Diena sākusies

"Le Poeme Harmonique" dibinātājs Vensāns Dimestrs: Esmu dzimis barokā

Diena sākusies

Operkritiķis un žurnālists Vadims Žuravļovs: Šodien kritiskā doma nepastāv – eksistē PR

Operzvaigzne Marina Rebeka: Mani standarti ir diezgan augsti

Mani standarti ir diezgan augsti. Intervija ar operdīvu Marinu Rebeku

8. marta vakarā Hamburgas Valsts operā pirmizrādi piedzīvos Vinčenco Bellīni operas "Norma" jauniestudējums ar mūsu spožo soprānu Marinu Rebeku titullomā, un tiešraidi no plkst. 19 piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika". Telefonintervijā no Hamburgas dziedātāja no sirds slavē savus skatuves kolēģus, taču pret iestudējumu noskaņota visai kritiski. "Nevarētu teikt, ka man tas patīk... Šis periods bijis tiešām grūts visai mūsu komandai," neslēpj Rebeka, kurai tikko piešķirta prestižā Starptautiskā klasiskās mūzikas balva.

Signe Lagzdiņa: Kādas atmiņas un izjūtas saistītas ar Hamburgu?

Marina Rebeka: Pēdējo reizi Hamburgā biju 2009. gadā, un tā bija Verdi "Traviata" – tāds īsti skaists, klasisks iestudējums ar baltām kleitām un parūkām. Šoreiz viss ir pilnīgi savādāk – "Norma" ir ļoti moderns iestudējums. Neesmu šeit bijusi vienpadsmit gadus, bet neizskatās, ka būtu kaut kas mainījies – teātris tas pats, kolēģi sirsnīgi, viss ir ļoti jauki... Norma ir viena no manām vismīļākajām lomām, un jauns iestudējums ikreiz ir īpašs notikums manā dzīvē. Taču vienmēr atcerēšos savu pirmo "Normu" 2016. gadā Triestē, kur notika mana debija.

Zīmīgi, ka tieši šajā pašā operteātrī 1953. gadā ar šo lomu debitēja Marija Kallasa, un satiku cilvēkus, kuri bijuši uz abām izrādēm un teica – mēs dzirdējām jūs abas...

Jautāju, kā gan tas ir iespējams?! Viens saka – nebrīnieties, man ir astoņdesmit deviņi gadi, cits – ka viņam astoņdesmit pieci... Tā man bija ļoti zīmīga, nopietna debija: gan tāpēc, ka tas bija Itālijā, un itāļi saprot katru vārdu, ko es dziedu, gan tāpēc, ka tur biju dziedājusi Kallasa, gan tāpēc, ka Normas loma man ir ļoti īpaša – savā laikā tieši Norma kļuva par iemeslu tam, kāpēc vispār kļuvu operdziedātāja. Bērnībā nezināju, kas ir opera, un mans vectēvs teica – aiziesim, un es tev parādīšu, kas tas ir! Aizgājām, un tā bija tieši "Norma". Opernams tobrīd bija slēgts, tāpēc izrāde notika Dailes teātrī – galvenajās lomās, šķiet, bija Kārlis Zariņš un Solveiga Raja. Par redzēto burtiski biju šokā...

Pirmajā un vienīgajā starpbrīdī vectēvam teicu – zini ko, es šito dziedāšu! Protams, toreiz tas likās pilnīgi amizanti... Galu galā tā arī iznāca – pēc 23 gadiem es tomēr to nodziedāju.

Jo sākotnēji man ļoti patika balets, vienmēr teicu, ka gribu kļūt par balerīnu, jo man tik ļoti patika tā mūzika, skaistie kostīmi un pats skaistais teātris, bet nezināju, ka šajā teātrī ir arī tāda lieta kā opera.

Pēc jūsu debijas Normas lomā Ņujorkas Metropoles operā 2017. gada oktobrī starptautiskā prese jūsu Normu sauca par "dievišķu" un "pirmklasīgu". Kā Norma mainās, ceļojot pa operteātriem?

Tas ļoti atkarīgs no iestudējuma. Trieste vienmēr paliks ļoti īpaša, jo šeit man tika sarīkots puķu lietus. Nezinu, kā šie cilvēki to noorganizēja, bet no orķestra un visiem balkoniem lidoja pa vienai puķei, un beigās visa skatuve bija vienos ziedos – tas bija ļoti kas skaists un nebijis.

Metropoles operā bija diezgan stresaini, jo mēģinājumu bija ļoti maz, uz skatuves faktiski nebiju kāpusi. Tā nu pirmoreiz tur debitēju, kāpjot plikām kājām uz skatuves, kuru principā nepazinu.

"Normas" iestudējums Metropoles operā bija kā "Avatara" filmas pārveidojums, kaut principā – diezgan klasisks iestudējums, Normas loma – kā rituāls. Metropoles opera ir ļoti liels teātris, ļoti atsaucīgs ar labu publiku un ģeniālu orķestri. Šoreiz tas būs kas pavisam savādāks, lai gan mūzikas ziņā, protams, viss būs labi – ielikšu tajā visas savas jūtas. Protams, būs uztraukums. Pirmizrādēs gan īpaši nemīlu radiotranslācijas – ir daudz vairāk atbildības un uztraukuma. Darīšu visu, ko varēšu, bet nevaru solīt, ka neuztraukšos...

Vai bijis arī tā, ka uztraukums palīdz?

Uztraukums ir ļoti īpaša lieta. Savā ziņā tas ir mobilizējošs – it kā ej zem aukstas dušas, viss ķermenis jau gatavs vairākas dienas pirms pirmizrādes. Sākumā, kad tikko sāku dziedāt, uztraukums bija vienkārši briesmīgs – kājas trīcēja tā, ka bija jāvelk gari svārki, lai neredzētu, kā tās trīc. Bet ar laiku ķermenis un smadzenes pieradušas, arī mana būtība tam piemērojusies, lai gan uztraukums noteikti kaut ko maina. Cik daudz tas katrā reizē dara labu vai sliktu, varu novērtēt tikai pēc tam, kad klausos ierakstu. Izrādes laikā slikto centies ātrāk aizmirst un iet tālāk. “Normā”, protams, grūts ir pats ievads – “Casta diva”, visi sēž, klausās tik pazīstamo mūziku un klusums ir elektrizējošs. Arī finālā ir pilnīgs klusums – neviens pat neelpo, var dzirdēt mušu lidojam... Tu saproti, ka cilvēki klausās, un mūzika ir kā lūgšana. Jā, tāds ir uztraukums. Bet principā katra izrāde ir savādāka. Tāda ir dzīve.

Dzīve konteinerā

Hamburgas "Norma" būs moderna – režisore ir ķīniete Jona Kima (Yona Kim).

Iestudējums ir tiešām moderns, un nevarētu teikt, ka man tas patīk – ir nesaprašanās, un šis periods bijis tiešām ļoti grūts visai mūsu komandai. Tērpi ir moderni: džinsi, zābaki, T krekli, vīriešiem – uzvalki.

Man ir garš lina naktskrekls, bet otrs kostīms ir džinsi, melns T krekls, melni zābaki un lietusmētelis. Vēl man ir ar melnām zīmēm sazīmētas rokas, ļoti stipri sazīmētas acis un ļoti gari rudi mati. Tāda ragana sanākusi. Dzīve notiek konteinerā.

Tam pa vidu ir caurums, kur iet trepes, kuru apakšā slēpju savus bērnus. Kur tas viss notiek, īsti nevar saprast – netiek arī dots paskaidrojums. Beigās mani nesadedzina – sēžu krēslā un aizmugurē sadedzina manu lelli. Jā, ir grūti... Diezgan atklāti esmu to teikusi arī vācu radio, un arī režisorei esmu sacījusi, ka ir grūti. Divas nedēļas viņa ar mani nerunā – runāju tikai ar viņas asistenti, un, teikšu atklāti, man ir grūtības. Tomēr, neskatoties uz visu, es dziedu, un ļoti daudzi cilvēki sekos manai dziedāšanai Austrijā, Vācijā un Latvijā. Visas jūtas centīšos ielikt balsī. Dažreiz dzirdēsiet kādu krēslu, kas krīt, konteineru, kas brauc, un pēkšņi skaņa varētu būt dīvaina, jo ļoti bieži dziedu konteinerā, kur akustika savādāka. Divos vārdos sakot, ir tā...

Marina Rebeka "Normas" iestudējumā Hamburgā

Vai piekrītat, ka arī visās nesaprotamajās lietās iespējams atrast kaut ko sev tuvu?

Es tā cenšos darīt, tāpēc jau man ir ļoti svarīgi saprasties un sarunāties ar režisoru, bet šajā gadījumā tāda neesmu vienīgā – mums tiešām ir lielas grūtības. Cenšamies savā starpā izdomāt, kā attaisnot kādas konkrētas idejas, vai, piemēram, to, kas uz skatuves traucē.

Man bijuši grūti risināmi uzdevumi uz skatuves arī iepriekšējos gados, bet kaut kā vienmēr esmu ticējusi – ja cilvēkiem ir kontakts, var sarunāt un atrast kompromisu. Bet – ja sarunas nav...

Tā ka īstenībā nezinu, kas notiks pirmizrādē, jo daudzas lietas tiek mainītas pēdējā brīdī. Un tas, protams, ir vēl papildu stress. (..) Neesmu pret moderniem iestudējumiem, un to arī esmu teikusi. Bet ir svarīgi, lai būtu jēga, lai netiktu mainīts stāsts, vārdi, kurus es dziedu. Nevaru dziedāt "Casta diva" un skatīties uz tēvu vai mīļāko, kuram tur nav jābūt. Ir jārespektē komponists, libretists un stāsts. Jāatrod vieta, kur šis stāsts eksistētu. Man ir diezgan skaidri jāsaprot, kas notiek. Lai kāds arī nebūtu iestudējums, klasisks vai moderns, ir svarīgi, lai tas aiznestu klausītāju un skatītāju sev līdzi. Jo kāpēc cilvēki grib iet uz operu? Ne tikai tāpēc, lai klausītos mūziku, bet lai pārdzīvotu, un iestudējumam ir jāpalīdz cilvēkam aizceļot uz citu pasauli, lai uz divām trim stundām viņš aizmirstu par ikdienu.

Šoreiz man viss būs jāveido ar skaņu, bet nezinu, cik daudz tas izdosies, jo 90% no iestudējuma man ir jāsēž – sēžot tu daudz ko nevari izpaust. Arī dziedāšanai tā ir diezgan grūta pozīcija.

Bet es to redzu kā izaicinājumu. Ja man dzīvē tā ir gadījies, tad acīmredzot man tas ir nepieciešams, lai es kaut ko izdzīvotu, lai kaut ko izdomātu, attaisnotu.

Jauns albums un jauna balva

27. martā tiks prezentēts jūsu ceturtais soloalbums, kura nosaukums ir “Viņa” jeb franču valodā - “Elle”.

Tas ir ļoti skaists projekts, kuru jau sen gribēju īstenot, jo ļoti mīlu franču mūziku. Diska prezentācija un tā parakstīšana notiks šeit, Hamburgā, pēdējās "Normas" izrādes laikā. Ierakstījām to pagājušajā gadā Sanktgallenes “Tonhalle” kopā ar Sanktgallenes simfonisko orķestri. Šajā albumā iekļāvu daudzas lomas, kuras esmu dziedājusi. Kopumā diskā būs 13 numuri – mans laimīgais skaitlis! Kāpēc "Elle"? Šim diskam it kā nav kopējās idejas – ir dažādi komponisti, pilnīgi dažādas sievietes, absolūti pretstati. Džuljeta un Karmena, Luīze un Taisa. Visas pilnīgi dažādas, bet viņas visas man ir ļoti tuvas. Mūzika – ļoti krāsaina, skaista, tuva manai sirdij. Gribēju viņas visas apvienot zem viena nosaukuma - “Viņa”. Jo sieviete var būt dažāda, dzīves laikā viņa ļoti mainās. Viņai ir ļoti daudz šķautņu, viņa var mainīt matu krāsu, noskaņu, cilvēku dzīvi. Tāpēc "Viņa".

Bet ir vēl kāds ļoti priecīgs notikums: jums tikko piešķirta Starptautiskā klasiskās mūzikas balva kā "Gada māksliniecei 2020" – to piešķir Eiropas lielākie mūzikas izdevumi un radio kultūras kanāli. Balva tiks pasniegta Seviļā 30. aprīlī; vai programma balvas laureātu koncertam jau padomā?

Man šis ir tiešām ļoti svarīgs notikums – kā jau jebkura balva, arī šī atzinība vienlaikus arī nozoīmē arī atbildību par to, ka tas, ko daru, ir labi. Tas ticis novērtēts, bet tev ir jātur tas standarts augstu.

Ļoti ceru, ka nekad nevienu nepievilšu viņa cerībās un gaidās, tai skaitā arī sevi – mani standarti ir diezgan augsti.

Jā, šī balva nākusi pilnīgi negaidīti, un esmu ļoti, ļoti laimīga par to. Arī koncerts jau gatavs – sarunāts, ka dziedāšu "Sicīliešu vakarēdienu".

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti