Rīta regtaims

Ģitārists Mārcis Auziņš par pirmo autokoncertu Latvijā: Radošais gars nesnauž...

Rīta regtaims

Rīta saruna ar Marka Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku

Vestards Šimkus: Maijs ir skaistuma un sajūsmas mēnesis - tādu mūziku arī spēlēšu

Maijs ir skaistuma mēnesis – tādu mūziku arī spēlēšu. Vestards Šimkus stāsta par gaidāmo koncertu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

18. maijā pulksten 18.00 ciklā "Viens pats studijā" Latvijas Radio 1. studijā solokoncertu sniegs pianists Vestards Šimkus. Turklāt viņš pats to arī vadīs – kā zināms, pianists ir arī lielisks stāstnieks. Koncerta tiešraide būs klausāma Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, bet skatāma – sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Signe Lagzdiņa: Pagājis diezgan ilgs laiks kopš tava pēdējā koncerta. Kādas tev pašam izjūtas, gatavojoties iznācienam?

Vestards Šimkus: Domāju, ka lielākās bažas ikvienam mūziķim ir nevis par to, kā nu būs pēc kāda laika uzstāties, bet intensīvos koncertgrafika brīžos – vai būs laika sagatavoties kādam koncertam? Un tad nu man jāsaka, ka

šim koncertam man bijis ļoti daudz laika sagatavoties, par ko esmu ļoti priecīgs.

Jo, protams, sagatavošanās process ir pats galvenais koncerta tapšanā. Koncerts jau ir tikai torte, varbūt pat odziņa uz tās, jo viss jau tiek izdarīts pirms tam, un šajā gadījumā laika bija ļoti daudz.

Koncertā tu piedāvāsi pavasarīgu un atspirdzinošu mūziku. Kā esi veidojis koncertprogrammu?

Programmā skanēs mūzika, kas pārsvarā tapusi 20. gadsimta sākumā, lielākā daļa no šiem skaņdarbiem tapuši 20. gadsimta pirmajā desmitgadē. Tas man pašam pēdējos gados ir īpaši mīļš un nozīmīgs mūzikas vēstures posms, kurā īpaši krāšņā veidā satiekas gan vēlīnā romantisma, gan impresionisma iezīmes, gan jau kaut kādi agrīnā modernisma iedīgļi. Un tie visi kaut kā savā starpā labi saprotas, kas pēc tam 20. gadsimta laikā absolūti vairs nenotiek.

Protams, esmu ņēmis vērā arī to, ka šis ir skaists laiks – maijs man personīgi šķiet skaistākais gada mēnesis Latvijā, kad kad pavasaris ir pilnā plaukumā. Tā kā savā ikdienā dzīvoju lielā harmonijā ar dabu un tam, ko redzu aiz loga, cenšos piemērot pat mūziku, ko klausos, gribētu arī klausītājiem dāvāt mūziku, kādu es pats labprāt šajā laikā klausos, kas atbilst laikam, kurā mans prāts nenesas uz konceptuālām pārdomām, jo

maijs gluži vienkārši ir skaistuma un sajūsmas mēnesis – un tādu mūziku arī spēlēšu.

Tā ir mūzika, kas ir gaiša, romantiska, vēlīni romantiska, varbūt drusku arī impresionistiska, tā gluži vienkārši reflektē par šo brīnišķīgo gaismas un skaistuma laiku, kas mums apkārt ir. Tie ir skaņdarbi, ko rakstījuši Edvards Grīgs, Sergejs Rahmaņinovs, Enrike Granadoss, Fēlikss Blūmfelds un divi brīnišķīgi latviešu komponistii – Jāzeps Vītols un Jānis Mediņš.

Tu minēji, ka klausies mūziku saskaņā ar to, kas tev apkārt, iedvesmojoties no vides. Vai arī šajā laikā tu esi vēl vairāk klausījies tieši mūziku?

Mūzikas klausīšanās ir tāda nodarbe, kurai vienmēr, par spīti jebkādai aizņemtībai, esmu atradis laiku vismaz pusstundu dienā. Un tai jābūt tiešām klausīšanās praksei, kas ir nevis mūzikas uzlikšana fonā, kamēr dari kaut ko citu, bet patiešām koncentrēšanās šai mūzikai, kā tas ir, kad mēs to klausāmies koncertos. Tas man kā mūziķim ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi kā vingrināšanās pie klavierēm.

Koncertam esi izvēlējies tādu formu, ka tu pats stāstīsi klausītājiem par skaņdarbiem, par izvēlēm, par noskaņām. Būs arī producente Anna Veismane, kura sākumā sasveicināsies, bet kā esi ieplānojis šo sarunu ar klausītājiem? Vai tie būs fakti par skaņdarbiem, vai tavas personiskās alūzijas?

Ļoti interesants jautājums, jo man pēdējos gados vispār ir ļoti iepaticies koncertos stāstīt klausītājiem par mūziku, ko spēlēju.

Zinu, ka daudziem mūziķiem ir grūtības pamīšus runāt un spēlēt. Man tas savukārt ļoti patīk, jo pastāstīt par skaņdarbu, kurš tūlīt skanēs – tas man pašam palīdz labāk noskaņoties uz šo skaņdarbu.

Un tas, bez šaubām, palīdz arī klausītājiem noskaņoties uz konkrēto skaņdarbu, ko viņi tūlīt klausīsies, un arī gūt kaut ko vairāk no šī skaņdarba, jo domāju, ka kaut ko zināt par mūziku ir labāk nekā nezināt. Es pats, stāstot par skaņdarbiem, protams, iepinu šajos stāstos kaut ko no faktiem par to, kad un kādā veidā komponists tos komponējis, bet

lielākoties tie tomēr ir stāsti par manām attiecībām ar konkrēto mūziku.

Vai tu, gatavojot skaņdarbus, vizualizē mūziku? Vai radi iekšējo dramaturģiju, stāstu vai gleznas?

Jā, mūziku redzu kā vizuāli fiksētas lietas, varētu teikt – kā gleznas. Arī kad pats komponēju mūziku, sākotnējā vīzija par skaņdarbu parasti rodas tieši kā kaut kāds zīmējums vai glezna. Kas attiecas uz skaņdarbu interpretāciju, interpretācijas nianses veidojas gatavošanas procesa laikā. Esmu tas mūziķis, kas katru dienu savas koncertprogrammas izspēlē cauri kā koncertā, un, tās gatavojot, katru reizi atklāju ko jaunu šajos skaņdarbos. Tas process ir bezgalīgs.

Stāsts mūzikā pats par sevi ir kaut kas naratīvam līdzīgs. Mūzika, tāpat kā stāstīts stāsts, laika izteiksmē ir diezgan lineārs notikums.

Un ir svarīgi salikt pareizos akcentus.

Šodien ir Ģimenes diena  15. maijs. Vai tu arī savai ģimenei spēlē šo programmu? Man jau šķiet, ka ārkārtējā situācija jūs, mūziķus, no vienas puses ļoti ierobežo, bet no otras  ļauj vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. Vai vari atklāt, kurš skaņdarbs, ja tu spēlē ģimenei, tavam dēlam ir vistuvākais?

Manā programmā ir Jāzepa Vītola skaņdarbs no cikla "Mēness gaismā", un tas ir "Dusi saldi, mans bērns". Īsta šūpuļdziesma. Bet jāatzīst, ka

mana ģimene dzird šo programmu katru dienu, viņiem nav izvēles.

Viņi gan to dzird stāvu augstāk nekā es vingrinos. Mans dēliņš gan nav komentējis, kas viņam patiktu vairāk, bet zinu, ka šūpuļdziesmu dziedāšana kā tāda viņam ir ļoti svarīga lieta. Kad viņu mēģinu iemidzināt uz diendusiņu vai naktī, viņš prasa to īpašo tēta šūpuļdziesmu, kas nav nekas līdzīgs Jāzepa Vītola šūpuļdziesmai, drīzāk tā ir improvizēta, bezgalīgi gara, ļoti klusa melodija, ko katrreiz improvizēju savādāk, un tā viņam diezgan ātri palīdz iemigt saldi.

Esi ievērojis kārtīgu pašizolāciju un visu šo laiku uzturējies laukos  kas notiek ar taviem matiem?

(Smejas). Jā, patiešām – ārpus mājas teritorijas neesmu bijis kopš 15. marta. Ar matiem nekas nav darīts ļoti ilgi. To redzēsiet 18. maijā. Es ļoti ceru, ka redzēšu klavieru taustiņus – tas ir vienīgais, uz ko es patiešām ceru, un kas man dara raizes šī koncerta sakarā...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti