Cilvēku masas tur nepulcējoties, bet atbrauc kāds ar velosipēdu vai pa divi atnāk paklausīties. Līdz šim vismaz aizrādījumi par Mārča Grīnbarta ģimenes sniegtajiem koncertiem neesot saņemti. Koncertēšanas ierakstus, kas nu jau pārsniedz 30, iespējams noskatīties vietnē “Facebook”.
Par pagrīdes pasākumu to gluži nosaukt nevar, jo Mārcis Grīnbarts ir labi zināms liepājnieks. Viņš stāsta, kur Liepājā atrodas Palangas iela: “Tas ir Dienvidrietumu rajons, pēdējā privātmāja šķērsielā, ja braucam uz Klaipēdas pusi, tuvu jūrai, klusa iela, būtu vēl klusāka, ja visi nebrauktu uz daudzstāvu mājām. Izstaigāju Palangas ielu ar kājām tā ļoti lēnām – precīzi piecas minūtes.”
Muzikālo vakaru īstenošanā ar nosaukumu “Logs uz Palangas ielu” iesaistīta visa ģimene, stāsta Mārcis Grīnbarts.
“Tēmturis radies, pateicoties ģimenei – Martins, Mārcis un Viola. Tā kā mēs esam mājās, viss sākās tajā vakarā, kad valstī noteica pašizolāciju un ierosināja cilvēkiem atvērt logus un deviņos vakarā aplaudēt dienestiem un tiem, kuri nevar justies tik droši, kuri sēž mājās. Mēs atvērām, sākām aplaudēt, apklusām, ieklausījāmies, kā atsaucās no citu māju logiem. Jā, kaut kur tālu, divi lodziņi sevi parādīja, tad sapratām, ka tas troksnis ir tā kā par mazu, nākamā dienā sapratām, ka mums jārada kaut kas pašiem,” skaidro Grīnbarts.
Tā notikuši jau vairāk nekā trīsdesmit muzikālie vakari.
Mārcis Grīnbarts stāsta, kā Palangas ielā ierīkota piemērota vieta muzicēšanai: “Pa dienu sanesām skaņas tehniku, mēs varam atvērt balkona durvis, saspraudām vadus, nevarējām atrisināt problēmu ar ļoti skaļo aparatūru, Martinu iespundējām vannas istabā un durvis aiztaisījām, pirmais skaņdarbs bija klasikā ģitāra, skanēja rajonā. Bez uzrunām un vārdiem. Martins, dēls mācās mūzikas skolā klasisko ģitāru, pirms tam spēlējis arī pop/rock skolā, spēlējis elektrisko ģitāru, bija šī projekta iesācējs.”
Pats Mārcis Grīnbarts ir zināms kā pasākumu vadītājs jeb ceremoniju meistars, ne velti prot uzlikt vakaram labu mūziku, tagad gan darbi apstājušies, bet ir laiks iegrimt pagātnes radītajā un ar to improvizēt.
“Savu bērnību un jaunību es atceros, jā, uz skatuvēm, mūzikas skolā, dažādas grupas, jauni projekti, 90. gadu sākums – ienāk deju mūzika Latvijā. Pēc dīdžejošanas, kad saproti, ka tā nav mūzika, kas skan pa radio, bet klubos, tā bija jārada, jo uz vietas nebija. “Latvian Beat” vilnis bija, es gadījos pie šūpuļa. [..] Viss, ar ko mēs darbojāmies, tapa arī ieraksti, pat manā mājas studijā, ko kauns tā nosaukt – divi magnetofoni bez nekādas samiksēšanas iespējas, eksperimenti bija ar rakstīšanu, bija jāsaprot, kā to visu sabalansēt, tā tas viss sākās,” stāsta Grīnbarts.
No Palangas ielas loga skan arī pirmatskaņojumi mūzikai, kas radīta pirms 30 gadiem.
Ja itāļiem un spāņiem tādas izdarības varētu šķist ierastas, tad tipiskam vidējam latvietim šis esot jau daudz, tāpēc Mārcis joko, ka varbūt nemaz īsti latvieši neesam. Katru vakaru, kad dzīvā uzstāšanās un performance Palanagas ielas logā ir beigusies, sākas montāžas process, stāsta Mārcis Grīnbarts.
“Sēžos klāt, skatos, ko ir iefilmējusi mana sieva Viola, kas iefilmēts no planšetes un vienas kameriņas, tad to visu lieku kopā, sinhronizēju laikā, apstrādāju audio un tad montēju video, tad tikai “Facebook” fails sanāk. Cilvēki jau nesaprot, ka sēžu līdz vieniem, pustrijiem, lai no rīta dažam būtu kaut kas pie brokastīm skaists. Tas nav ieguldījums tikai tajā dzīvajā momentā, tas viss notiek vēl pēc tam,” atzīmē Grīnbarts.
Pateicoties šim laikam Mārcis Grīnbarts atgriezies mūzikā. No Palangas ielas, piesaistot arī saksofonistu Edgaru Jāni Kārkliņu, tagad sākot skanēt arī pilnīgi jaunas kompozīcijas.
