Latvijas Radio bigbenda mūziķi par Paula dzimšanas dienas koncertu Mazajā zālē joko – tā jau viņam nav nekāda darba diena, bet gan atpūta. Operas mūzikas slaveno āriju ieraksts, kur neskan balss, bet par solistu kļūst maestro spēlētās klavieres, ir paša Paula ideja.
„Man patīk eksperiments – pieķerties klāt vokālām ārijām, ko visa pasaule zina, kas ir dziedātas tūkstošiem reižu un viņas arī dziedās tūkstošiem reižu. Mēģināt to nospēlēt bez dziedātāja - diezgan riskanti, bet mēs to darbu izdarījām,” stāsta Pauls.
Taujāts, kā maestro izdodas tik viegli raudzīties uz dzīvi, viņš nosaka: „Viegli? Kāpēc gan viegli?
Man, paldies Dievam, ir darbs, kurš kādam vēl interesē. Man pašam tas patīk, un kas tad mūziķim vairāk ir vajadzīgs?
Ja tu uz skatuves vari izdarīt kaut ko tādu, kas var ieinteresēt klausītāju un skatītāju - kāpēc gan ne? Vienmēr parādās kādas negaidītas idejas attiecībā uz koncerta programmu, attiecībā uz izpildītāju. Man bija īpatnēja tikšanās ar talantīgu meiteni - kā Agnesi Rakovsku, ar Samantu Tīnu, ko neviens negaidīja.”
Maestro priecājas, ka izdevies Latvijas Radio bigbendam sasniegt Eiropas līmeni, arī par aizvadītā gada jubilejas koncertiem. Tie sākās ar kopā ar Nacionālā teātra aktieriem, tapa ieraksti ar dziedātāju Elīnu Garanču, skatītāju mīlestību viņš saņēma, koncertējot ar diriģentu Marisu Jansonu. Arī šogad maestro sola jaunas muzikālās idejas.
„Nāk jubileja leģendārai dziedātājai Ellai Ficdžeraldai, varbūt viņai jāvelta programma. Ir izcils amerikāņu komponists Bakaraks, kuram arī varētu veidot programmu. Un jādomā par vietējo mūziku.
Lai arī daudzi aizraujas ar anglisko dziedāšanu, lai viņi dzied! Tomēr - cik nu mēs te vēl esam, tā valodu mums kaut kā vēl jāsaglabā.
Mēģināsim rakstīt arī kaut ko latviešu valodā. Es jau vīriem dažreiz izmetu, ka mēs ar to nopietno spēlēšanu... Es aizvien vairāk jūtu, ka sarūk ienākumi, un jāsāk domāt, vai nevajadzētu pievērsties kam tādam kā „Cāļus skaita rudenī”, „Raudāja māte”... Vienam otram mūzikas kritiķim ieriebt un kaut ko tādu uzrakstīt... Kāpēc gan to nepaspēlēt, ja tu jūti, ka cilvēkiem tas patīk? Ne jau visur jābūt nopietnam. Es domāju, ka tas, kas mums visvairāk trūkst, ir smaids.”
