnas: vienu pašam Svarovskim, vienu – Marisam Jansonam, un divus – Svarovska mīļākajiem komponistiem: Rihardam Štrausam un Gustavam Māleram. Katrā no vitrīnām esam ievietojuši dažādas vienības saistībā ar katru no minētajām personām.
Viņam bija pieejams viss...
Gunda Vaivode: Inta, tu esi vairākkārt šīs izstādes apmeklējusi un arī stāstījusi par to. Kas ir tas, kas par Hansu Svarovski mums noteikti būtu jāzina?
Inta Zēgnere: Kad iepazinos ar Hansa Svarovska biogrāfiju kinoteātrī "Splendid Palace" iekārtotajā izstādē, uzzinot viņa biogrāfijas faktus, viņa raksturu un amplitūdu mākslā, tas kļuva tik interesanti, ka parakstījos braukt uz visām vietām, kur šī izstāde tiek atklāta, palīdzot arī Peteram Puškāšam ar tulkošanu. Izstāde ļoti jauki tika uzņemta gan "Gorā", gan Ventspilī, protams, arī Rīgā, un, kā mēs redzējām, arī Nacionālajā bibliotēkā. Viņš bijis ļoti neparasta personība, sākot jau ar noslēpumaino dzimšanu: pasaulē viņš nācis Budapeštā, bet tūlīt pēc tam kopā ar māti devies uz Vīni, jo bijis nezināma, bet augstdzimuša, ar Austroungārijas imperatoru saistīta cilvēka dēls – visu mūžu viņam pirkstā bija īpašs gredzens no imperatora dzimtas, bet – ar pārsvītroto akmeni, kas nozīmē, ka diemžēl ārlaulības. Tajā pašā laikā par viņa tēvu tika uzskatīts Jozefs Krancs, kurš līdzās Francim Jozefam bija otrs ietekmīgākais vīrs Austroungārijā – ārkārtīgi bagāts...
Līdz ar to mazajam Svarovskim viss bija pieejams, ieskaitot ložu Vīnes Valsts operā. Mājās bijis ļoti daudz mākslas priekšmetu, Renuārs gleznoja viņa portretu. Un vēl pilis, kurās viņš dzīvoja.
Vienu pili viņa tēvs Krancs savulaik pārdeva Stefanam Cveigam... Tādos apstākļos viņš auga. Ja sākumā viņš grib būt psihoanalītiķis vai varbūt mākslas vēsturnieks, tiklīdz viņš ierauga, kā Šēnbergs diriģē Mālera simfoniju, izdomā, ka būs diriģents, un par tādu arī kļūst...
Gunda Vaivode: Kā lielu pedagogu viņu raksturojuši daudzi viņa izcilie skolonieki, un to vidū bijs gan Zubins Meta un Klaudio Abado, Plasido Domingo un Marta Argeriča, Ivans un Ādams Fišeri, Berga kvarteta mūziķi un arī Mariss Jansons. Interesanti ir arī tas, kā Mariss savulaik nokļuva Vīnē. Viss sācies ar Herberta fon Karajana viesošanos toreizējā Ļeņingradā. Turp viņš aizbraucis ar saviem "Berlīnes filharmoniķiem", un aicinājis 12 studentus pie sevis uz meistarklasi.
Šo studentu vidū bija arī Mariss Jansons, no visiem – pats jaunākais. Karajans par viņu esot bijis absolūtā sajūsmā un uzaicinājis uz Vīni.
Diemžēl Marisam tika atteikta izbraukšanas vīza, un, lai gan Karajana liela draudzene toreiz esot bijusi kultūras ministre Furceva un viņš tai personīgi arī zvanījis un lūdzis, lai izlaiž Marisu uz Vīni, saņemts atteikums. Tikai pēc gada, 1969. gadā, kad sācies mazs atkusnītis, Austrijas un Krievijas kultūras apmaiņas procesā Vīnē nonāca arī Mariss Jansons. Taču viņš nokļuva nevis uzreiz pie Karajana – tur viņš nonāca vēlāk, bet Mūzikas akadēmijā pie Hansa Svarovska un Karla Osterraihera. Viestur, tieši Karls Osterraihers un Mariss Jansons ir arī tavi skolotāji. Kā tu nonāci Vīnē un kā – pie Marisa Jansona?
Viesturs Gailis: 1979. gadā iestājos Latvijas Valsts konservatorijā pie Vasilija Sinaiska, un pēc pāris gadiem sapratu, ka vēlos mācīties ko vairāk. 1982. gada vasarā aizbraucu pie Marisa tēva Arvīda Jansona uz Ļeņingradu, uz viņa vasarnīcu. Tā bija brīnišķīgi skaista, būvēta no koka, latviska. Stādījos priekšā un teicu, ka gribu pie viņa mācīties.
Mums bija saruna, un Jansons teica: "Labi! Tiec te iekšā, un es esmu ar mieru ar tevi strādāt!"
Man ļoti palīdzēja toreizējais Latvijas Valsts konservatorijas rektors Imants Kokars – uz Ļeņingradu aizgāju ar 'pārvedumu' no Rīgas, un tā tiku mācīties gan pie Arvīda Jansona, gan Marisa. Taču viņi bija ļoti koncertējoši un abi bieži bija projām. Tas, kurš bija uz vietas, ņēma abas klases un strādāja ar studentiem. Tā nu no pirmās dienas es varēju mācīties gan pie Arvīda Jansona, gan Marisa Jansona – viņi bija ļoti atšķirīgi.
Ar studiju biedriem spriedām – ahā, šodien stundas pie Marisa? Skaidrs, tempi būs ātrāki, tas būs tā un tas – šitā. Mēģinājām lavierēt, lai abi profesori būtu apmierināti.
Un tas bija ļoti labi, jo deva mums absolūtu skaidrību, ka mūzikā nav tikai viena patiesība. 1986. gadā beidzu Ļeņingradas konservatoriju un sapratu, ka gribu darīt un mācīties vēl tālāk.
Mana doma bija – ja jau Mariss Jansons to varēja, kāpēc es ne?
Gāju uz Maskavas Kultūras ministriju... Toreizējais Latvijas izglītības ministrs Linde, izrādās, bija redzējis, kā es diriģēju, tāpēc nekādu Maskavu nevajadzēja – Linde nokārtoja manu stažēšanos. Interesanti, ka uz Vīni aizbraucu mazliet vēlāk, nekā plānots, jo Maskava nedeva izbraukšanas atļauju. Bet tas man nāca par labu – stažēšanās bija 10 mēneši, bet, tā kā es nokavēju, man bija iespēja braukt vēl arī rudenī, tā ka praktiski Vīnē pavadīju trīs semestrus – un tas bija pie Karla Osterraihera. Tā skola – Arvīds, Mariss, Osterraihers – bija tik ļoti līdzīga, ka tehnoloģiski man absolūti nebija nekādu problēmu, un galu galā uz Vīni jau nebraucu tehnikas dēļ. Biju jau augstskolu beidzis, un braucu pēc stila, atmosfēras, enerģētikas, ko tur varēja dabūt.
Koncerts ir tikai rezultāts
Gunda Vaivode: Nupat grāmatā par Karajanu lasīju arī Marisa Jansona teikto – kā viņš raksturo diriģenta pozīciju, jau sākotnēji strādājot ar materiālu: viņam jau pirms mēģinājuma galvā jābūt skaņas modelim, ko viņš pēc tam salīdzina ar to orķestri, ko viņš dzird. Un lieliem diriģentiem šāds skaņas modelis, protams, iepriekš ir. Un te viņš min gan Mravinski, gan Karajanu. Un tā māksla ir – likt orķestrim sevī ieklausīties.
Viesturs Gailis: Attiecībā uz Marisa Jansona teikto – perfekts formulējums! Jo – ja šī priekšstata pirms mēģinājumiem nav, tad jau praktiski arī nevar strādāt, nevar panākt interpretācijas modeli vai rezultātu. Jo orķestrī ir daudz profesionālu mūziķu, no kuriem katrs mūziku jūt savādāk – ja nav vienojošā elementa jeb diriģenta, rezultāta nebūs.
Gunda Vaivode: Mariss arī teicis, ka diriģentam obligāti jāiet klausīties citu diriģentu koncerti, un vēlams sēdēt arī mēģinājumos. To viņš pats ļoti daudz darījis.
Viesturs Gailis: Obligāti! Sevišķi jaunajiem, kuri mācās un savu stilu vēl tikai meklē, tas nepieciešams. Nevar gribēt kaut ko, ko tu nezini. Tieši mēģinājuma procesā veidojas interpretācija, saskaņa ar mūziķiem, attiecības. Koncerts jau ir tikai rezultāts – tie ir tikai kopējā darba svētki.
Inta Zēgnere: Tas arī labi sasaucas ar Svarovski, kurš saviem audzēkņiem teicis – centieties diriģēt skaidri un saprotami, bet nepārvērtējiet tehniku un neaizmirstiet, ka mūziku veido orķestra spēlētāji. Un piebildis, ka
tukša un skaista izlikšanās un mežonīgas grimases uz podesta neko daudz nedod, tās ir tikai stulbuma pazīmes.
Ar saviem audzēkņiem viņš bijis ļoti konkrēts...
Viesturs Gailis: Brīnišķīgi teikumi! Arī es saviem audzēkņiem vienmēr mācu, ka diriģenta pirmais pienākums ir netraucēt orķestrim spēlēt. Otrais likums pēc netraucēšanas – ja vari, tad palīdzi. Bet numur viens ir – netraucēt.
Gunda Vaivode: Un kā vienmēr arī Andris Nelsons, Marisa Jansona skolnieks, saka: pirmā lieta – pazemība pret mūziku.
