Uz Lielās ģildes skatuves diriģenta Andra Pogas rokai seko apmēram 30 Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķu. Lai gan tā ir tikai trešā daļa no kopējā orķestra sastāva, skatuve ir pilna: katram mūziķim ir sava nošu pults, starp visiem krēsliem – divi metri. Šī ir otrā diena pēc vairāk nekā divu mēnešu pārtraukuma, kad orķestris saticies klātienē.
Tālivaldis Ķeniņš, kurš pēc Otrā pasaules kara studēja kompozīciju Parīzē un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Kanādā, Pirmo simfoniju sarakstīja 50. gadu beigās pēc Indianapoles Kamerorķestra pasūtījuma.
“Šis ir viņa pirmais apliecinājums simfonijas žanrā no kopumā astoņām simfonijām,” stāsta diriģents Andris Poga.
Pērn, Ķeniņa simtgadē, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņoja viņa Astoto simfoniju un loloja sapni kādreiz ieskaņot tās visas. Neplānoti šis pandēmijas laiks deva iespēju ierakstīt pirmo.
“Mums šajā darba periodā jau agrāk bija paredzēti ieraksti. Bet tie bija ieraksti pilnam orķestra sastāvam,” atzīmē Poga.
LNSO tikko sācis sadarbību ar pazīstamo Somijas ierakstu kompāniju “Ondine”, kas jau izdevusi vairākus Pētera Vaska un Latvijas Radio kora albumus. Sākotnēji darbs bija plānots pie jauna Vaska mūzikas ieraksta. Bet, tā kā vairāk par 30 mūziķiem uz skatuves pašlaik nedrīkst būt, “Ondine” vadītājs, kuru interesē Baltijas valstu mūzika, labprāt piekritis pievērsties Ķeniņa daiļradei, stāsta Andris Poga.
Viņš skaidro: “Sāku skatīties Ķeniņa darbus mazākiem sastāviem un atradu daudz ko, par ko zināju, ka tāda mūzika eksistē, bet tai sava intensīvā grafika dēļ nebiju būtisku uzmanību pievērsis, jo tā neietilpa manā tā laika radošajā radarā.
Bet pēkšņi tu redzi, ka viņam ir instrumentālie koncerti, vairāki kamerkoncerti – daudz darbu, ko var atskaņot 15 līdz 30 mūziķu sastāvs.”
Līdzās Pirmajai simfonijai jaunajā albumā būs arī Ķeniņa Concerto da camera Nr.1 flautai, klarnetei, klavierēm un stīgām un dubultkoncerts klavierēm, sitaminstrumentiem un stīgām. Mūziķiem ātrā tempā nācies apgūt sarežģītu repertuāru, kas pēc divu mēnešu kopā spēlēšanas pauzes ir liels pārbaudījums, atzīst LNSO mākslinieciskais vadītājs.
Poga stāsta: “Mēs visi ar bažām gaidījām, kāds būs pirmais mēģinājums. Tas jau bija vakar no rīta. Es domāju – nu, kāda būs šī pirmā skaņa, šis pirmais moments, kad mūziķi atkal pēc tik ilgas pauzes atsāks spēlēt. Bet man jāsaka, ka rezultāts bija pārsteidzoši sakarīgs. (..) Labi, šie ieraksti top krīzes apstākļos un ar krīzes izvirzītiem nosacījumiem. Bet pēc gadiem desmit, kad kāds šo ierakstu klausīsies, nevienam neinteresēs, ka tas ir “krīzes ieraksts”.
Tas ir ieraksts ar visaugstākajām prasībām – gan tehniskajām, gan skaniskajām, gan muzikālajām.”
LNSO oboju grupas koncertmeistars Egils Upatnieks pēc mēģinājuma stāsta: “Sajūta, protams, ir patīkama. Godīgi sakot, bijām noilgojušies. Varbūt šis smalkais Ķeniņa gandrīz kamermūzikas darbs paliktu neierakstīts, ja nebūtu šīs krīzes.”
Mūziķis atzīst, ka apstākļi ir neierasti un distance starp mūziķiem ansambļa spēlei nepalīdz.
“Ja stīgu grupas no mūsu skatpunkta atrodas vairāk vai mazāk tajās pašās vietās un vienkārši ir izretinātas savā starpā, tad, piemēram, klarnetes no mana skatpunkta sēž galīgi ne tur, kur parasti, un es viņas spēlējot nedzirdu. Domāju, ka ierakstos saskarsimies ar vienu otru problēmu, bet tas nav nekas tāds, ko mēs nevaram uzveikt,” norāda Upatnieks.
Paralēli ierakstiem Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pašlaik gatavojas arī koncertam 12. jūnijā, kur muzicēs dažādos nelielos sastāvos un koncertu pārraidīs radio ēterā. Vai un cik daudz klausītāju drīkstēs būt arī zālē, pagaidām nav zināms.
