Par koncertizrādes norises vietu bija izvēlēta ieeja divus gadsimtus vecajā Temzas tunelī pie Brunela muzeja, kur savulaik tika uzbūvēts pirmais pazemes tunelis pasaulē. Tas tagad pielāgots metro vajadzībām, bet vēsturiskajā ieejā notiek dažādi pasākumi.
Izrāde “Gadalaiki” ir veidota kā stāsts par dejotāja dzīvi, kas uz skatuves ir ārkārtīgi īsa. Karjeras beigas dejotājam nozīmē personīgu traģēdiju.
“Es nostrādāju Latvijas Nacionālajā baletā 10 gadus. Un es redzēju, kā tie vecākie kolēģi, kad viņiem laiks pienāk, kad viņi iet prom no skatuves, caur ko viņiem jāiziet. Daži paliek namā strādāt, darot citus darbus, citi aiziet prom un nezina, ko darīt ar savu dzīvi. Man ir ļoti žēl, un es ļoti pārdzīvoju par to. Un es negribēju, lai tas notiek ar mani. Tomēr tas laiks pienāca, kad tas notiek ar mani. Tieši tādēļ es aizbraucu no Latvijas – nu, ne tikai tāpēc, bet arī tāpēc.
Es negribēju redzēt, ka vai nu jāiet pensijā, vai jābeidz dejot. Tas ir ļoti traģiski, jo dejotāji nezina neko citu,” stāsta dejotājs un horeogrāfs Kirils Burlovs.
Interesanti, ka šajā izrādē pianists Reinis Zariņš nevis tikai atskaņo mūziku, bet arī pats aktīvi piedalās darbībā. Viņš pats savu lomu dēvē par dejotāja sargeņģeli.
“Es no sākta gala gribēju būt iesaistīts tajā visā, ka es nebūtu vienkārši tā, ka nospēlēju mūziku Kirilam, kurš dara jebko, ko viņš vēlas. Bet kā man būt iesaistītam, Latvijas klausītāji un skatītāji redzējuši dažādus variantus tam visam. Sākotnēju mēs iesaistījām dzejas rečitēšanu tajā visā, pēc tam mēs to atmetām, jo tas palika problemātiski teksta dēļ arī citā valstī, jo tad tas ir jātulko un arī akcents parādās. Mēs negribējām vairs ar tekstu ņemties,” stāsta Zariņš.
Uz izrādi bija pulcējusies galvenokārt angliski runājoša publika, kas par izrādi bija sajūsmā.
“Tas man lika apsvērt domu par Latvijas apmeklēšanu. Izrāde atstāja ļoti dziļu iespaidu, pilnīgi nopietni! Es nezinu daudz par Baltiju, un mēs nupat šeit par to runājām, ka vajadzētu uzzināt vairāk par Baltijas kultūru. Taču tikai klausoties mūziku un vērojot deju – jā, tas bija patiešām labi. Ārkārtīgi iespaidīgi!” iespaidos dalās skatītāja Elena.
“Man īpaši patika tieši beigu daļa, kur dejotājs paņēma savas kurpes, savu popkornu un kaklasaiti. Tas lika domāt, ka viņš galu galā vēroja pats savu dzīvi kā skatītājs,” stāsta skatītāja Stona Galahara.
“Ārkārtīgi brīnišķīgi! Mūzika un deja viena otru ļoti labi papildināja. Un tas bija vienreizēji tieši šajā vietā,” saka skatītāja Heilija.
Bija īpaši piedomāts, lai garāmejošo metro vilcienu dunoņa no pazemes būtu nevis traucēklis, bet papildu efekts izrādei. “Telpa bija ļoti nozīmīga. Garāmejošo vilcienu skaņas no pazemes, kas deva savu artavu mūzikai un izpildījumam. Tas bija izcili!” vērtē skatītājs Tristāns Bradijs-Džeikobs.
