Edgars Cīrulis, dažas stundas pirms koncerta sastapts Latvijas Radio 1. studijā, piekrīt, ka šo noteikti var saukt par stāstu vakaru: "Es savā mūzikā improvizēju, un improvizācija savā ziņā ir valoda. Ko gan mēs ar valodu darām? Stāstām stāstus, un tie skaņdarbi, ko šovakar esmu izvēlējies, katrs nāk ar savu emocionālo un vēsturisko bagāžu. Tie stāsta par cilvēkiem, par notikumiem un atmiņām, tāpēc tie tiešām būs stāsti…"
Inga Saksone: Kompozīcijām un improvizācijām ir arī nosaukumi, kas mūs ievada jau atbilstošā noskaņā. Kā rodas nosaukumi? Un vai tie rodas pirms vai pēc mūzikas tapšanas?
Edgars Cīrulis: Nosaukumi ir ļoti sarežģīta kompozīcijas daļa, es teiktu – dažreiz pat sarežģītāka nekā pati skaņrade. Tie nāk pirms, tie nāk arī pēc, un man laikam labāk patīk tie, kuri atnāk pirms mūzikas, jo tad visu savu radošo darbību varu kopsummēt zem konkrēta koncepta un idejas, kas tādējādi kļūst skaidrāka. Ja nosaukumu ieliek pēc tam, tas drīzāk ir kā impresija par skaņu, kas nav slikti, bet tas ir kas cits.
Šobrīd daudz runājam par pašizolāciju. Lai gan mūziķim tas ir normāls stāvoklis, īpaši jau gatavojoties vai strādājot, bet kā šajā situācijā tikt laukā no muzicēšanas pašizolācijas uz objektīvo pašizolāciju, un vai vispār maz ir jātiek?
Ļoti labs jautājums, uz kuru grūti atbildēt...
Esmu cilvēks, kuram patīk būt vienam pašam. Esmu iemācījies labi sadzīvot pats ar sevi – esmu iemācījies labo vienatni.
Atslēga tam slēpjas tajā, ka cenšos uzturēt meditācijas praksi un veselīgos apjomos runāties pats ar sevi, mācīties pats ar sevi būt labs. Lai arī mūzikā pašizolācija patiesi ir pilnīgi dabisks, nepieciešams process, šī situācija, kādā visi esam, nav vienkārša. Jāteic, arī man tas ir liels pārbaudījums.
Vai var meditēt ar skaņu?
Noteikti! Var meditēt ar jebko un uz jebko. Atslēgas vārds ir apcere un uzmanība. Ieklausīšanās.
Kā norit sagatavošanās šim vakaram? Palikušas vairs tikai dažas stundas...
Tikko pusotru stundu pavadīju, spēlējot lēnām un klausoties skaņās, nedomājot par to, kur mani pirksti krīt – domājot tikai par to, kā skan klavieres. Man jāiepazīst šīs klavieres, jo tās, kuras spēlēju mājās, ir pilnīgi citāds instruments. Ir ļoti patīkami satikties ar studijas instrumentu, bet tās ir atkal jaunas attiecības. Pēc sarunas pievērsīšos koncertprogrammai. Spēlēšu daudz lēnāk.
Mans atslēgas vārds ir – lēnām.
Kāda ir Latvijas Radio "Steinway" flīģeļa skaņa?
Briljanta. Glāsmaina. Skaidra. Visas idejas un skaņas, ko dodu instrumentam, tas atdod atpakaļ ar precizitāti, kas nozīmē – ja savos aprēķinos būšu maldījies, tas būs ļoti skaidri dzirdams.
Šovakar būs viens mūziķis pie klavierēm – tas būsiet jūs, bet būs arī māksliniece Kristīne Kutepova. Tas jums gan nav sveši – apvienot dažādas mākslas, dažādus izpausmes veidus.
Man ļoti patīk skatīties, kas rodas rezultātā, un laikam patīk tieši tāpēc, ka es nezinu. Mākslā un vispār savā ikdienā meklēju pieredzes, kurām nevaru paredzēt rezultātus, jo tā taču ir interesantāk, tā ir jautrāk!
Kāds cilvēks man teica, ka vizuālā māksla izgrezno telpu, bet mūzika – laiku. Tas ir fenomenāli, ka šie abi aspekti var apvienoties vienā.
Tās ir divas fundamentāli citas maņas, kas cilvēkam tiek stimulētas, un, ja avots ir viens un tas pats, tad kaut var rasties kas ļoti skaists.
Kristīne dzirdēs mūziku un iedvesmosies. Vai arī jūs skatīsieties, kā viņa glezno, vai arī tas jums varētu mazliet traucēt?
Tas nekādā gadījumā nevar traucēt! Bieži vien trenējoties skatos pa logu. Nekas īsti nevar traucēt, var tikai iedvesmot. Tie visi ir impulsi, tev tikai jāizdomā, ko ar tiem iesāksi. Izvēlos tos vai nu pieņemt, vai nolikt malā, bet šajā gadījumā labprāt skatīšos un vērošu Kristīnes mākslas procesu.
Varbūt pat mainīsies skaņdarba virzība?
Ne "varbūt", bet pilnīgi noteikti!
Šovakar skanēs jūsu improvizācijas un kompozīcijas, bet būs arī atpazīstamas tēmas – varēsim saklausīt Bahu un Brāmsu. Kāda ir jūsu pieeja zināmai mūzikai, kā atrodat tēmas, un ko darāt ar tām?
Cenšos tās uzlūkot ar ļoti lielu pietāti. Izturos ar milzu cieņu pret šo mūziku… Tāpat kā amerikāņiem ir viņu folkmūzika, blūzs un džezs, Eiropas folkmūzika ārpus patiesās tautas mūzikas ir akadēmiskā mūzika. Un, tāpat kā amerikāņu džeza mūziķiem jāzina viņu blūza saknes, tāpat eiropiešu džeza mūziķiem, kāds laikam skaitos arī es, jāzina akadēmiskās mūzikas saknes.
Vectētiņš Bahs un onkulis Brāmss ir leģendas – divi giganti, uz kuriem skatos ar ļoti lielu cieņu. Mans uzdevums, spēlējot viņu mūziku, nav to pārveidot vai pielāgot savām vajadzībām, bet drīzāk atrast to, kas tur jau ir.
