Koncertuzveduma "Varones: Pārmaiņu balsis" ierakstā Rīgā piedalījās amerikāņu diriģente Eimija Andersone, Lolita Ritmane, skaņu režisori Marks Matsons un Varis Kurmiņš, kā arī orķestris, kurā muzicēja labākie Latvijas mūziķi.
Henrieta Verhoustinska: Šoreiz jūs esat Rīgā, lai realizētu Eimijas Andersones projektu “Varones: Pārmaiņu balsis”. Kādēļ šis ieraksts notiek tieši Rīgā?
Lolita Ritmane: Es Eimiju satiku pirms pāris gadiem, kad viņa atskaņoja manu skaņdarbu “Uvertīra gaismai”. Tā pirmatskaņojums notika Cēsīs, [diriģenta] Aināra Rubiķa vadībā. Viņa dzirdēja šo skaņdarbu un vēlējās to iekļaut programmā Karnegī zālē, koncertā par imigrantiem. Tad sākās mūsu draudzība. Viņai bija sapnis veidot šo ļoti spēcīgo koncertuzvedumu, kurā ir simfoniskais orķestris, solisti, un aiz orķestra ir liels ekrāns, kurā rāda viņas dokumentālo filmu. Šim darbam viņa uzaicināja astoņas komponistes, un trīs lielie skaņdarbi no šīs programmas ir manējie.
Viņa noklausījās “Dvēseļu puteņa” ierakstu. Viņa tā skatījās, domāja, kur varētu ierakstīt šo mūziku, jo Ņujorkas Linkolna centra ierakstu viņa nevarēja izmantot. Viņa vēlējās arī šo aizvest tālāk, visā pasaulē. Tad viņa domāja, vai braukt uz Prāgu, Berlīni, Vīni vai Londonu ierakstīt. Un viņa teica:
“Bet es zinu, kur man jābrauc, man jābrauc uz Latviju. Jo man tā patīk, kā skan “Dvēseļu puteņa” ieraksts. Tie mūziķi ir pasaules labākie mūziķi. Dosimies, braucam uz Rīgu!”
Vai tad, kad jūs komponējāt mūziku filmai “Dvēseļu putenis”, jums bija kāds paraugs, žanra etalons, kuram jūs vēlējāties sekot?
Kad es pirmo reizi satikos ar Dzintaru [Dreibergu], tas bija pirms vairākiem gadiem, īsi pēc tam es viņam sūtīju treilera mūziku. Mums jau uzreiz sapasēja tā ideja, kāda apmēram tā mūzika varētu būt. Tad, kad es sāku komponēt mūziku visai filmai, biju iedomājusies, ka tā mūzikas būs drusciņ tradicionāli holivudiskāka. Kad mūsu attiecības bija kļuvušas vairāk atraisītas, tad tā īstā mūzika nāca cauri.
Jo tas nav par manu mūziku, tas ir par to, kas “Dvēseļu putenim” bija vajadzīgs no režisora viedokļa. Kā vislabāk lai tā mūzikas balss skan cauri, bet lai tā nenomāc to filmu kā tādu. Ļoti delikāti, ļoti komplicēti vienmēr ir ar šādām lietām. Reizēm es raudāju, reizēm lecu aiz prieka. Četros no rīta vienmēr skatījos pusmiegā savā telefonā, vai Dzintars būs kaut ko [atrakstījis]. Es uzreiz jutu, pat ja man bija nost [skaņa telefonam]. Es zināju – viņš būs kaut ko noklausījies no tā, ko es aizsūtīju. Un tad – nu, būs vai nebūs? Tad es apskatījos. Dažreiz [domāju] – man būs tomēr jāmaina kaut kas. Un tad dažreiz bija – ir! Tad es uzmodināju savu vīru: “Viņam patika!”
Filmas mūzikas komponists nevar būt tāds cilvēks, kuram ir “plāna āda”.
Interesanti bija ar "Lūgšanu'' beigās. Visu citu es viņam demonstrēju – tagad sintezatori ir tādi, ka tu diezgan tuvu vari atdarināt orķestra skaņu. [..] Un tajā mirklī, kad Māris Sirmais ar kori “Latvija” pirmo reizi, skatoties notīs, sāka dziedāt, mēs visi sastingām – tur bija kaut kas vairāk, tā nebiju vairs es, tur bija kaut kas no citas pasaules ienācis iekšā, varbūt tieši caur šo jauno karavīru dvēselēm – tās dvēseles bija ienākušas telpā tajā mirklī. Tas bija neticams piedzīvojums, es nevaru izskaidrot, tas nav nekāds ego – tā dziesma nav mana dziesma, tā ir mūsu jauno puišu Lūgšana.
Katrs skaņdarbs koncertuzvedumā “Varones: Pārmaiņu balsis” ir vēstījums par kādu būtisku tēmu, piemēram, nepilngadīgo laulībām, musulmaņu goda slepkavībām, klimata pārmaiņām, sociālo nevienlīdzību. Šajā programmā atspoguļota cīņa par sieviešu tiesībām un cilvēktiesībām 800 gadu vēstures periodā. To papildina dokumentālā filma, kas koncerta laikā tiek rādīta skatuves fonā.
Vai bez dokumentālās filmas, kas atrodas fonā, šo skaņdarbu vēstījums ir uztverams? Vai šo stāstu mūzikas abstraktajā valodā var nojaust?
Es domāju, ka var. Es domāju, ka cilvēki vispār – vienalga, kāds skaņdarbs ir, ja tu viņiem pastāsti, par ko skaņdarbs ir, viņi var ieklausīties tajā. Bet es domāju, ka tā mūzika arī vienkārši stāv pati uz savām kājām. Vienkārši var iedziļināties katrā skaņdarbā.
Bet par vēstījumu – tas nav tā kā sist visiem vīriešiem pa galvu un teikt: “Jūs esat sliktie”. Mēs esam pasauli redzējuši caur vīriešu acīm faktiski. Ļoti maz vēsturiski skolās māca caur sievietes acīm. Eimija bieži stāsta – mēs redzam, kā kari ir notikuši, kā valdībās vienmēr ir pārsvarā bijuši vīrieši. Bet kāpēc? Kad mēs sākam paskatīties caur sievietes acīm – es domāju, un tas ir arī Eimijas vēstījums, – mēs, mātes, sievas, meitas, mēs negribam karus, mēs gribam labāk lai mūsu meitenēm visā pasaulē, lai viņām ir izglītība, lai viņas netiek vajātas, lai viņas drīkst būt brīvas un neģērbties, kā arābu zemēs, kur nedrīkst nemaz sejas rādīt.
Mēs gribam, lai visiem ir tādas pašas tiesības. Lai meitene var redzēt, ka sievietes var būt ārstes, astronautes, ka viņas var būt arī komponistes un diriģentes un iedvesmot pārējo pasauli.
Tās ir arī profesijas, kur sievietēm grūti sevi apliecināt, jo šajās profesijās ir liels vīriešu īpatsvars. Jūs esat arī Holivudas Sieviešu komponistu apvienībā, kurā sākumā bija tikai divdesmit cilvēku, bet tagad tā ir izaugusi par ievērojamu organizāciju.
Jā, tas bija pirms kādiem sešiem gadiem. Mēs trīs bijām tās, kuras dibināja šo [organizāciju]. Un galvenais bija, lai tās no mums, kurām jau ir bijusi iespēja daudz strādāt Holivudā un nopelnīt iztiku vai stabilu dzīvi, – mēs gribējām palīdzēt jaunajām sievietēm, kuras mēģina iekļūt šajā industrijā.
Tā ir tāda kā mentoru darbība?
Jā, no sākuma bija. Bet tad, kas notika – mēs dibinājām šo organizāciju, un uzreiz notika viss #MeToo un “Time’s Up”. Tajā posmā es biju ne tikai viena no tās organizācijas dibinātājām, bet es biju prezidente. Tad uzreiz man bija jāiet visādās intervijās runāt par seksuālo uzmākšanos, par sieviešu tiesībām. Man bija vairāk jāiedziļinās tajā lietā, jo es personīgi neesmu piedzīvojusi tik lielu diskrimināciju.
Vai jūsu komponistu sieviešu apvienībā ir vēl citas latviešu komponistes?
Oficiāli es pašlaik nedomāju, ka ir. Es ļoti gribētu, lai būtu. Bet es nezinu, kuras – šī ir tieši filmu mūzikas komponistu [apvienība]. Es zinu, ka ir arī klasiskās mūzikas apvienība. Mums ir tāda komponiste Ella Mačēna, kas dzīvo Austrālijā, bet es nezinu, vai viņa ir iestājusies mūsu apvienībā. Bet viņa ir ļoti laba, jauna, talantīga latviešu komponiste, kas dzīvo Austrālijā. Un, saprotams, Latvijā ir daudzas spēcīgas sievietes komponistes.
Mans pēdējā laika viens no jaudīgākajiem atklājumiem ir islandiešu komponiste Hildura Gudnadotira, kura radījusi mūziku filmai “Džokers”. Viņa arī ir jūsu apvienības biedre.
Jā. Mēs abas bijām kopā vienā BBC intervijā. Viņa ir islandiešu komponista Johana Johansona, kurš nu jau ir aizgājis mūžībā, mācekle. Mēs tieši runājām par sievietēm un komponistēm, pirms bija “Džokers”, pirms bija “Černobiļa”, es sapratu, ka viņai nāks šis darbs, es teicu – Hildura, tu sagatavojies. Kad viņa “Oskaru” vinnēja, viņa tieši [savā runā] par meitenēm teica, lai meitenes nebaidās izteikt savas domas, lai viņu balsis varētu dzirdēt.
Tas, ka viņa ieguva “Oskaru”, ir ļoti iedvesmojoši citām sievietēm.
Runājot par balsīm, vai šī koncertprogramma “Varones: Pārmaiņu balsis”, kuras ieraksts tapa Latvijas Radio 1. studijā, būs dzirdama arī Rīgā?
Es to gribu, es tagad ievācu informāciju. Man ir tāda doma. Pirmkārt, Eimija ir tagad pilnīgi samīlējusies Rīgā un šajos mūziķos. Tagad viņi visi jau prot šos darbus. Tā doma ir, ka mēs varētu ar vienu orķestri [uzstāties] Rīgā, Tallinā, Viļņā – tieši ar to pašu grupu. Bet tas viss ir jāizplāno. Tā kā – ja jums ir kādam kādas idejas...
Jums ļoti svarīga ir latvietība, ko pierādīja arī jūsu darbs pie “Dvēseļu puteņa”. Mums šobrīd premjerministrs ir no trimdas latviešiem un arīdzan prezidents. Vai, jūsuprāt, šīs tradicionāli mūsu uztverē sašķeltās tautas daļas pamazām apvienojas? Vai mēs jau varam runāt par to, ka esam viens vienots veselums?
Es domāju, ka tas jau sen ir “ārā pa logu”.
Jo biežāk es atbraucu šeit, jo vairāk es jūtos kā mājās.
Es skumstu par to, ka tie attālumi ir tik lieli. Bet es jūtu arvien vairāk, ka pasaule ir tik maziņa. Daudzi latvieši arī ir izbraukuši un citur dzīvo, bet katrs latvietis ir vajadzīgs Latvijai – vai tas latvietis dzīvo Latvijā vai dzīvo kaut kur citur. Es domāju, kamēr mēs piekopjam mūsu tradīcijas un mūsu kultūru, un galvenais valodu (es cenšos uzlabot savu valodu, kamēr esmu šeit) – es domāju, ja mēs turamies kopā un neliekam viens otru tādās kastītēs, bet saprotam, ka esam viena tauta, tā ir ļoti spēcīga lieta. Ja mēs turamies kopā, mēs varēsim daudz ko panākt.
