Iepriekšējo reizi maestro diriģēja koncertu Lielajā ģildē 2017. gada novembrī, kad viņam tika piešķirts LNSO Goda diriģenta nosaukums. Vai tas bijis iespējams tādēļ, kad tagad viņš ir brīvmākslinieks? “Arī tas ir svarīgi, bet vēl svarīgāka ir mana vēlēšanās braukt uz Rīgu – gan tāpēc, ka esam te daudz laba kopā paveikuši un man vienmēr gribas zināt, kāds orķestris ir tagad, gan tāpēc, ka te ir iespēja atskaņot programmas, kas ir interesantas man un, ceru, arī mūziķiem un Rīgas publikai,” saka diriģents.
Savs ir savs
Kādas priekšrocības un kādi trūkumi ir jūsu radošajā dzīvē, kad vairs neesat saistīts ar vienu konkrētu orķestri?
Vasilijs Sinaiskis: Labums ir izvēlēties programmu vai orķestri.
Mani aicina daudzi, un pagaidām varu atļauties atbildēt, vai man tas der vai ne. Ir arī sliktums. Jo savs orķestris tomēr ir savējais.
Uz Rīgu atbraucu 26 gadu vecumā un uzreiz kļuvu par galveno diriģentu. Pēc tam gandrīz 40 gadus nepārtraukti biju galvenais diriģents – gan Maskavas Lielajā teātrī, gan dažādos orķestros. Šo lomu labi pazīstu un zinu, cik tā dažkārt mēdz būt grūta un mokoša. Šobrīd uz orķestriem lūkojos no salīdzinoša skatpunkta. Man ir interesanti, kā kurš orķestris atskaņo noteikta stila mūziku. Dažkārt programmas atkārtojas – ne uzreiz, pēc kāda laika. Tad salīdzinu, kā viens vai otrs orķestris spēlē Čaikovski, Brāmsu vai Rihardu Štrausu.
Tuvais draugs Plakidis
Koncertprogramma ceturtdien tiks atklāta ar Pētera Plakida mūziku, ko savulaik daudz esat atskaņojis. Kādu atceraties Plakidi? Vai viņa mūziku esat atskaņojis arī ar citiem orķestriem?
Diemžēl maz. Savulaik kopā ar Pēteri Plakidi braukājām pa Krieviju un koncertos diriģēju viņa skaņdarbus. Ar Pēteri bijām tuvi draugi – garīgā ziņā. Runājām par visdažādākajām tēmām. Un, kad tikāmies, visam laika vienmēr pietrūka. Viņš dzīvoja realitātē, bet vienlaikus pats savā poētiskā atmosfērā – mūzikas un savu tēlu pasaulē. Arī skaņdarbs, ko diriģēšu, ir pilns viņa idejām un domām.
Pēteri atceros un vienmēr atcerēšos kā ļoti krietnu cilvēku, kas nav nemaz tik bieži sastopama īpašība.
Komponisti parasti vēlas, lai viņu mūziku atskaņo iespējami bieži. Tam viņi velta neticami daudz laika – staigā, lūdz, piedāvā savas partitūras… Pēteris nekad nevienam neuzbāzās ar savu mūziku. Viņš bija atturīgs. Dažkārt tikai teica: “Te man ir skaņdarbs – paskaties, ja vēlies…” Tas man patika: nevis viņš man lūdza diriģēt, bet drīzāk es viņu mudināju rakstīt. Un pretim saņēmu interesantu mūziku. Pēteris bija iekšēji cēls un turējās nostāk no ikdienas burzmas.
Pēc “Atskatīšanās” 1991. gadā daži Plakidi labi pazinušie sacīja, ka tas ir viņa robežskaņdarbs. Vai jūs arī to jūtat?
Protams, tolaik Plakidis nedomāja par to, ka viņa mūžs beigsies par agru. Taču šajā skaņdarbā ir kāda ļoti skumja un traģiska nots, kas pirms tam viņa mūzikai nebija īpaši raksturīga. Pētera mūzikā bija pastorālas noskaņas, maigums, melodiskums… Šeit ir disonanses, kas liecina par kādām sāpīgām atmiņām, par kaut ko viņam svarīgu un reizē smagu, dramatisku. Jā, iespējams, ka šis skaņdarbs viņam bija kāda robeža.
Krietnais Taņejevs
Vai izvēle koncertā atskaņot Sergeja Taņejeva kantāti “Damaskas Jānis”, kas ir komponista pirmais opuss, varētu būt saistīta ar jūsu dzimtas vēsturi?
Tiesa, Taņejevs tam ir devis pirmo opusa numuru, taču pirms tam viņš bija uzrakstījis vairāk nekā 40 (!) skaņdarbu. Būdams ļoti paškritisks, viņš tos nepublicēja. Šo skaņdarbu pazīstu labi, un man tas ļoti patīk, tādēļ priecājos, kad mūsu koris “Latvija” lūdza un piedāvāja to atskaņot. Kad strādāju Rīgā, zināmu apstākļu dēļ nekad to netikām iekļāvuši koncertprogrammā. Tas, protams, nav vienkārši reliģiozs skaņdarbs. No vienas puses – lirisks, mazliet Čaikovska garā, no otras puses – tas bieži dēvēts par “krievu rekviēmu”, jo ir ļoti skumjš. Man tas ir tuvs, jo visi mani senči no tēva puses bija diriģenti – reģenti Krievijas baznīcās – un atskaņoja arī šādus skaņdarbus.
Tomēr Taņejeva kantāte ir vienlaikus sakrāla un – laicīga. Tā nav tīri reliģioza mūzika – kā Rahmaņinova vai Čaikovska “Vesperes”.
Taņejeva kantātē ir gaišas skumjas, skaistas melodijas – gribas, lai publika tās dzirdētu.
Jūs sacījāt – “krievu rekviēms”. Pats Taņejevs savukārt tiek dēvēts par “krievu Bahu”.
Jā, jo viņš aizrāvās ar polifoniju. Uzrakstīja polifonijas mācību grāmatu, par kuru labākas aizvien nav. Un jāatzīmē arī tas, ka Taņejeva padoms bija ļoti svarīgs Čaikovskim – visus savus rokrakstus Čaikovskis vispirms nosūtīja Taņejevam, gaidot viņa vērtējumu. Taņejevs arī bija labs pedagogs – pie viņa mācījās Rahmaņinovs, Skrjabins… Par dižu komponistu es viņu nesauktu, tomēr Taņejevs bija labs profesionālis. Cildens un reliģiozs cilvēks, kurš nekādi neatbalstīja visu to, kas notika XX gadsimta sākumā.
Viņš bija XIX gadsimta komponists, un ar viņu saistās godīgums un krietnums mūzikā. Tāds, lūk, dīvains cilvēks.
Cik zināms, Čaikovskis ne visai augstu vērtēja Taņejeva komponista talantu. Varbūt tas arī bija iemesls viņa lielajai paškritikai – jūsu pieminētajiem 40 nepublicētajiem skaņdarbiem pirms opusa nr. 1 – “Damaskas Jāņa”?
Ņemot vērā Čaikovska izteikumus par daudziem komponistiem, viņš šim tematam meta līkumu, pieklājīgi klusējot. Protams, “Damaskas Jāni” Čaikovskis dzirdēja – kantāte tika atskaņota viņa dzīves laikā, 1880. gados. Bet ir jāuzsver, ka tā nebija parasta draudzība, kas vienoja Čaikovski un Taņejevu. Tā bija radoša domu apmaiņa. Un Taņejeva detalizētajās atsauksmēs par saviem jaundarbiem Čaikovskis, būdams jau pazīstams komponists, visticamāk, ieklausījās un ņēma tās vērā.
Vai Taņejeva mūziku jūs liktu blakus Čaikovska komponētajai?
Nekādā ziņā! Kaut gan – Čaikovska ietekmi tajā var just. Tā ir polifoniska mūzika. Drīzāk varbūt Brāmsam rada. Taņejeva mūzikā ir daudz fūgu, jo viņš aizrāvās ar Bahu. Arī šīs kantātes trešā daļa ir polifoniski ļoti sarežģīta un interesanta. Atkārtošos, sakot, ka Taņejevs varbūt nebija augstas klases komponists, taču viss, ko viņš uzrakstīja, izrietoši no viņa spējām, ir talantīgi un rūpīgi izdarīts.
... un atkal “Dons Kihots”!
Koncertā skanēs arī "Dons Kihots”. Kad tikāmies pirms gada, jums atstāstīju kādreizējo LNSO mūziķu sacīto, ka šis Riharda Štrausa skaņdarbs viņiem ir visspilgtāk palicis atmiņā no spēlētajiem jūsu laikā.
Mēs spēlējām arī “Varoņa dzīvi”, kurā liels solo bija lieliskajam vijolniekam Valdim Zariņam. “Donā Kihotā” solo bija Ligitai Briedei (Zembergai) un Andrejam Senakolam. Man ļoti patīk Rihards Štrauss, jo viņa mūzika ir grūta un visiem jābūt virtuoziem.
Šoreiz, teikšu godīgi, domāju par Dianu Ozoliņu – Diana ir tik augstas klases mūziķe, ka žēl viņu redzēt tikai orķestrī spēlējam. Diana ir jau citas paaudzes mūziķe, un man šķiet – viņa būs lieliska soliste.
Savukārt Arigo Štrālam, kurš orķestrī sāka spēlēt manā laikā un droši vien arī šo skaņdarbu atskaņojis, ir sava domāšana un sava gaume. Šodien mēģinājumā viņš piedāvāja savus tempus. Un man tas ļoti patīk. Viņam ir sava koncepcija.
Mūsu Latvijas Radio fonotēkā ir ieraksts no 1978. gada, kurā kopā ar LNSO atskaņojat “Donu Kihotu”. Tajā solisti ir Andrejs Senakols un Natālija Gūtmane.
Toreiz mēs tikai sākām kopā ar orķestri strādāt.
Andrejs Senakols spēlēja ļoti labi. Un, šķiet, Natāliju Gūtmani tiku īpaši uzaicinājis, jo vēlējos, lai orķestris aug, spēlējot kopā ar labiem instrumentālistiem, lai dzird, kā jāskan stīgām. Gūtmanes čells toreiz skanēja lieliski. Taču jāteic, ka arī visi mūsu pašu solisti bija labi.
Cik daudz solisti var ielikt paši sevis šai skaņdarbā, kas tomēr nav koncertžanra darbs?
Koncertžanra iezīmes tajā ir, taču pirmkārt tas ir stāsts par Donu Kihotu. Rihards Štrauss šim literārajam varonim ir uzrakstījis brīnišķīgas melodijas – čellam, kas ir Dons Kihots, pret kuru komponists jutis lielu patikšanu. Un Sančo Pansam, proti – altam, viņš atradis tik spilgtas krāsas, ka citas grūti iedomāties. Turklāt man ļoti patīk, ka skaņdarbā ir izvērstas traģiskas epizodes, kas atklāj Dona Kihota dvēseli un skumjo galu – visu to, kas izlasāms Servantesa romānā. Un Štrauss, kā allaž, to izdarījis virtuozi. Ir vajadzīgi tikai labi instrumentālisti: vijole, flauta, basklarnete, tuba – tie visi ir apbrīnojami personāži.
Vai jums jau ir padomā nākamā koncertprogramma, ko atskaņot Rīgā?
Vēl ne. To allaž apspriežam ar orķestra vadību un galveno diriģentu.
Braucu šurp vienmēr ar prieku, bet vienmēr arī gribas būt noderīgam.
Šajā reizē domāju par orķestra solistiem – lai viņiem būtu iespēja sevi parādīt – un par Taņejeva kantāti, kas sen te nav skanējusi. Gan jau centīsimies atkal izdomāt ko oriģinālu.
Kādi koncerti jums tagad gaidāmi?
To ir ļoti daudz.
Nupat atgriezos no lielas turnejas kopā ar Sanktpēterburgas filharmonisko orķestri – Jurija Temirkanova vietā diriģēju Francijā, Anglijā, Spānijā… Tie bija ļoti veiksmīgi koncerti.
Pēc koncerta Rīgā atkal būšu Sanktpēterburgā – divos koncertos diriģēšu Bēthovena mūziku. Pēc tam būs vairāki koncerti ar Eiropas orķestriem… Esmu diezgan aizņemts.
Šonedēļ Rīgā Vasilijs Sinaiskis būs kopā ar LNSO ne vien mēģinājumos un koncertā, bet arī ierakstā – taps “Atskatīšanās” ieskaņojums Pētera Plakida mūzikas albumam, ko izdos Nacionālā ierakstu kompānija “Skani”. Jūnijā, kad notiks vēl citu Plakida skaņdarbu ieraksti, Vasilijs Sinaiskis atkal būs Rīgā.
