Sarunā apspriedām kā filozofiskas dabas, tā pavisam ikdienišķus jautājumus, ar kuriem saskaras ne tikai komponisti, bet arī citu radošu profesiju pārstāvji.
Kas, jūsuprāt, ir mūzika? Mūsdienu mūzikas pārbagātībā šis ir visnotaļ aktuāls jautājums.
Arī mani visu mūžu ir interesējis šis jautājums. Nekad neesmu sapratis, kāpēc mūzika mani tā pievelk? Kāpēc es mūziku uztveru tik nopietni? Vispārīgi ir pieņemts mūziku uzskatīt par izklaidi. Ja mūzika ir izklaide, tad kāpēc ir jāiegūst augstākā muzikālā izglītība? Paņem ģitāru un ej izklaidējies! Bet es, šķiet, kaut ko no mūzikas gribu sagaidīt, ja to tik nopietni uztveru. Tagad domāju, ka mūzika ir zinātne – par cilvēka psiholoģiju, tā ir terapija, turklāt mūzika ir cilvēka izglītība, dzīvesveida un izaugsmes dzinējspēks. Ja cilvēks klausīsies sarežģītu akadēmisko mūziku, tad viņš uzzinās jaunas idejas, par kurām iepriekš nebija domājis, un uz šīs klausīšanās pieredzes viņš var būvēt ko augstāku arī citās sfērās.
Mūzika veicina ne vien domāšanu, bet paplašina izpratni par vērtību sistēmu, ir piemērs tam, ka dzīve nav mērāma tikai pēc naudas, apēstā un izdzertā, bet gan pēc kopējā ieguldījuma dzīvē.
Pirms 12 gadiem man radās teorija, ka mūzika apvienos pasauli. Mans mērķis bija uzrakstīt mūziku, kas patiks visiem – subkultūrai, kas neklausās akadēmisko mūziku, un tiem, kuri klausās tikai akadēmisko mūziku. Tas būtu universāls stils, kurā katrs sevi varētu atrast. Man ir tehno opera "SPAZIO BAR”, kas ir multimediāls skaņdarbs sešiem mūziķiem un elektronikai. Īsti tas nav tehno, bet tā operu nosauca mans draugs Leo Līcis, kurš ir idejas un libreta autors.
Un šajā operā kaut ko sev var atrast gan akadēmijas profesori, gan tehno mīlētāji, un kopumā es savu mērķi biju realizējis. Es miksēju žanrus, un man patīk arī fragmentāra mūzika, bet es gribētu izveidot vienu universālo žanru. Protams, tā ir utopija, bet, ja man nebūs mērķa un es vienkārši rakstīšu mūziku, nezinot, kam tā ir vajadzīga, kaut kas, protams, sanāks, bet tas nebūs tas. Man ir jābūt mērķim!
Kā jums šķiet, vai komponistiem ir brīvāks rīcības ceļš nekā mūziķiem, kas izpilda savu mūziku? Ļoti bieži mūziķi tiek saistīti ar konkrētu stilu, ar kuru viņi ir kļuvuši populāri, un pēc tam grūti no šīs "birkas" izaugt. Šķiet, komponistiem pēc definīcijas ir jāorientējas pēc iespējas plašākā mūzikas stilistikā, tāpēc to "birku" nav tik viegli piespraust.
Mūziķi, kuri paši rada savu, piemēram, popmūziku, ir tie paši komponisti, kas visdrīzāk strādā citādākiem mūzikas fiksācijas paņēmieniem. Savukārt, ja komponists ir ļoti pazīstams, tad arī viņam tiek piekārta "birka".
Teiksim, ja Pēteris Vasks pēkšņi skanētu savādāk, varbūt viņa uzticamie klausītāji viņu nesaprastu. Arī no Arvo Perta gaida kaut ko konkrētu, tas pats arī attiecas uz Filipu Glāsu. Ja viņš pēkšņi izdomās uztaisīt kaut ko tādu, ko savā laikā darīja Štokhauzens, viņa publika to varētu nesaprast. Lūk, Štokhauzens bija tas brīvais, no kura publika gaidīja ko jaunu un neparastu un kurš visu laiku radīja ko jaunu un neparastu. Vienā reizē viņš piedāvāja mūziku trīs orķestriem, nākamajā reizē - četriem helikopteriem un kvartetam.
Kā ir ar jums pašu? No jums jau arī gaida kaut ko jaunu vai neparastu stilu sintēzi. Ja jūs sāktu rakstīt kaut ko ļoti tradicionālu, vai klausītāji nebūtu vīlušies?
Man šķiet, ka mans stils vēl nav izveidojies un no manis neko negaida. Ja man sanāk kaut kas foršs, saņemu atzinību. Ja man sanāk ne tik labi, tad esmu jauns komponists. Jēdziens, ar ko saskaros ne tikai es, bet arī citi komponisti, kuri strādā Latvijā, mums ir populārs "akadēmiskais pops".
No tevis gaida akadēmisko mūziku, bet demokrātisku, kuru cilvēki saprastu. Tad vienu skaņdarbu tu uzraksti netrakojot, otru skaņdarbu tādā pašā garā. Man ir skaņdarbu virkne, kur nav skaidrs, vai tas ir romantisms vai minimālisms? Tas ir tāpēc, ka izpildu pasūtītāja vēlmes. Ir arī komponisti, kas strādā ar pavisam citiem kolektīviem un citai publikai, piemēram, Anna Ķirse, Linda Leimane – viņas ir ļoti brīvas komponistes. Viņām ir savs ceļš un savas idejas, tas arī šeit ir iespējams! Man vienkārši sanāca strādāt ar pasūtījuma darbiem.
Kā jums šķiet, vai komponists var palaist garām to iespēju, pieteikt sevi kā individualitāti, jo ērtāk ir atrasties komforta zonā?
Es šaubos, ka to var palaist garām. Ja komponists strādā savā arodā, tas viņam nekad nebūs komforta zonas. Ja komponistam ir pasniedzēja vai kāds cits regulārais darbs, tad viņam radīsies komforta zona. Jo strādāt cita noteiktu darbu ir vieglāk, nekā pašam organizēt savu laiku un darbu.
Kamēr aktīvi komponē, komforta zonas nebūs nekad.
Varbūt būs savs šablons, pēc kura strādāt, bet tas ir darba ētikas un pašcieņas jautājums. Arī man ir daudz vienkāršu darbu, bet pat tajos es shēmas un paņēmienus katru reizi no jauna izstrādāju.
Ir skaņdarbi, kuros varu komponēt brīvāk. Piemēram, "Sinfonietta Rīga" es sakomponēju "Demontāžas estētiku". Tas ir skaņdarbs, kas ne vien rakstīts mūsdienu akadēmiskās mūzikas tehnikā, bet tas arī ir skaņdarbs, par kuru es droši varu teikt, ka tas ir rakstīts manā stilā – apvienojot akadēmisko un neakadēmisko. Lai cilvēki nejauši var aiziet paklausīties manu mūziku un secināt, ka mūsdienu klasika ir forša, un vēlāk ietu klausīties jau normālus komponistus kā Andri Dzenīti un Lindu Leimani.
Ja es jūs pareizi saprotu, jūs piesaucat Dzenīti un Leimani kā akadēmiskās mūzikas piemērus, bet pats jūtaties kaut kur pa vidu?
Jā, es tā jūtos. Es nezinu, kā ir pa īstam. Tā man ir sanācis ne tāpēc, ka pats to vēlējos, un tagad būtu vīlies – nē, es eju savu ceļu šādā veidā. Tagad es rakstu koncertu saksofonam ar orķestri, ko arī spēlēs "Sinfonietta Rīga", un arī šis skaņdarbs būs manā stilā.
Koncerts saksofonam ar orķestri. Vai jūs jau zināt, kurš būs solists?
Jā, solists būs Aigars Raumanis.
Vai jums ir svarīgi zināt, kurš solists spēlēs jūsu skaņdarbu?
Nē, man nav tas svarīgi. Pēdējā laikā man ir nācies secināt, ka tomēr tam ir nozīme – zināt, kurš spēlēs. Ar solistu ir jārunā un jāstrādā. Es rakstu mūziku, kuru var spēlēt jebkurš, kurš to māk. Rakstīt speciāli vienam solistam nozīmē, ka, iespējams, neviens cits to nevarēs nospēlēt.
Man bija gadījums, kad rakstīju koncertu vokālam ar orķestri, bet ar solisti nebiju runājis. Pēc tam man atteica divi trīs cilvēki pēc kārtas, jo skaņdarbs bija par grūtu. Vienīgā, kas piekrita, bija mana draudzene Juliana Bavarska. Viņa man jautāja – kāpēc tu uzreiz pie manis nenāci? Koncertā vokāls bija paredzēts mecosoprānam, bet Juliana ir dramatiskais soprāns, kas ir mazliet zemāk par soprānu. Ja es laicīgi būtu iedomājies, tad būtu no sākuma komunicējis ar Julianu un skaņdarbu uzrakstītu viņas vokāla tembram. Bet tas attiecas uz balsi, kas nav instruments, bet gan orgāns.
Lai gan pastāv objektīvi likumi, tomēr balss individuālās īpašības ir jāņem vērā. Tāpēc kopumā vokālisti izvēlas skaņdarbus ne pēc popularitātes, bet gan pēc tā, vai skaņdarbs der viņu balsij, un dažreiz pat skaņdarbu pārtransponē, lai to pielāgotu balsij. Arī šim stāstam bija laimīgas beigas – Juliana koncertu nodziedāja un to izdeva pat diskā!
Ar instrumentālistiem ir vieglāk. Šajā gadījumā pasūtītājs ir "Saxophonia" festivāls, kuri zina solistu.
Satikos ar Aigaru Raumani, un viņš man pastāstīja savas spējas, kas šajā gadījumā bija svarīgi. Parasti es nezinu, ko es varu atļauties. Pēc tikšanās ar Aigaru sapratu – varu atļauties visu. Otrkārt, viņš māk vairāk, nekā es varu iedomāties.
Tātad, es varu darīt visu, un viņš to nospēlēs. Es ceru, ka pēc 100 gadiem to arī kāds spēlēs – tas atkarīgs no izpildītāju spējām.
Intervijā "Satori" jūs minējāt, ka patiesībā komponistu skaņdarbiem ir tāds īslaicīgs mūžs, ja to savā repertuārā neiekļauj kāds ansamblis vai arī skaņdarbs netiek ierakstīts diskā
Jā, tas gan! Komponists ir atkarīgs no izpildītājiem. Vai viņš tevi gribēs spēlēt, vai negribēs? Cik aktīvi izpildītājs uzstājas? Teiksim, es varu draugam uzrakstīt skaņdarbu. Viņš to nospēlēs vienā koncertā, bet pēc tam nolemj vairs nekoncertēt un Varakļānos pasniegs solfedžo. Tad man jāraksta jauns skaņdarbs vai ar veco skaņdarbu jāiet pie citiem draugiem un jālūdz, lai viņi to nospēlē.
Skaņdarbu, kas uzrakstīts pirms desmit gadiem, ir ne visai interesanti spēlēt. Labāk nospēlēt Šopēna skaņdarbu, kas uzrakstīts pirms 100 gadiem. Bet, ja visi faktori sakrīt, tad var izveidoties laba sadarbība, kāda man ir ar trio "ART-i-SHOCK". Es viņām 2016. gadā uzrakstīju skaņdarbu “Voltāža”, un trio "ART-i-SHOCK" to nospēlēja visur un izdeva diskā. Trio šo skaņdarbu spēlē ar tādu sajūtu, savā interpretācijā, un man tagad pat negribētos, lai kāds cits šo skaņdarbu spēlē. Tas jau ir kļuvis par trio "ART-i-SHOCK " skaņdarbu.
Parunāsim par jūsu sadarbību ar indie roka grupu "Sigma" un grupas pagājušā gada albumu "Mitoloģijas", kas ir starp "Zelta Mikrofona" nominantiem kā viens no labākajiem 2018. gada alternatīvās mūzikas ierakstiem.
Zinot, kādu darbu "Sigma" albuma tapšanā ir ieguldījusi, viņiem saņemt "Zelta Mikrofonu" ir tikai standarta minimums! Ne katram piemīt tik daudz enerģijas – tik ļoti ieguldīties mūzikas radīšanā.
Ja es rakstītu šāda stila mūziku, es neiedomātos, ka man ir vajadzīgs stīgu kvartets. Var iekļaut stīgu kvartetu, bet var arī bez tā iztikt. Savukārt "Sigma" izdomāja, ka stīgu kvartets ir vajadzīgs, turklāt pamatoti vajadzīgs. Visu cieņu. Sastrādāties bija viegli. Viņi ir profesionāli mūziķi, kuri dod konkrētu uzdevumu, un arī cilvēciski ir ļoti atsaucīgi.
Man tagad top sadarbība ar Edgaru Rakovski. Viņam ir 18 dziesmas, kurām es ”piearanžēju” klāt materiālu, lai šīs dziesmas varētu spēlēt Nacionālais simfoniskais orķestris. Man jāizdomā, kā sinhronizēt grupu ar orķestri, visu jāpieraksta tā, lai diriģents zinātu, ko grupa var izdarīt. Arī Edgars man sūta ļoti skaidrus materiālus, kas ļauj man ātri saprast, kā viss skan kopā. Nav jāvadās pēc aptuvenām norādēm un gaisā rakstītām notīm, kuras nav iespējams sasinhronizēt.
Kā notiek komunikācija starp komponistu un pasūtītāju? Kurš zvana pirmais?
Piemēram, Liepājas Simfoniskajam orķestrim plānā bija koncertu cikls. Viņi zvanīja katram komponistam un izstāstīja savas vēlmes, kā koncertam būtu jāskan. Skaidrs, ka zvana brīdī man nav pie rokas gatavs koncerts. Koncerts ir apjomīga skaņdarba forma, un vienkārši tāpat to rakstīt, nezinot, kurš to koncertu spēlēs, nav laika un nav jēgas. Vai es gribētu uzrakstīt koncertu Liepājas Simfoniskajam orķestrim? Protams, šim jautājumam man ir tikai viens atbildes variants – es gribu! It īpaši tāpēc, ka mans mērķis ir nodarboties ar mūziku.
Es desmit gadus atstrādāju rūpnīcā, esmu bijis arī mūzikas skolotājs, bet pēc izglītības esmu komponists.
Būtu forši strādāt tajā jomā, kurā esmu ieguvis izglītību, nevis kā daudzi mani paziņas, kuri izglītojušies vienā, bet galu galā dara ko citu, atrunājoties, ka mums šeit ir slikti un nevienam mūsu platuma grādos tas nav vajadzīgs.
Ja tev tas nav vajadzīgs, tad, protams, nevienam tas nebūs vajadzīgs.
Mūsu platuma grādos viss ir kārtībā, ja tu dari. Ja nedari – tad nav kārtībā. Lielos vilcienos ir tā – man tiek dots uzdevums, ir zināms sastāvs un gala termiņš. Man nav bijusi neviena reize, kad skaņdarba radīšana būtu bijusi mana iniciatīva. Pēc savas iniciatīvas es 2009. gadā uzstājos festivālā "Skaņu mežs". Es nelepojos ar to, ka esmu pasīvs, vienkārši stāstu, ka man pašlaik veicas.
No jūsu sacītā nākas secināt, ka, iespējams, komponisti nemaz nesaprot, cik ļoti viņi ir vajadzīgi.
Jā! Varbūt ir ceļš, kad komponists piedāvā orķestrim sakomponēt simfoniju, bet es vēl neesmu izmantojis šādu iespēju. Man ir idejas operai, bet tomēr man būtu vajadzīga 100 procentu garantija, ka operu uzvedīs. Lai to izdarītu, droši vien man būs jāiedziļinās – ar kuriem parunāt, kurus iedvesmot, un kā organizēt.
Kur gūstat iedvesmu?
Mana iedvesma ir skaitļi – algoritmi, bet galvenie skaitļi ir kalendāra datumi.
Kad redzi termiņu, tas kļūst par tavu mūzu. Agrāk, lai gūtu iedvesmu, es daudz staigāju dabā. Tagad vairāk iedvesmojos no mūzikas – pētu partitūras un klausos citu komponistu mūziku. Kas mani vēl iedvesmo? Es interesējos par zemes rašanos, par planētām un kopējo kosmosa kārtību. "Demontāžas estētikā" es šo procesu intuitīvi mēģināju atspoguļot – kā evolūciju atpakaļgaitā. Vēl mani interesē ekoloģija un veidi, kā atrisināt ekoloģiskās problēmas. Šī tēma mani iedvesmoja sarakstīt korim "Latvija" skaņdarbu "Dziesmas par zemi, dziesmas par māju". Skaņdarbā iekļāvu trīs autoru tekstus, no kuriem viens bija mans, kas atspoguļo manas sajūtas par ekoloģijas problēmām. Itin bieži mani iedvesmo kāda problēma, piemēram, vajadzība savienot divus metāla gabalus, vai arī vajadzība uztaisīt krēslam augstāku atzveltni. (Platons norāda uz sava krēsla paaugstinājumu).
Šis ir no diviem koka gabaliem – no malkas. Man vajadzēja izdomāt, kā šos gabalus savienot un noslīpēt. Mani interesē šis process, kā no kaut kā šķietami nevajadzīga uztaisīt kaut ko noderīgu. Mūzika ar šīm tēmām nav tieši saistīta, bet šajā meditācijas un pārdomu procesā par tēmām, kas nav saistītas ar mūziku, radies arī skaņdarbs.
Pilnīgi piekrītu. Tas, kas mēs esam, par ko domājam, parādās mūsu darbos arī pavisam netieši, kaut vai emocionālajā noskaņojumā, kādā veicam darbu.
Jā, to nolasīs tikai muzikologi.
Domājat, muzikologi sapratīs, ka jūs skaņdarbam iedvesmoja, piemēram, amatniecības jautājumu risināšana?
Jā, jā! Mums ir labi muzikologi. Viņi ļoti precīzi, ne vien caur acīmredzamām un saklausāmām lietām, bet arī caur formu un citām metalietām nolasa komponista vēstījumu. Ja komponists to ir realizējis, tad mūsu teorētiķi to sapratīs – Boriss Avramecs, Orests Silabriedis, Armands Znotiņš.
Katru gadu mūzikas akadēmiju beidz 2–3 teorētiķi. Kādām labāk sanāks, kāds dosies uz Varakļāniem pasniegt solfedžo. Man nav nekas pret Varakļāniem. Būtu nedaudz cita situācija, es teiktu, uz Kamčatku – tur arī vajag pacelt kultūru. To vajag darīt! Būt skolotājam ir labi, taču šie cilvēki varētu sniegt vairāk – darboties izpētē, uzstāties radio, par latviešu mūziku stāstīt semināros ārzemēs un darīt citas lietas, kuras varētu izglītot daudz vairāk cilvēku.
Iedvesma nav nekas, ja tu nezini, kā to pierakstīt un realizēt mūzikā. Protams, tu izej cauri dažādām skolām, bet kompozīcijas teorija uz vietas nestāv.
Nemitīgi rodas jauni kompozīcijas paņēmieni, par kuriem neviens tev nepateiks, ja pats tos nemeklēsi. Varbūt vienīgi kādā komponistu tusiņā kāds ieminēsies. Tomēr šos paņēmienus vislabāk atklās partitūras, tāpēc jāklausās savu laikabiedru mūzika ar partitūrām. Kad pašam ir ko teikt un zini, kā mūsdienās saprotamā valodā idejas pierakstīt – tās ir atslēgas uz panākumiem.
