Benefice

"Lielās mūzikas balvas 2021" nominanti kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī"

Benefice

"Lielās mūzikas balvas 2021" nominanti kategorijā "Gada jaunais mākslinieks"

Samsons Izjumovs, "Lielās mūzikas balvas 2021" laureāts kategorijā "Par mūža ieguldījumu"

Mana teritorija uz šīs planētas ir mūzika. Operdziedātāja Samsona Izjumova mūža ieguldījums mūzikā

"Mana teritorija uz šīs planētas ir mūzika – tajā es dzīvoju. Un skatītāju mīlestība dziedātājam ir kā dzīvības eliksīrs," – tā reiz atzinis Latvijas Nacionālās operas solists Samsons Izjumovs, kurš pirmā plāna lomās uz Baltā nama skatuves pavadījis vairāk nekā 40 gadu. 8. martā viņš kopā ar diriģentu Imantu Resni saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. 

Samsona Izjumova mūžā balvu un lauru nav trūcis: Lielā mūzikas balva par Skarpijas lomu Pučīni operā "Toska", titullomu Verdi operā "Nabuko" un izcilu sniegumu agrāk iestudētajās lomās, pie viņa atnāca 1996. gadā, 1997. gadā viņš kļuva par "Aldara" Starptautiskās Gada balvas laureātu, 2010. gadā – par Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, bet 2015. gadā saņēma "Latvijas gāzes" Gada balvu.

Tagad Lielās mūzikas balvas simbols – Armanda Jēkabsona darinātā sudraba statuete – pie mākslinieka dosies jau otrreiz. Šoreiz kā pateicība par opermākslai veltīto mūžu visā tā garumā.

Mākslinieks vienmēr vairījies liekas publicitātes, un, ja kādam kultūržurnālistam arī izdevies viņu notvert, piemēram, jubilejas vai kāda īpaša gadījuma sarunai, tad visbiežāk šī saruna vai publikācija sākusies ar vārdiem par to, ka izprovocēt Samsonu Izjumovu uz atklātu sarunu un pat sarunu vispār nav viegli, par mazām žurnālistiskām viltībiņām, ar kurām dziedātāju izdevies sagūstīt preses valgos, vai spēli ar atklātām kārtīm, sak', jūs šobrīd esat pirmais baritons mūsu Opernamā, savu radošo spēku plaukumā, taču par jums zinām ļoti maz! Jūs nemīlat sniegt intervijas, par jums netenko, par jums maz runā, bet publika uz jums nāk! Vai žurnālisti jums nodarījuši pāri? Un tad gadās atvērt arī Samsona Izjumova uzticēšanās durvis, ko parasti sargā atslēga. Nē, drīzāk viņa kautri cilvēciskais kredo:

"Es necenšos būt ievērojams. Es netiecos pēc popularitātes. Man patīk mierīga, līdzsvarota dzīve un darbs."

Tāpēc šodien, respektējot mākslinieka vēlmi, par viņu runā citi: Samsona Izjumova kādreizējie un tagadējie kolēģi Latvijas Nacionālajā operā (LNO) – viņa Džildas, Violetas  un Lučijas di Lammērmūras: Inese Galante un Sonora Vaice, maestro Aleksandrs Viļumanis, kurš, veidojot savu trupu, Samsonu jau bija noskatījis konservatorijā un dažu reizi pat glābis no maza, kurioza "negoda"... Uzzinām, ko par Samsonu zina sacīt dziedātājs Aivars Krancmanis un tagadējais LNO direktors Egils Siliņš.

Tiekamies arī ar komponistu Arturu Maskatu, kurš bijis galvenais mākslinieciskais stratēģis Samsona Izjumova 60. dzimšanas dienas koncertizrādei "Makbets" un, iespējams, Samsona Izjumova pirmās latviešu operlomas autors, uzklausām bijušo Operas direktoru Zigmaru Liepiņu un Samsona Izjumova apbrīnotāju no publikas puses – Latvijas eksprezidentu Valdi Zatleru.

Samsons Izjumovs un LNO orķestris

Bērnība – teātra aizkulisēs  

Tieši Dēmona romancei no Antona Rubinšteina operas "Dēmons" bijusi izšķirošā loma, lai Samsons Izjumovs kļūtu par operdziedoni. Dziedātāja bērnība pagāja Daugavpils teātrī, kur Samsona mamma bijusi aktrise, bet tēvs – administrators. "Mammai bija lielisks augstais soprāns, viņa dziedāja raksturlomas operetēs, kuras tolaik Daugavpilī iestudēja bieži," atceras Samsons Izjumovs.

Augām dienām mazais Samsons dzīvojies pa teātra aizkulisēm un no galvas zinājis visas Daugavpils teātra iestudētās bērnu izrādes.

Taču spēlēt klavieres un klarneti, uz ko viņu spieduši vecāki, pusaudzim, kā viņš saka, riebies. Viņš vairāk sapņojis par dramatiskā aktiera karjeru.

Kad Daugavpils teātri slēdza, ģimene pārcēlās uz Minsku. Mēģinājums stāties Minskas Teātra institūtā Samsonam bijis neveiksmīgs – izkritis eksāmenos un nolēmis strādāt. "Par laimi, Minskas operetes korī trūka "bikšu"," saka mūziķis.

Un tad kādu dienu, ejot pa ielu, Samsons ķērcošā skaļrunī, kas Padomju Savienībā bija izvietoti pie elektrības stabiem uz galvenajām pilsētu ielām, izdzirdējis Georga Otsa balsi. Otss dziedājis Dēmona āriju.

Samsons apstājies kā pamiris: tāds balss siltums, maigums, plašums, samtainums! Stāvējis līdz ārijas beigām. Nolēmis, ka grib dziedāt tikpat skaisti.

Tālāk sekoja mācības Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, bet pēc tam – konservatorijā pie Gurija Antipova, kurš, Samsona Izjumova vārdiem runājot, pats bijis spēlējošais treneris: pasniedzis konservatorijā, dziedājis operā, vienmēr zinājis brīdināt gan par zemūdens akmeņiem, gan sniedzis padomus, kā tos apiet. "Jā, es esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka tas man deva iespēju satikt gudru cilvēku – Guriju Antipovu," kādā deviņdesmito gadu intervijā "Operas Avīzei" stāsta Samsons Izjumovs.

Tieši skolotājs Samsonu atvedis operā uz noklausīšanos, kad režisors Kārlis Liepa strādājis pie Čaikovska operas "Jevgeņijs Oņegins". Liepa teicis Samsonam, lai viņš sēžot un skatoties, kā mēģinot Aleksandrs Poļakovs. Samsons Izjumovs skatījies, skatījies… Un tā arī varbūt būtu skatījies gadiem, bet tad Poļakovs saslimis. Gurijs Antipovs atceras, ka tad, kad Izjumovs nospēlējis visas mizanscēnas, ko režisors bija licis Poļakovam, un pat labāk, Kārlis Liepa bijis pilnīgi mēms un apstulbis. "Redziet, tāds ir Izjumovs," ar lepnumu par savu audzēkni noteicis skolotājs.

"Tembrāli – viens no skaistākajiem baritoniem pasaulē"

"Tembrāli – viens no skaistākajiem baritoniem pasaulē". Tieši Latvijas opermākslas leģenda Gurijs Antipovs savam audzēknim veltījis šādu uzslavu, un Izjumova tembru līdz pat šai dienai slavē gan kolēģi, gan klausītāji.

Aleksandrs Viļumanis, vēl kā jauns diriģents ienākot operā, sekojis visam tam, kas notiek Mūzikas akadēmijā. Un starp viņa kā diriģenta nolūkotajiem, kurus virzīt repertuārā, bijis arī Samsons Izjumovs. 

"Kas mani pie viņa saistīja? Viņa skaistais balss tembrs," atceras maestro Viļumanis.

"Lai pierastu pie skatuves, pirmā loma viņam bija kalps "Slepenajās laulībās". Pēc tam sekoja vesela virkne lomu – Valentīns "Faustā", Mizgirs "Sniegbaltītē" un arī vēl Belkore "Mīlas dzērienā", kur viņš parādīja, ka viņam piemīt labs komiskais talants. Atceros arī kādu komisku gadījumu – tas gan raksturīgi visiem jaunajiem solistiem: Samsons šad tad nokavēja iznākšanu uz skatuves. Atceros, reiz bija "Zemnieka goda" izrāde, kurā viņš dziedāja Alfio – kaut kas notika ar viņa kurpēm, un es kaut kā izlocījos, divreiz atkārtojot ievadu."

Kad 1996. gadā darbu Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskā direktora amatā sāka komponists Arturs Maskats, viņš saprata, ka Samsons Izjumovs operā ir viens no vokālās mākslas stūrakmeņiem, uz kuriem var būvēt repertuāru.

"Pirmkārt man jāsaka neizsakāms paldies Samsonam par to, ka viņš vispār ir – šī personība, vēriens, augstā kultūra, aktiermākslas augstais līmenis – ne tikai vokālais un ne tikai muzikālais," uzsver Arturs Maskats.

Viņš turpina: "Samsonā apvienojas kas tāds, kas viņu ļauj ieskaitīt mūsu opermākslas visaugstākajā personību virknē: Žermēna Heine-Vāgnere, Kārlis Zariņš, Rihards Glāzups, Pēteris Grāvelis, Artūrs Frīnbergs – neapšaubāmi šādā līmenī var minēt arī Samsonu Izjumovu un arī Aleksandru Viļumani. Ārkārtīgi priecājos, ka Samsonam piešķirta Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu! Un ceru, ka viņš vēl kaut ko vokālajā mākslā izdarīs, jo

Samsons jau ir no tiem dziedātājiem, kuri ārkārtīgi labi prot uzturēt savu formu un saprast, ko viņam konkrētajā brīdī darīt vislabāk. Tā ka vēlu viņam veselību, izturību un veiksmi.

Vienmēr esmu viņu apbrīnojis jau no pirmajām dienām, kad ienācām operā kā vienota komanda. Toreiz bija lielais "Nabuko" uzvedums, kas bija mūsu komandas pirmais uzvedums – bija 1996. gada vēls rudens. Protams, galvenā personība šajā uzvedumā bija pats Nabuko, Samsons Izjumovs – spožs un neaizvietojams."

Arturs Maskats arī atceras: "Vadošo baritona repertuāru viņš jau bija pārņēmis agrāk un tad, kad sākām strādāt operā, bija viennozīmīgi skaidrs, ka Samsons Izjumovs ir līderis savā balss grupā, ka tieši viņš ir tas, kura dēļ ir vērts taisīt atsevišķu uzvedumu, rēķinoties ar to, ka tieši viņš tas būs – tā, piemēram, bija ar Viestura Kairiša veidoto "Jevgeņiju Oņeginu". Tā bija pirmā operas režija Viestura radošajā biogrāfijā, kuru Viesturs veidoja, tieši rēķinoties ar to, ka Oņegins būs Samsons Izjumovs. Tieši tā arī šī izrāde piedzima – asprātīga, vitāla, daudzkrāsaina, ar citādāku skatu uz Krieviju un krievu kultūras megavērtībām, kas ir gan Čaikovska mūzika, gan arī Puškina ģeniālais romāns dzejā. Un tas viss gāja caur Samsona personību un to, kāds viņš ir uz skatuves. Pēc tam viņš bija Tomskis Andreja Žagara režisētajā "Pīķa dāmā" un vēl daudzās, daudzās lomās. Vienu atceros īpaši labi – tā ir loma, ko Samsons dziedāja latviešu valodā, un šī ir loma manā operā "Valentīna", kur Samsons ir viens no Valentīnas galvenajiem glābējiem – baltvācu aristokrāts un intelektuālis, doktors Šīmanis, tāda milzīga personība, kurai pateicoties, kara beigās Valentīna izdzīvo.

Tikai pēc tam sapratu, ka tā bija pirmā un vienīgā loma, ko savā operkarjerā Samsons dziedājis latviski!

Bet mēs ar operas uzveduma veidotājiem, ar diriģentu Modestu Pitrenu un arī ar Viesturu Kairišu kā režisoru sapratām, ka šeit ir jābūt dziedātājam, kurš ir personība. Kuram ir harisma, pievilkšanas spēks un balss tembrs, kurš ir patīkams un skaists. Doktori mums bija divi – Samsons Izjumovs un Nauris Puntulis, un man pašam bija žēl, ka šo operlomu neuzrakstīju lielāku. Tā ka es arī kā komponists esmu Samsonam ļoti, ļoti lielu pateicību parādā. Samsons ir viens no tiem māksliniekiem, uz kuriem var orientēt visu Nacionālās operas izaugsmi un skatīties uz viņu kā piemēru."

"La scala" daudz ko zaudējusi

Prieku par piešķirto balvu neslēpj arī dziedātāja un skatuves kolēģe Sonora Vaice, Samsonam Izjumovam veltot siltus vārdus: "Esmu bezgala priecīga un pateicīga Lielās mūzikas balvas žūrijai par to, ka balva par mūža ieguldījumu piešķirta Samsonam Izjumovam. Jo viņš nenoliedzami ir izcils Latvijas vokālās mākslas meistars ar pasaules mēroga balsi. Jā,

mēs esam vinnētāji, ka viņš palika pie mums, bet domāju, ka "La scala" un vēl ļoti daudzi teātri ir daudz ko zaudējuši..." 

"Otra lieta – runājot par viņa cilvēcīgajām vērtībām. Biju vēl konservatorijas studente, kad viņš mani izveda manā pirmajā Džildā. Viņš bija mans Rigoleto! Un tas bija tik ļoti cilvēcīgi izprotoši. Biju tā pārbijusies, ka man kājas trīcēja, bet Samsons kaut kā uz skatuves māk radīt miera sajūtu – tā ir arī jebkurā citā izrādē: kad satiekamies uz skatuves, ar viņu ir ļoti jauki, komfortabli un sirsnīgi dziedāt.

Samsons spēj emocijas nodot bez lielas roku ieplešanas, bet ar balsi un vienkārši stāju – viņš stāv, viņš var nedarīt neko, jo viņš ir ģeniāls savā būtībā.

Tajā pašā laikā "Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā" ir pilnīgi vēl cits Samsons. Viņā ir viss spektrs, no dramatisma līdz komismam, un viņa balsij piemīt tāds "nobile" jeb cildenums, kas viņu atšķir no ļoti, ļoti daudziem māksliniekiem. Kvalitāte ir unikāla. Arī Austrijā esam kopā daudz dziedājuši – viņš tur ir ļoti iemīļots savas cilvēcības un vokālās kvalitātes dēļ. Samsons pārkāpj tādus stereotipus tieši tāpēc, ka viņš ir personība. Un tik ļoti, ļoti gribas, lai tādu personību būtu vairāk! Viņš ir tāda pērle, ko mums ir bauda klausīties un pazīt."

Kāda Ņižņijnovgorodas avīze, rakstot par Samsona Izjumova uzstāšanos šajā pilsētā deviņdesmitajos gados, viņa liriski dramatisko balss tembru nosaukusi – "Izjumovs šokolādē", pārfrāzējot desertu "Изюм в шоколаде" jeb "rozīnes šokolādē"…

"Mans teātris man ir vislabākais"

Mākslinieks uzstājies gan Milānā un Parīzē, gan Amsterdamā, Roterdamā, Maskavā un Sanktpēterburgā. "Glābis" Verdi "Dona Karlosa" pirmizrādi, ielecot di Pozas lomā Marijas teātra vadošā baritona vietā. Sekojusi auglīga sadarbība "Marijas Stjuartes" iestudējumā ar Maskavas Jauno operu, pēc kuras tās diriģents Kolobovs Samsonam Izjumovam piedāvājis palikt strādāt Maskavā. Taču Samsons Izjumovs neaizbrauca.

"Man liekas, ka manas mājas un mana publika ir šeit, Latvijā, tāpēc aiziet no šejienes nevaru un nemaz to nenožēloju. Mans teātris man ir vislabākais," ne vienā vien intervijā teicis mākslinieks,

atklājot, ka agrāk teātris viņam bijusi svētnīca: mūzikas, aktiermeistarības, režijas svētnīca. "Kulises, dekorācijas, visas tās butaforiskās pistoles – tas likās tik interesanti un noslēpumaini!" teic dziedātājs. "Tagad? Tagad teātris man ir darbnīca. Otrās mājas un dzīve. Varbūt pat pirmās, jo nereti šķiet, ka uz skatuves sevi izpaužu spilgtāk un atklātāk nekā dzīvē. Man teātris ir aktieru un domubiedru ansamblis."

Īpašā brālība

Divi no Samsona Izjumova plašā domubiedru ansambļa, tāpat kā viņš, pieder pie īpašas brālības. Tie ir dziedātāji Aivars Krancmanis un Egils Siliņš.

Aivars Krancmanis: "Samsonu atceros no konservatorijas laikiem – mācījāmies pie viena pedagoga. Jau tad es apbrīnoju, cik Samsons forši dziedāja, kādā līmenī!

Mūsu kopīgais pedagogs Gurijs Antipovs teica – "visi mani studenti dzied operā, visi ir solisti"! Un principā tā arī ir: Bruno Egle, es, Samsons, Egils Siliņš, kas ir pasaules superstārs. Nabuko Samsonam viņam ir fantastiska loma. Viņš tajā bija izcils! Vienmēr klausījos, kā Samsons dzied, un varēju no viņa ļoti daudz ko mācīties. Viņš arī man daudz ko ir teicis, ko daru nepareizi vai kas ir labi sanācis. Tā ka

pirmām kārtām Samsons ir fantastisks kolēģis! Grūti nosaukt otru, kas būtu tik atsaucīgs, draudzīgs, sirsnīgs un arī reizē kritisks, ja viņš jūt, ka tu kaut ko nepareizi dari.

Kad vēl biju operā, notika dažādas peripetijas, vadības maiņas – Samsons nekad neiejaucās, viņš darīja savu darbu. Un vispār jau pareizi – Operā pirmām kārtām ir jādara savs darbs, turklāt jādara labā līmenī, un to arī viņš darīja. Latvijas operas laukā viņa ieguldījums ir ļoti liels, un viņš ir pelnījis balvu par mūža ieguldījumu – tā ir mūsu Latvijas izcilība."

Dziedātājs, šobrīd – arī Latvijas Nacionālās operas vadītājs Egils Siliņš: "Ļoti labā atmiņā Samsons palicis kopš astoņdesmito gadu vidus – tas varēja būt kāds 1986. gads, kad es kā ceturtā kursa students piedalījos izrādē "Rigoleto", kur viņš dziedāja titullomu. Tas man bija spilgtākais piedzīvojums! 1989. gada beigās uz trīsdesmit gadiem aizbraucu dziedāt ārpus Latvijas, un tad saskarsme ar Samsonu bija epizodiska. Bet mēs vienmēr esam bijuši ļoti draudzīgi, koleģiāli, viens otru labi respektējuši. Samsona balsī vērtīgākais ir tieši tembra nokrāsa – viņa tembrs ļoti labi atbilst Verdi lomām. Protams, arī krievu repertuāram."

Vaicāts, ja būtu jāuzzīmē Samsona cilvēciskais un mākslinieciskais portrets, kuras īpašības tajā nāktos izcelt kā galvenās, Siliņš atzīmē: "Samsonam ir ļoti liela harisma. Ja viņš uznāk uz skatuves, to nevar nepamanīt. Galvas pagriežas uz viņa pusi. Kā jau minēju, tembrālais, nobriedušais skanējums arī ir tas, kas uzrunā – sevišķi sievietes... Ja viņam būtu paveicies piedzimt gadus desmit vēlāk, Samsons būtu veidojis ļoti atzīstamu starptautisku karjeru. Viņš ir ļoti nosvērts, mierīgs, vienmēr zina, ko grib un ko negrib, kas arī ir svarīgi. Viņš nelaipo, sak, vienu  dienu tā, otru citādāk – gan ar saviem spriedumiem, gan ar muzikālajām lietām. Viņš ir arī ļoti centīgs, jo bieži esmu dzirdējis, ka pirms izrādēm viņš kopā ar pianistu iziet cauri konkrētajai lomai."

Visbeidzot, opernama vadītājs atklāj: "Samsonam šajā sezonā tiku piedāvājis izpildīt vairākas lomas, diemžēl viņa veselība pārvilka svītru daudziem mūsu plānotajiem projektiem.

Tāpēc novēlu viņam tikt uz kājām, lai mēs vēl vairākus gadus varētu viņu redzēt uz Nacionālās operas skatuves, kas viņam noteikti dotu stimulu un pozitīvu skatu uz priekšu. Balss kvalitātes viņam to atļauj. Galvenais, lai turas veselība!"

Aristokrāts un spēkavīrs Samsons

Par Makbetu dziedātājs savulaik teicis, ka viņam, kaut arī tēls ir ļoti sarežģīts, esot interesanti veidot šo lomu un mēģināt uzminēt, kā cilvēks var nonākt līdz tādam stāvoklim, ka spējīgs nogalināt, rezultātā palikt viens, un atskārst, ka viss, pēc kā viņš visu mūžu ir tiecies – troņa un varas –, izrādās putekļi un pīšļi.

Paša Samsona Izjumova dzīvē bijuši mirkļi, kad viņam būtu gribējies piedzimt par tenoru, lai nebūtu jādzied tikai "slikto" lomas, ar kurām komponisti visbiežāk pagodinot baritonus. Taču arī "slikto" varoņu lomās nevar nepamanīt Samsona Izjumova aristokrātisko stāju:

Žermēna Heine-Vāgnere savulaik atzinusi, ka viņš ir viens no aristokrātiskākajiem dziedātājiem, kuru viņa pazīstot.

Savukārt Latvijas Nacionālās operas bijušais direktors Zigmars Liepiņš Samsonu Izjumovu raksturo šādi: "Ir dziedātāji, un ir varoņi – stabili, lieli. Un to liecina šis vārds – Samsons. Tas arī visu izsaka. Viņš nav nekāds Izjumovs, viņš ir Samsons. Un mēs zinām no senās leģendas – Samsons ir neuzvarams. Viņš spēj visu. Tīri cilvēciskā ziņā? Viņš ir ārkārtīgi simpātisks un vienkāršs cilvēks."

Bet par mākslinieka vārdu ir šāds stāsts. Viens no iemesliem, kāpēc vecāki izvēlējušies vārdu Samsons, bijis viņa dzimšanas datums – 20. maijs, kad kalendārā ierakstīti arī Samsoni. Bet ir arī cita leģenda: plecīgajam puikam neesot bijis viegli ierasties šajā pasaulē – galva tikusi cauri, bet pleci iestrēguši.

Māsiņas dzemdību zālē sacēlušas trauksmi, saukušas palīgā ārstu, bet tas, novērtējis situāciju noteicis: "Kas tad tas par spēkavīru ar Samsona pleciem!"

Ideāls dziedātājs, ideāls kolēģis

Bet kas dzīvē un uz skatuves Samsons Izjumovs bijis un ir Inesei Galantei? "Kad es saku "Latvijas opera", Samsons Izjumovs ir pirmais vārds, par ko es domāju, pirmais kolēģis un cilvēks, ar ko es tik ilgus laimīgus gadus esmu nodziedājusi uz lielās skatuves operā – gan "Traviatu", gan "Rigoleto", gan "Lučiju di Lammermūru", "Sniegbaltīti", "Mīlas dzērienu", un tie bija mirkļi, kurus es nevaru aizmirst," telefonsarunā no Vācijas stāsta dziedātāja.

"Teikšu atklāti – Samsons "Izjumčiks", kā viņu visi sauc, ir ideāls dziedātājs un ideāls kolēģis – delikāts, izturēts, labsirdīgs, cēls, vīrišķīgs. Ļoti harmonisks, saulains cilvēks, un to visu var dzirdēt viņa tembrā.

Es daudz braukāju pa pasauli un dziedāju ļoti daudz kur, un es domāju – jā, labi dzied, bet tāda tembra tev gan nav kā Samsonam. Viņš varētu dziedāt uz labākajām pasaules skatuvēm vienmēr pārliecinoši, eleganti, izjusti, profesionāli, pārdomāti. Viņš nekad ne par vienu neies runāt slikti. Nekādu aprunāšanas. Ne jaukties – viņš vienmēr ir atturīgs, skatuve ir vieta, kur viņš var atvērt savu dvēseli un sirdi, jo viņš ir ļoti dvēselisks dziedātājs, viņš daudz nekad nerunā. Bet visu, ko viņš pateiks, īsi un konkrēti, un tas būs simtniekā. Katra izrāde – "Masku ballē" vai "Jevgeņijā Oņeginā", kur viņš piedalījās – tā balss vēl paliek tavās ausīs un skan.

Tāda sajūta – viņš ir it kā nodziedājis, bet vēl nāk kaut kāda strāva un aiziet pa taisno uz tavu sirdi.

Un cik ilgus gadus viņš ir nodziedājis uz mūsu skatuves! Lai viņam ir veselība, lai tālāk balss skan. Ceru, ka mums būs daudz koncertu kopā – kā ir bijuši kādreiz. Un, ja man sanāks, es būšu, un man ļoti gribētos no savām rokām pasnieg to balvu. Tas cilvēks to ir nopelnījis. Viņš pa īstam ir Latvijas lepnums."

Skatītāju mīlestība kā dzīvības eliksīrs

"Mana teritorija uz šīs planētas ir mūzika – tajā es dzīvoju. Un skatītāju mīlestība dziedātājam ir kā dzīvības eliksīrs," – tā reiz atzinies Samsons Izjumovs. Un savs vārds par viņu sakāms arī Latvijas Valsts eksprezidentam Valdim Zatleram.

"Pirmoreiz izdzirdot Samsonu Izjumovu, iemīlējos viņa balss tembrā, arī viņa džentlmeniskajā stājā, kas ir ļoti atturīga, bet tajā pašā laikā emocionāla un pārliecinoša. Katru reizi, kad ir iespēja viņu dzirdēt, cenšos to izmantot," atklāj Valdis Zatlers. "Ir vēl arī otra lieta. Viņš ir uzticīgs cilvēks. Uzticīgs tieši Latvijas Nacionālajai operai. Un tas arī ir tāds faktors, kas izraisa ļoti dziļu cieņu. Viņš nekad nav sevi reklamējis, bet viņš uznāk uz skatuves, un – ir. Ir tas, kas tevi sajūsmina, ir tas, kas tev rada patīkamas sajūtas."

Uz jautājumu, vai ar dziedātāju bijusi arī saskarsme ārpus mūzikas un teātra, Zatlera kungs atbild cieņpilni: "Tas ir mans ārsta noslēpums. Kā ārsts vienmēr no attālienes esmu turējis zināmu rūpi par viņu, un vienmēr esmu gatavs palīdzēt.

Jo Samsons Izjumovs jau ir ne tikai uz skatuves – viņam arī ir sava personīgā dzīve: ar saviem skaistiem mirkļiem un dažreiz kādām problēmām. Man ir ļoti liels prieks, ka viņš saņēmis šo balvu par mūža ieguldījumu, jo viņš to ir pelnījis. Un varbūt jau sen pelnījis, bet nu – labāk ātrāk nekā vēlāk."

Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijai varēs sekot 8. martā – no pulksten 19.00 Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, bet no pulksten 21.05 – LTV1 un portālā LSM.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt