Pētera Čaikovska Vijolkoncerts ir zelta klasika. Leģendārais horeogrāfs Džordžs Balančins Solomonam Volkovam teicis: “Vijolniekiem patīk šis koncerts. .. Pats galvenais – tikko sāk spēlēt, jūs uzreiz pazīstat – tas ir Čaikovskis. Gandrīz no pirmās nots var pateikt – tas ir viņš, to visu uzrakstījis viņš! Tas izdevies tikai nedaudziem” (fragments no Volkova grāmatas “Čaikovska pasija”).
Pirmoreiz Rīgā dzirdēsim Čaikovska konkursa 2015 laureātu Jui Čeņu Cenu. Kritiķi slavē viņu par graciozu, līdzsvarotu, virtuozu vijolspēles tehniku un sauc par vienu no spožākajiem un daudzsološākajiem pasaules jaunajiem mūziķiem. Cenam bijis gods spēlēt Bēthovena Vijolkoncertu Jehūdi Menuhina piemiņai Gštādes Menuhina festivālā 2016. gadā. Tajā pašā gadā Deutsche Grammophon laida klajā Cena albumu Rêverie (2016), un drīz tiek solīts arī tvarts, kur jaunais mūziķis spēlēs ar orķestri. Pagājušā sezonā vijolnieks debitēja ar Londonas Filharmonijas orķestri un Osmo Vensku, Minhenes Filharmonijas orķestri un Valēriju Gergijevu, orķestri Philharmonia un Esu Peku Salonenu, Čehijas Filharmonijas orķestri un Jiržiju Belohlāveku. Jui Čeņs Cens spēlē Džuzepes Gvarnēri del Džezu 1732. gadā būvētu vijoli Castelbarco-Tarisio, ko mūziķim izīrējis Taivānas Chi Mei kultūras fonds.
Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija komponēta neilgi pēc Staļina nāves. Kšištofs Meiers grāmatā par Šostakoviču spēcīgi apraksta 1953. gada 6. marta epizodi komponista dzīvē. Šostakovičs sēž darbistabā un strādā. Aiz durvīm atskan soļi un bez klauvējiena ienāk apsnigusi komponista septiņpadsmitgadīgā meita Gaļina. Šostakovičam nepatīk, ka viņu traucē darbistabā, taču viņš redz, ka meita aizelsusies, un atmaigst – kas noticis? Staļins nomiris, skolā stundu nebūs, saka Gaļina un nopurina no pleciem sniegu. Šostakovičs sēž un klusē. Mirušas Lielās Bailes. Dažus mēnešus pēc Staļina nāves Šostakovičs ķeras pie jaunas simfonijas rakstīšanas. Simfonija top grūti un ļoti lēni. Rezultāts ir izcils. Jo īpaši simfonijas trešā daļa rāda, ka nekad vēl komponists nav bijis tādos apskaidrības augstumos. Lielās Bailes atkāpušās, dus mauzolejā Sarkanā laukuma vidū un klusē. Bet Šostakovičs runā. Un arī pēc Desmitās simfonijas viņš pateiks vēl ļoti, ļoti daudz. Simfonijas pirmatskaņojums notiek Staļina nāves gada 17. decembrī Ļeņingradā. Panākumi ir grandiozi.
Vladimirs Fedosejevs ir krievu simfoniskās diriģēšanas skolas vecmeistars, dzīva leģenda. Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (kopš 1974), Tokijas Filharmonijas orķestra pirmais viesdiriģents (kopš 2000), pastāvīgais viesdiriģents Cīrihes opernamā (kopš 1997) un Cīrihes Tonhallē (kopš 2000). Fedosejeva lielāko sasniegumu skaitā ir Berlioza, Čaikovska, Janāčeka, Musorgska, Rimska-Korsakova, Šostakoviča un Verdi operu iestudējumi Vīnē, Parīzē, Cīrihē, Milānā, Bregencā, Florencē un citviet. Maestro vadībā tapuši Bēthovena, Brāmsa un Šostakoviča simfoniju pilnieskaņojumi, viņš ieskaņojis arī Čaikovska, Mālera, Taņejeva simfonijas, Dargomižska un Rimska-Korsakova operas. Sevišķā kritiķu un klausītāju godā ir Fedosejeva vadībā tapušais Musorgska operas “Boriss Godunovs” ieraksts. Par sezonas atklāšanas koncertu ar LNSO maestro saņēma Lielo mūzikas balvu 2013.
Koncerts “Čaikovska un Fedosejeva paradigma” notiks 28. februārī plkst. 19.00 Lielajā ģildē.
Plkst. 18.18 Lielās ģildes Minsteres zālē tradicionālajās “Pirmskoncerta sarunās” Orests Silabriedis sarunāsies ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Īzaku Rašalu. Ieeja bez maksas, uzrādot koncerta biļeti.
Sekojot daudzu citu nozīmīgu Eiropas kultūras institūciju praksei, kopš šīs sezonas LNSO dāvā iespēju jauniešiem un studentiem, uzrādot personu apliecinošu dokumentu, stundu pirms LNSO vakara koncertiem iegādāties neizpirktās biļetes par īpaši draudzīgu cenu.
