Orests Silabriedis: Vai 40. dzimšanas diena ir kaut kāda barjera, kas jāpārlec?
Jānis Šipkēvics: Iepriekš nekad nebija šķitis, ka tas varētu kaut ko nozīmēt, bet, lai arī cik es tam pretotos, jūtu, ka man tomēr tas kaut ko nozīmē. Varbūt ir arī vēlme iesākt jaunu ciklu dzīvē, jaunu spēles nodaļu ar jauniem vai vismaz mainītiem noteikumiem, kuros jau būtu jauni izaicinājumi un citu formu radošie rāmji.
Tātad tu mums tagad soli jaunu operu?
Operu gluži nē, varbūt tikai ar dejošanu, teiksim, es baleta tēlā.
Kādi ir tavi nākotnes plāni? Varbūt vari iedot kādu kontūru tam citādajam "tu"?
To es tiešām nezinu. Cenšos savilkt pilnus teikumus jau iesāktām konstrukcijām un mēģināt īstenot darbus, kurus allaž esmu domājis un lolojis. Protams, primāri tas ir bijis soloalbums, bet ir daudz dažādu nelielāku tērcīšu un strautiņu, kas visu laiku urdās pie auss. Pandēmijas laiks ļāva tiem pieķerties, un es priecājos, ka varēju sākt tos īstenot.
Vai esi labās attiecībās ar savu balsi?
Tuvās, jā. Es vienmēr esmu juties tiešām labos draugos ar balsi. Varbūt liksies kā muļķīgs izteikums, bet es jūtos tā, ka balss ir mans galvenais instruments un es varu tai uzticēties. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka man tāda dāvāta.
Tavu kontrtenoru Daina Libauere savulaik spodrināja?
Jā, viņa man vispirms to zēna balsi salika pa vietām un pēc tam vidusskolā turpināja mācīt dziedāt, trenēt arī tad, kad jau biju kontrtenora balsī. Bet domāju, ka visvairāk dziedāšanā man iedeva Andris Veismanis akadēmijas laikā, kad tur neviens cits īsti nezināja, ko iesākt ar kontrtenora balsi. Nezinu, kā ideja tā bija, bet manas vokālās stundas notika nevis akadēmijā, bet Beletāžas zālē Operā. Bija Andris Veismanis un Mārtiņš Zilberts. Izgājām cauri teju visam baroka repertuāram, kas attiecas uz šo balss tipu. Tas bija brīnišķīgs laiks.
Nesen skatīju cauri savas nošu mapes… Es vispār ļoti rūpīgi krāju notis un koncertprogrammiņas, man ir sakrātas pilnīgi visas koncertprogrammiņas no koncertiem, kuros esmu bijis. Skolas un akadēmijas laikā uz koncertiem un operu gāju ne mazāk kā trīs četras reizes nedēļā un gandrīz vienmēr nopirku programmiņu. Tagad ir milzīgas kastes, tāds kā arhīvs no tā, kas vispār tajā laikā koncertos notika, tā ir mana dienasgrāmata, ko neesmu rakstījis tradicionālā formā, bet šādā. Biju pilnīgi traks. Laikam ir tāds viens brīdis dzīvē, kad tu sev vari liet iekšā milzu informāciju. Tagad es nesalīdzināmi mazāk lasu un mazāk eju uz koncertiem.
Kāpēc tu vispār izdomāji, ka gribi attīstīties nevis kā tenors vai baritons, bet kā kontrtenors?
Labs jautājums. Nezinu, kā es tā. Laikam tamdēļ, ka pēc balss lūzuma, sagaidot brīdi, kad ir gatava tā tenora balss, atklāju, ka viņa ir tāda neērta un neveikla. Ilgu laiku man simtkārt vieglāk bija darīt to pašu, ko darīju agrāk, tikai tagad falsetā, jo tā balss faktiski turpat jau ir. Tehniski daudz attīstītāka nekā tā jaunā, kurā esmu ieradies no nulles. Atšķirībā no citiem man bija tāds nekāds tenors bez augšām un bass bez apakšām. Cilvēks palaikam meklē vieglāko ceļu, lai uzreiz būtu forši un ērti, un mans priekšgājējs un paraugs šajā lietā bija Andris Sējāns. To kontrtenora dziedāšanu es nekad neesmu uztvēris kā baigo izaicinājumu, tas vienkārši ir bijis vieglākais, kā darīt.
Un vispār dziedāt ir vieglākais, ko darīt, es nekad neesmu smagi strādājis, lai iemācītos dziedāt.
Izņemot varbūt skolas kora gadus, kad tu bez ierunām vai domāšanas, darīt vai nedarīt, vienkārši dari. Bet es noteikti neesmu ieguldījis vairāk pūļu kā citi bērni. Tāpēc domājot par to dziedāšanu, varu teikt paldies augstākajam, ka tāda dāvana ir iedota. Cik esmu varējis to nenomest zemē, tik esmu darījis.
Vai tu pats aptver, kā notiek tava distancēšanās no ļoti labi zināmā, ierastā skanējuma līdz brīdim, kad tu jau esi atkāpies tiktāl, ka vari jau nākt ar savu "citādo"?
Tas ir ļoti atkarīgs no situācijas. Citreiz man šķiet, ka vienkārši zinu, kā es to jūtu un kā tam būtu vajadzējis skanēt. Citkārt saprotu, ka varu tikai atkārtot, un ir sajūta, ka manī nav vispār neviena grama oriģinalitātes. Caur šīm divām šūpolēm arī mana dzīvošanās un darbošanās notiek. Rezultāti ir dažādi – veiksmes, neveiksmes, bet ir interesanti.
Vajadzība pēc klaviertaustiņiem tev ir dabas dota vai attīstīta? Ieurbties klaviatūrā, paņemt to kā tādu matēriju.
Man ļoti patīk pieskarties klavierēm. Protams, vislabāk es jūtos tad, kad mēs esam daudz bijuši kopā vai kad ir bijusi kāda koncertsērija, kurā tu vari kārtīgi sadraudzēties ar to visu. Gan ar vienu konkrētu klaviatūru, gan ar to, ka ik reizi tu tajā vai citā skaņdarbā ej arvien dziļāk riska teritorijā, vairāk ļaujies tam brīdim.
Man patīk spēlēt savu mūziku un improvizēt tieši tādēļ, ka tas neatgādina skolas eksāmenu, kur katra kļūda ir viens sarkans punktiņš un par to tu dabū soda apli.
Es gan palaikam, protams, nu jau ar citu attieksmi, izaicinu sevi, iekļaujot kaut ko savās programmās, teiksim, tā, kā bija fon Stricka villas koncertsērijā, kur bija gan Bēthovens, gan Čaikovskis, arī Filips Glāss, Niko Mjūlijs, tādi komponisti, kas man ir lielas autoritātes un kurus es vēlos ieaicināt pie sevis tajā telpā. Jā, es apbrīnoju akadēmiskos pianistus.
Es justos ļoti ierobežots un vērtēts, un ne tajā iedvesmojošākajā formā, ja būtu akadēmisks mūziķis, kuram katru reizi jāizdara kaut kas tāds, kas ierakstīts notīs tā, ka vispār nevar atkāpties.
Bet arī improvizācijā var gadīties tā, ka tu iepinies diezgan lielā neveiklībā. To var noslēpt?
Improvizācija balstās uz reakciju – tās ir tavas prasmes un tava varēšana izkulties no jebkuras situācijas tā, ka tu to īso neveiksmi pārvērt lielā veiksmē. Jo meistarīgāks tu esi, jo vēlāk vari atļauties atvērt izpletni, uztaisīt sev to situāciju, radīt precedentu. Tāpat ir ar intonācijas lietām dziedot. Nav tā, ka ar laiku tu iemācies intonēt nevainojami. Drīzāk esmu sapratis, kā to intonāciju padarīt par tādu… Nezinu, kā to aprakstīt, bet, ka arī intonatīvi tu zini, kā iziet no šīs situācijas tā, ka neviens i nemanīs, ka tu to pielieto kā ceļa starpposmu. Līdzīgi, kā mācoties braukt ar slēpēm vai sniega dēli, no sākuma jāiemācās krist tā, ka tu vari turpināt braucienu un katrs kritiens nav pilnīga apstāšanās un sākšana no sākuma.
Pirmais, ko tu iemācies, ir krist bez traumām. Tu atļaujies riskēt tā, ka vari sasvārstīties, bet tikai tā iespējams attīstīties tālāk. Man improvizācija un intonācija liekas tuvas disciplīnas, tikai dažādos mērogos.
Vai ir kāds latviešu valodā rakstošs autors, par kuru tu vari teikt, ka viņš ir īpaši iespaidojis tevi?
Mani pamatīgi iespaidoja tas, ka klasesbiedrs Marts Pujāts diezgan agri uzrādīja spējas un ieguva atzinību kā jaunais daudzsološais savas paaudzes brīnumbērns. Viņa neparastā spēja bija muzikālā domāšana dzejā, tur bija mūzikas terminoloģija, viņš spēlējās ar tām divām pasaulēm. Man tas likās kaut kas nenormāli iespaidīgs un neaizsniedzams.
Kopumā ir diezgan daudzi autori, kas mani iedvesmojuši vai mudinājuši. Gan jau kādi 90% latviešu nevar pilnībā nekur abstrahēties no Vācieša un Ziedoņa. Manā prātā arī Kārlis Vērdiņš.
Muzikāls, rotaļīgs, bet arī ļoti dziļš un tehniski supervarošs. Tagad ar Linarda Tauna dzeju man ir diezgan liela revolūcija.
Varētu domāt, ka valoda tev nav tik svarīga, jo tu runā ar pasauli mūzikā.
Es nevaru tā, tur tā lieta. Manuprāt, es nevaru izteikt visu mūzikā, tāpēc valoda ir tik svarīga. Arī ar mākslu kā tādu man nav gana, tā ir viena svarīga sadaļa, bet es nedzīvoju tajā.
Mākslā ir par maz no dzīves?
Māksla, manuprāt, ir viena no iespējām, kā piedzīvot šo dzīvi, realitāti. Fakts arī, ka realitāte nav viena, katrā ziņā skatpunkti ir tik dažādi, ka tu vari nodzīvot ļoti dažādas dzīves, pat dzīvodams arī vienā un tajā pašā telpā un sabiedrībā.
Bet es kaut kā tiecos pēc tā, lai tas, ko daru, man dotu spēku un lai es varētu tiekties tuvāk dabiskajam, tuvāk dabai. Man ir vēlme darīt vienkāršāk un dabiskāk, ka skaņas ir tā kā gravitācijai pakļautas, nevis es viņas stumju kaut kur. Es mēģinu atrast to dabiskāko straumi, lai viss vienkārši plūst, un es vispār ļoti uzticos intuīcijai, tas ir pats galvenais.
Komponējot pirmais, ko daru, – es ļauju izlīt laukā tam, kas nāk, un, protams, ir jāpielieto kaut kāda pašcenzūra, lai saprastu, vai tas ir nevis nesenākais, ko esi dzirdējis, bet patiešām kaut kas tevī esošs.
Ir tik interesanti, ka tam rakstam, kas mums katram iekšā, ir kaut kādi principi, pēc kā tas darbojas. Es varu divas reizes sakomponēt vienu un to pašu. Un, ja kaut kas no vienreiz radītā pēkšņi pazūd, es varu atgriezties tajā pirmajā sajūtā – tie mani domu fraktāļi saliek visu atpakaļ savā vietā. Un es laikam esmu mācījies cienīt to, ka man ir tāds domāšanas veids, kāds ir, pieņemt to, saprast, ka (izklausās ļoti banāli) –
jo vairāk es esmu tas, kas es esmu un kā domāju, jo lielāka jēga ir tam, ko daru.
Tas, protams, nāk ar laiku, kad tu centies vairāk būt pats un samierināties ar to, ka tu, lai arī kā gribētos, nebūsi tas, kas tev ir prātā, kāds tu gribētu būt vai kam gribētu līdzināties.
Vai tu kādam esi gribējis līdzināties?
Noteikti.
Nosauc kādu.
Pirmais, kas nāk prātā, ir Renārs Kaupers. Man joprojām grūti noformulēt, kas ir tas, kas piemīt viņa personībai. Kādreiz es tikai skatījos, ko Renārs dara uz skatuves un savā komunikācijā, savukārt tagad man ir arī milzīga cieņa un apbrīna par viņu arī kā par cilvēcisku būtni.
Vēl kāds?
Mūzikā laikam jau kādus gadus desmit – komponists Niko Mjūlijs, mans laikabiedrs un personisks paziņa. Niko degsme par mūziku un viņa nepieradināti bērnišķīgā radošā gara klātbūtne ir kaut kas tāds, ko es ik pa laikam piesaucu savā prātā, kad gribu noķert enerģijas vilni, lai kaut kam ķertos klāt. Tas ir viens tāds impulss, ko varu pielietot, lai sajustos radoši.
Vai tu esi kaut kad gribējis, lai kāds tevi drusku ieved akadēmiskās komponēšanas lietā?
Pagājušajā gadā meklēju ceļus uz Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļu – jā, es gribēju tapt par Krista Auznieka pirmo skolnieku, kamēr viņš ir šeit Latvijā. Bet nu jā, tur dažādas praktiskas lietas, lai es ar savu diriģenta izglītību studētu maģistrantūrā kompozīciju.
Atbildot uz tavu jautājumu – jā, formas lietās bieži esmu spiests paļauties uz intuīciju, forma un instrumentācija ir tās lietas, kuras es ļoti gribētu vairāk studēt un saprast.
Komponējot korim un lielākiem sastāviem, joprojām jūtu tos robus, kuri mani tehniski ierobežo, lai varētu pilnībā no sevis nodot ziņu citiem tā, lai tie varētu būt objektīvi vēstneši manai idejai.
Tāpēc es ļoti priecājos, ka varu darboties kopā ar Andri Sējānu, jo viņa prasmes, varēšana un arī darbaspējas aranžēšanā un instrumentācijā ir galvastiesu augstākas par manām. Ļoti apsveru domu par kompozīcijas apguvi augstākajā mūzikas iestādē. Manuprāt, tas ir tas, ko man vajadzētu darīt, un es ceru, ka spēšu to iekārtot savā dzīvē.
Tas, ko esmu novērojis ar gadiem darbojoties un vairāk iepazīstot, kas es vispār esmu par zvēru – es sāku nepārdzīvot, ja kāds tuvais mērķis uzreiz nenokļūst līdz noliktajam rezultātam.
Ir idejas, kas veidojas 8 vai 12 gadus, un tie rezultāti ir pat interesantāki un negaidītāki – tas ir kaut kur nolikts, viņš fermentējas un notiek visi procesi, un beigās attopies, ka ir gatavs pats no sevis.
To fermentēšanos es labi varu iztēloties, bet kā tev pašam ieprogrammēt, ka tev kaut kur bēniņos kas tāds ir un nogatavojas? Kā neaizmirst?
Man ir sajūta, ka labās idejas neaizmirst, arī tās, kur par kurām liekas – bāc, bija tik laba doma un es pusmiegā nepierakstīju. Tās, kuras ir īstās – viņas vienkārši neatlaiž. Vai nu tās nāk vēlreiz, vai tiešām ir sajūta, ka šis tevī ir bijis jau iepriekš – es nevis to esmu izgudrojis vai sakomponējis, bet esmu to atcerējies. Andris un Reinis Sējāni, un arī Gatis Zaķis ir baigi labie detektori: ja viņi saka, ka nav šito dzirdējuši, tad ir puslīdz droši, ka tas ir mans.
Tavas dziesmas es kā klausītājs novērtēju, bet tad atkal mēģinu iejusties tavā ādā – par to apbrīnojamo atklātību, to logu, kuru tu esi nolēmis atvērt klausītājiem.
Cenšos, bet vēl ļoti tāls ceļš ejams, lai es justos tiešām drosmīgs. Domāju, ka ļoti daudz ko paturu pie sevis un noklusēju. Varbūt tieši pašcenzūras dēļ noklusētais būtu pats interesantākais, bet varbūt tomēr notikt nevar tas, kas nevar nenotikt. Bet es zinu, ka manī iekšā ir bargs cenzors, arī nepārliecinātība un kompleksi, kas liek domāt n–ē, tā nevar, tas nav labi. Tā ir tāda mūžīgā cīņa.
Jā, bet tā laikam ir cīņa, kuru jūti tikai tu, nevis arī klausītāji.
Nu, tagad mēs to visi zinām. Tagad tā ir mūsu cīņa.
Bet tā, pavisam nost no mūzikas – kas ir tas, ko tu dari nesaistīti?
Mīlu savu ģimeni un esmu ar bērniem.
Blakus mūzikai, man šķiet, ka nekas man nav devis tik daudz prieka kā mani bērni, mana sieva un mīlestība.
Es to ļoti novērtēju un vispār neuzskatu par pašsaprotamu, ka man ir tāda privilēģija – būt ģimenē un just mīlestību katru dienu.
Cik svarīga tev ir tieksme pēc skatuves? Iztēlojos: tev ir divi bērni, māja ārpus Rīgas, dīķis. Idille. Sēdi un…
Tieksme pēc skatuves ar gadiem kļūst mazāka. Bet, kad ir kāds laiks pagājis bez iespējas uzstāties, protams, jūtu, ka kaut kas pietrūkst. Varbūt tāpēc nevaru apgalvot tā viennozīmīgi, bet laikam tā puse, kas, izliekot kaut ko publiskai vērtēšanai, man vismazāk patīk, ir tas, ka dažkārt negribas, ārkārtīgi negribas zināt, ko cilvēki domās. Dabiski, tas liekas paradoksāli, jo tādā gadījumā – nelien un nerādi to, kas tev ir, paturi sev. Bet tajā pašā laikā – no vērtējumiem baigi nogurst.
Kaut kāds paradokss tur ir. Tu nāc dalīties, bet tevi vērtē. Kaut kas nepareizs ir tajā spēlē, bet tādi tie noteikumi ir un…
Tādi tie noteikumi ir, un jā, tā vide ir tik raiba. Mums katram ir kaut kāda sava pieredze un savs ceļš noiets un nenoiets līdz tai iespējai kaut ko rādīt vērtēšanai, līdz ar to… (pauze) Jā, es būšu… (pauze)
Jo iekšēji ir tā pretruna: no vienas puses, tu kā cilvēks gribi, lai visiem ir labi un visiem patīk tas, ko tu dari, bet tas vienkārši nav iespējams, un man ar to dažreiz grūti sadzīvot.
Kad tu saproti, ka tu vai tavs darbs nepatīk, jau pirms tu viņu esi uzrakstījis. Tas vienkārši tā ir, un tā būs. Ar to jau tā kā būtu jābūt apradušam, bet tas nenāk viegli.
Varbūt vari pateikt kādu nozīmīgu ieteikumu par albumu "Apgaismo mani", kas mums vērtēšanai tika nodots pavisam nesen, pirms dažiem mēnešiem?
"Apgaismo mani" man nāk līdzi kādus gadus divpadsmit – es to biju iedungojis telefona balss ierakstā, braucot mašīnā, kad mēs rakstījām "Instrumentu" pašu pirmo albumu. Te arī ir tas stāsts par to, ka īstais brīdis ir jāsagaida, un dažkārt viss, kas tev jādara, ir jānoliek malā vai jāpaskatās no citas puses.
Tās dziesmas ir mani bērni, kuri mani nav atraidījuši pat, ja es esmu bijusi kaut kur citur. Mans albums kaut kādā mērā ir mana muzikālā ģimene, kurā var redzēt, kas es vispār esmu. Tas ir tāds mans DNS.
Ko tu sev novēlētu, kas tev visvairāk nepieciešams, lai iegūtu to galējo, augstāko brīvību, kad tev ir gandrīz pilnīgi vienalga, ko par tevi domā un saka, kad tu skaidri zini, ka ej vispareizāko ceļu?
Tu principā arī pateici to, kurp es vēlētos doties – vēlētos būt pēc iespējas patiesāks, autentiskāks un drošāks par to, ka es esmu labs tāds, kāds es esmu, un nevis tāds, kādu mani sagaida. To es novēlu visiem.
Intervijā iekļauta daļa no Oresta Silabrieža un Jāņa Šipkēvica sarunas, kas publicēta žurnāla "Mūzikas Saule" 2022. gada 2. laidienā.