Edgars Spudiņš (Abra): Zināms, ka tavi repa sākumi ir saistīti ar skolas biedriem, 2003. gadu un grupu “Kreisais pagrieziens”. Ko jūs paguvāt paveikt, kamēr grupa eksistēja?
Misters: Jā, “Kreisajā pagriezienā” bija pieci dalībnieki. Četri no mums bija klasesbiedri, kamēr piektais dalībnieks bija divdesmit septiņus gadus vecs džeks no Rīgas (smejas). Mēs viņu atradām kaut kur internetā, viņš bija ļoti interesants fragments visai kustībai.
Mums kā “Kreisajam pagriezienam” nekādu īpašu mērķu nebija, mēs arī neizdevām nevienu albumu, kaut ierakstījām samērā daudz dziesmu. Mēs paguvām arī uzstāties Ozola rīkotajos festivālos, un viena no mūsu dziesmām „Radio SWH” rubrikā “Priekšnams” kādu laiku bija pirmajā vietā.
Pēc vidusskolas beigām grupas dalībniekiem vēl bija interese kaut ko darīt, taču, laikam ejot, tā panīka. Principā es esmu vienīgais, kas no “Kreisā pagrieziena” ir palicis. Iespējams, kaut ko dara mūsu vecākais dalībnieks, kaut arī par to es neesmu drošs. Tas kontakts ir mazliet pazudis.
Starp citu, gatavojoties šai intervijai, es atradu, ka “Kreisais pagrieziens” ir arī grupa no Smiltenes, kas spēlē šlāgermūziku.
Jā, mēs ar džekiem savulaik nonācām pie secinājuma, ka “Kreisais pagrieziens” varētu būt piemērots nosaukums arī kādai šlāgergrupai (smejas).
Kā tu skaties uz savu agrāko materiālu? Piemēram, tās dziesmas, kuras tu izdevi ar savu agrāko skatuves vārdu “Misters O”.
Šausmīgi, es nevaru to paklausīties. Manuprāt, pirmais albums, kas skanēs pēc mūzikas, būs mūsu topošais albums ar „Nospiedumiem”.
Protams, manā debijas albumā es varu atrast kādu interesantu ideju vai kādu labu piedziedājumu, taču kopumā es uz to skatos ļoti kritiski. Domāju, ka tas ir normāli – tu audz un attīsties, un agrākais skanējums šķiet vājāks.
Edavārdi dziesmā “Jā, tu vari” ir atsauce uz to, ka tu esi bijis pirmais, kas viņam ierādījis ierakstu studijas. Kāda ir tava saistība ar Edavārdiem?
Mēs iepazināmies 2005. gadā. Man šķiet, ka tas notika caur interneta mājaslapu ground.lv, bet, ja godīgi, neatceros. Mēs iepazināmies un sākām aktīvi kopā mēģināt – gatavojāmies koncertiem, Ozola rīkotajiem festivāliem un tā tālāk. Mēs tikāmies apmēram reizi nedēļā pie Eda, mēģinājām, likām viens otram “bekus”, kā arī atkārtojām mūsu kopdziesmas. Par studiju – es Edavārdiem ierādīju studiju “G.E.M.”. Tur mēs arī ierakstījām mūsu pirmo kopdziesmu “Vientulība”, kurai videoklips bija nofilmēts viņa dzīvoklī.
Brīdi pirms uzsākās “PKI” revolūcijas laiks, Eds iepazinās ar Eliotu un daļu no pārējiem „PKI” čaļiem. Apmēram tad mūsu kopīgais ceļš pašķīrās, jo katram bija atšķirīgi uzskati par mūziku, un mēs katrs aizdevāmies savā virzienā. Vēlāk Eds pie manis, MM studijā, ierakstīja savu albumu “Izlaušanās”.
Arī tagad mēs uzturam draudzīgus kontaktus, Eds būs dzirdams mūsu jaunajā albumā.
Kā tu nokļuvi līdz paša vadītajai MM studijai?
Mani pirmie ieraksti kopā ar skolas biedriem notika “G.E.M.” studijā. Par to bija jāmaksā desmit lati stundā. Mums kā skolēniem tā bija liela nauda, it īpaši, ja ierakstiem vajadzēja ko mainīt, pārrakstīt, atrast īsto noskaņu. Es vēlējos izveidot savu studiju, taču man tolaik nebija pārliecības. Nezināju, no kura gala sākt, likās, ka tas aizņems daudz laika, naudas un tam vajadzēs lielu iepriekšējo pieredzi.
Tad vienā brīdī parādījās tāda apvienība kā “PKI”, kuras pirmie ieraksti bija izdoti ne pārāk labā audio kvalitātē, taču šiem ierakstiem bija liela rezonanse. Tā es nonācu pie slēdziena, ka, lai arī audio kvalitāte ir svarīga, daudz svarīgāka ir dziesmas koncepcija, pati dziesma. Šī atziņa man deva drosmi izveidot pašam savu ierakstu studiju.
Iesākumā es ierīkoju studiju savā guļamistabā mūsu lielajā ģimenes mājā Cēsīs. Pēc tam iekārtoju vienu milzīgu telpu, kurā varēja ierakstīt arī bungas. Bet nu jau MM studija atrodas pie manis Imantā, kur šobrīd arī dzīvoju, un pārsvarā tiek izmantota tikai privātiem nolūkiem.
Starp citu, ko nozīmē “MM”?
“Mūzu mākslas”. Tas bija mans un manu biedru MZ un Marshala sauklis par mūziku laikā, kad mēs aktīvi darbojāmies kopā.
Tevis izlaisto MM studiju izlašu dziesmas bija radītas speciāli šīm izlasēm, vai ne?
Jā. MM studiju izlases apvienoja tos reperus, kas bija pie manis ierakstījušies, un viņi pārsvarā uzrakstīja gabalus tieši šīm relīzēm. Mēs katru gadu pie manis rīkojām tusiņu. Visi sabrauca, lai atpūstos, ieietu pirtī. Mēs sagatavojām skatuvi, un katrs noskaitīja šo to no saviem gabaliem. Tajā pašā dienā apmēram desmit no mums ierakstīja pantu un vienu pavadījumu. Piemēram, MM vol.2 video tituldziesmai pievienojās arī ansis un Arčijs, kaut arī viņi pirms tam nebija ierakstījušies pie manis.
Cik ilgu laiku MM studija pastāvēja Cēsīs?
Mēs izdevām trīs izlases, bet, tā kā es tajā laikā dzīvoju, tā sacīt, “uz koferiem”, studija epizodiski atradās uz Avotu un Miera ielas Rīgā. Neskatoties uz to, studija Cēsīs pastāvēja kādus trīs, četrus gadus.
Vai tu seko līdzi latviešu repmūzikai?
Cenšos, jā.
Viens no jautājumiem, kuru es bieži jautāju pašmāju reperiem, ir: “kādu atšķirību tu saskati starp to, kāda vietējā repa scēna bija agrāk un kāda tā ir tagad?”. Kāds ir tavs redzējums?
Latviešu repa scēna ir kļuvusi decentralizētāka. Katrs ir aizgājis savā virzienā. Ir manāmas pozitīvas tendences un eksperimenti, piemēram, Skutelis ar „Tvērumiem”, kā arī Fiņķis ar projektu “Fund”. Latviešu reperi biežāk cenšas atrast savu unikālo pieeju, skanējumu, salīdzinot ar pagātni, kad likās, ka vissvarīgākais ir uzrakstīt “pančlainu” repu vai kādu reprezentu.
Tajā pašā laikā attīstās “trap” mūzikas virziens, kas mani absolūti neuzrunā, taču es saprotu, ka šādu mūziku vairāk jūt jaunieši.
Zināms, ka tu esi filosofijas doktorants.
Jā, es esmu filosofijas doktorants. Nokārtoju visus eksāmenus, biju dažādās starptautiskās konferencēs – Atēnās, Vīnē, Sanktpēterburgā un tā tālāk. Taču beigās man pazuda iedvesma šīs studijas pabeigt, kad bija atlicis iesniegt promocijas darbu. Tagad gan es nezinu, vai es šīs studijas pabeigšu.
Kāda ir tava specialitāte?
Jau studējot maģistros, es rakstīju maģistra darbu par 20. gadsimta gruzīnu filosofu Merabu Mamardašvilli. No filosofijas mani vairāk saista tās praktiskā puse. Piemēram, Mamardašvilli ļoti saista savu filosofiju ar dzīvi, to varētu saukt par dzīves mākslu.
Vai tu Mamardašvilli uztver kā savu skolotāju?
Jā. Es viņa filosofiju un uzskatus esmu bieži attiecinājis pret sevi, un tas man ir daudz palīdzējis. Īpaši vēlētos atzīmēt viņa lekcijas par Prustu. Mamardašvilli kopumā maz rakstīja, pārsvarā lasīja lekcijas, kuras tika ierakstītas magnetofonos un pēcāk atšifrētas.
Kas ir svarīgākais, ko tu esi iemācījies no šī filosofa?
Tas būs no tām pašām lekcijām par Prustu, kurās Mamardašvilli analizē Prusta romānu ciklu “Zudušo laiku meklējot”. Lekcijās Mamardašvilli aplūko tēlus, kas atrodami šajā darbā, pievienojot savu filosofisko prizmu. Piemēram, viņš runā par psiholoģiskajiem mehānismiem, kas nereti liedz mūsu dzīvei realizēties pilnībā. Idejas no šīm lekcijām man ir devušas daudz drosmes dzīves brīžos, kad man ir bijis jāpieņem kāds sarežģīts lēmums. Tāpat viņš pauž ideju, ka cilvēks - tā ir piepūle būt cilvēkam.
Proti, cilvēka eksistenci raksturo kāda empīriska iemestība pasaulē, to raksturo kādi nedzīvi, rutinēti stāvokļi. Vienkāršāk runājot, cilvēks ikdienā īsti nedomā un neanalizē savas rīcības un to patiesos iemeslus. Neaizdomājas. Viņš gluži kā zombijs autopilotā iet cauri dzīvei. Mamardašvilli māca pacelties tam pāri un dzīvot īstu, apzinātu un piepildītu dzīvi. Man simpatizē šī doma.
Zinu, ka “Zudušo laiku meklējot” ir diezgan apjomīgs darbs. Vai tu esi to izlasījis?
Ir apjomīgs, jā. Ne visu. Es esmu izlasījis daļu no tā, saistībā ar studijām.
Ko tu pārsvarā lasi?
Man patīk Vonnegūts. Gan attieksmes, gan valodas ziņā. Tomēr pēdējā laikā man lasīšanai sanāk maz laika, visu pārējo laiku aizņem ģimene, darbs un projekti. Principā dienā man ir apmēram 40 brīvas minūtes, viss pārējais laiks tiek pavadīts produktīvi.
Kāpēc tāds filosofijas doktorants kā Misters raksta samērā vienkāršus tekstus? Iztēlojoties to zināšanu krājumu, domāju, tev nebūtu grūti apspēlēt sarežģītākas tēmas.
Filosofija runā zinātnes valodā, savukārt mūzika, manuprāt, ir izklaides un reizēm mākslas žanrs. Tie ir atšķirīgi izteiksmes līdzekļi, nozares, darbības lauki. Protams, katram māksliniekam ir savs skatījums uz to, ko viņš vēlas sasniegt ar katru dziesmu.
Es nedomāju, ka vienā mākslas darbā jāmēģina iepakot itin visas savas prasmes un zināšanas.
Kā jau iepriekš minēju, es savulaik devos uz “G.E.M.” ierakstu studiju, kur bija ļoti pieredzējis skaņu inženieris, kurš darbojies ar vairākām rokkgrupām. Viņš stāstīja par to, kā astoņdesmitajos gados rokmūzikā modē bija septiņu, astoņu minūšu gari gabali ar ļoti sarežģītiem ģitāras rifiem. Cilvēki ko tādu negrib klausīties. Atmiņā paliek nevis supersarežģīti rifi, bet gan uzrunājošas melodijas.
Līdzīgi ar tekstiem, ja mūziķis dziesmās sāktu izmantot vairākus sarežģītus jēdzienus, kā, piemēram, “transcendentālā apercepcija”, neviens to nesaprastu.
Es gan sacītu, ka tas ir atkarīgs no mērķa un mērķauditorijas, kuru mūziķis grib sasniegt. Kādi ir tavi mērķi, izdodot mūziku?
Es varētu piekrist, ka tas ir atkarīgs no mērķauditorijas.
Man mūzika ir izpausmes veids. Man patīk to darīt, sākot no ierakstiem, beidzot ar koncertiem. Man absolūti nav tādu mērķu, kā būt “labākajam” reperim ar krutāko flovu un asākajām rīmēm. Mana mūzika ir par draudzību, par tikšanos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem.
Es no malas esmu dzirdējis, ka manus tekstus sauc par intelektuāliem. Jā, salīdzinot, tie teksti, kas dzirdami populārākos gabalos, ir nereti vēl vienkāršāki un uzrunā citu auditoriju.
Mani teksti tiek mērķēti uz cilvēkiem, kuriem ir mazliet lielāka dzīves pieredze – teiksim, nedaudz pēc divdesmit gadiem. Tie ir cilvēki, kas varētu uztvert to, ko es vēlos pasniegt dziesmās.
Mūzikā tā ir vienmēr bijis – vienmēr kāds lamāsies, taisīs video ar plikām pēcpusēm, jokosies, lai tiktu pie tādiem “panākumiem”, kas mani absolūti neinteresē. Es eju savu ceļu.
Tu arī esi Jaunsardzes skolotājs, kā arī programmas “Iespējamā misija” absolvents.
Jā, es esmu Jaunsardzes skolotājs, kā arī pasniedzu sociālās zinības, tāpat arī filosofiju Kauguru vidusskolā.
Cik ilgu laiku tu jau esi “Iespējamās misijas” absolvents?
Nu jau būs kādi trīs četri gadi, kopš vairs neesmu tieši iesaistīts “Iespējamajā misijā”. Es to laiku tik daudz neskaitu, jo realitātē “Iespējamā misija” nebeidzas. Tā ir tāda kā kopiena, jo pēc divu gadu aktīvā mācību cikla pastāv “Iespējamās misijas” absolventu kustība. Tā, protams, ir mazāk aktīva kā pati programma, taču tik un tā gada ietvarā notiek vairāki pasākumi, kā arī mēs kā absolventi atbalstam cits citu ar mācību resursu atbalstu – katrs mēdz atmest ko noderīgu citam kolēģim.
Cik saprotu, absolvējot “Iespējamo misiju”, mainās arī skolotāju atalgojums.
Jā, kamēr tu esi “Iespējamās misijas” skolotājs, tu arī saņem papildu stipendiju. Tas ir saistīts ar to, ka “Iespējamās misijas” liela daļa laika tiek veltīta mācībām – katru nedēļu jāraksta personīgās izaugsmes piezīmes, jāpilda mājasdarbi u.c. Principā “Iespējamās misijas” skolotāja amatu nav iespējams apvienot ar nevienu citu pusslodzes darbu.
Vai tava muzikālā pieredze palīdz skolotāja darbā?
Jā, noteikti! Tas man ļauj komunicēt ar jauniešiem vieglāk, viņi mani uztver kā aktīvu un mūsdienīgu cilvēku. Skolotājs jauniešiem ir tāds kā piemērs.
Ja tu kā skolotājs esi neaktīvs un pēc darba mājās tikai skaties seriālus, bet stundās saki, ka skolēniem ir jābūt aktīviem un jāiet uz pulciņiem, tad neviens neticēs. Ja tu esi atvērts, aktīvs un pozitīvs, tad rezultāts ir pavisam citāds. Darbā ar jauniešiem ir ļoti svarīga tava personība.
Mazliet par Misteru un "Nospiedumiem''. Kāds ir jūsu dziesmu tapšanas process?
Tas jūtami atšķiras, salīdzinot ar maniem agrākajiem darbiem. Mēs darbojamies kā dzīvā grupa – tiekamies mēģinājumos, džemojam un tādējādi nokļūstam pie kā jauna. Izpildot gabalus, ir vairāk jūtama tā enerģija, kas mīt dziesmā. Salīdzinājumam, kad tu meklē producētus bītus, tas ir sterilāks process, tas norit tevī iekšā.
Varu ieskicēt vienu piemēru par mūsu dziesmu “Darbu raugi”. Skaņdarbs bija it kā pabeigts, un tam jau pat nofilmējām video. Tad vienā mēģinājumā pie mums pieslēdzās koklētājs Edgars Zilberts un, iedvesmas vadīts, piespēlēja dziesmai klāt kaut ko no sevis. Skanēja ļoti labi, un mums nācās ierakstīt dziesmu un videoklipu no jauna. Tas ir tāds organisks process.
Jūsu dziesma “Darbu raugi” arī bija daļa no top 25 dziesmām 2017. gada Latvijas Radio 2 „Muzikālajā bankā”. Ko tas sevī ietver?
Jā. „Muzikālā banka” ir Latvijas Radio veidota dziesmu aptauja, kurā katru gadu tiek veidots latviešu dziesmu tops. Mūsu dziesma tiek atskaņota Latvijas Radio 2, mēs ejam uz vairākām intervijām un stāstam par mūziku.
Vispār man liekas interesanti, ka mūsu dziesmas skan pa vienu no lielākajiem radio Latvijā, Latvijas Radio 2.
Domāju, ka tur nospēlē folkmūzikas elementu klātbūtne dziesmās.
Piekrītu. Es uz to skatos pozitīvi. Tas ir labi, ka hiphopa mūzika, lai arī kāds tās skanējums, ir dzirdama lielākajos Latvijas radio. Domāju, ka no tā iegūst visi.
Vai tu pats strādā ar jūsu dziesmu mixu/masteru?
Jā. Es esmu mēģinājis sūtīt audioierakstus kādam citam, taču tas neizvērsās tā, kā vēlētos. Cilvēkam no malas ir grūti līdz galam redzēt, ko es vēlos saviem darbiem pielikt klāt, noņemt, pamainīt. Turklāt pēc vairākkārtējiem labojumiem rodas sajūta, it kā gabalu būtu miksējis es, tāpēc nolēmu, ka par mūsu darbu mixu/masteru atbildēšu pats.
Pirms pāris dienām Mistera un ''Nospiedumu'' „YouTube” kanālā ir publicēta jūsu jaunākā kopdziesma ar Alises Jostes piedalīšanos – „Jēkabam”. Cik tālu jūs ar „Nospiedumiem” esat līdz ceturtajam albumam?
Mūsu albums būs pieejams straumēšanas servisos jau no 1.februāra. Fiziskas kopijas neplānojam, jo mūsdienās, manuprāt, tas vairs nav aktuāli.
Cilvēkiem, kas gribēs mūs īpaši atbalstīt, būs iespēja iegādāties mūsu grupas T kreklu ar QR kodu. Noskenējot šo kodu, būs iespēja lejupielādēt albumu sev uz kādas ierīces, nevis tikai klausīties, piemēram, „Spotify”.
Tad jau drīzumā arī gaidāmi koncerti.
Tieši tā, mums ir plānota koncerttūre pa visu Latviju. Pirmais koncerts būs 10.februārī Talsos, pēc tam Rīgā, Jelgavā, Alūksnē, Liepājā, Cēsīs, Valmierā, Rēzeknē un Daugavpilī.
