Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris koncertu sāks ar šī gada jubilāra, pasaulslavenā gruzīnu komponista Gijas Kančeli Piekto simfoniju. Komponists to veltījis savu vecāku piemiņai, kas viņam ir ļoti dārga. Diriģents Mārtiņš Ozoliņš to raksturo kā ļoti spēcīgu un dziļi saviļņojošu rekviēmu.
"Simfonijai nav daļu, bet tajā iekļautas tādas pašas vadlīnijas kā rekviēmā. Mēs dzirdam "Dies irae" motīvu, "Lacrimosa" nopūtu intonācijas, tā kā var teikt, ka tas ir rekviēms orķestrim," saka Mārtiņš Ozoliņš.
Gijas Kančeli mūzikas skaņu raksts ir kontrastains, ļoti klusu un lēnu plūdumu tajā pēkšņi nomaina skaļums un dinamisms, bet tā visa ir kāda dziļa emocionāla sprieguma piepildīta, pārdomās dalās orķestra mūziķis Rihards Zaļupe.
"Tas lēnais spriegums ir tomēr ļoti melodisks, kas ir īpaša burvība un ko, man šķiet, es tikai viņa mūzikā esmu pamanījis. Tās tēmas ir tik populāras, tās ir it kā ļoti vienkāršas, bet tai pašā laikā ļoti skaistas," pauž Rihards Zaļupe.
Koncerta otrajā daļā orķestris savukārt iejutīsies tapiera lomā, piešķirot muzikālu saturu gruzīnu režisora Kotes Mikaberidzes melnbaltajai filmai "Mana vecmāmiņa". Filmas nosaukums ir visai maldinošs - tajā nekādas vecmāmiņas vispār nav, jo filma ir grotesks stāsts par birokrātijas absurdumu:
""Mana vecmāmiņa" - šis nosaukums ir tikpat absurds kā pati filma, jo filmas centrā ir viens liels apaļš galds, kas apkrauts ar birokrātiskiem papīriem, kam, protams, pakļauti dažādu cilvēku likteņi," teic Mārtiņš Ozoliņš. Viņš ilgi prātojis, kāds muzikāls pavadījums vislabāk atbilstu šīs filmas vēstījumam, līdz atskārtis, ka vistrāpīgākā ir tieši Dmitrija Šostakoviča mūzika.
"Arī Šostakovičs ir ļoti daudz cīnījies ar birokrātiju un nomenklatūru un kā liela personība to arī pārdzīvojis. Šeit es ieliku iekšā ne tās traģiskākās viņa mūzikas lappuses, bet vieglumu un grotesku, kas piestāv šai filmai," stāsta Mārtiņš Ozoliņš.
Ļoti rūpīgi skaitot minūtes un sekundes, Mārtiņš Ozoliņš izveidojis kolāžu no Šostakoviča Džeza svītām, dziesmas "Tea for Two" aranžējuma un Devītās simfonijas.
"Devītā simfonija rakstīta pēc Lielā Tēvijas kara beigām, kad visi gaidīja kaut ko grandiozu, ar milzīgu patosu iekšā un patriotismu, bet viņš uzrakstīja kaut ko ļoti mazu, sev netipisku - 25 minūšu skaņdarbu, kurā nav nekā no lielā un gaidītā. Tur ir dzīvespriecīgas un filozofiskas lietas, kara aina atspoguļota tikai uz dažām minūtēm ceturtajā daļā. Salikt šos skaņdarbus kopā ir liela uzdrīkstēšanās, taču tas viss ir darīts apzināti un tam nav nejaušības rakstura," skaidro Mārtiņš Ozoliņš.
Koncerta programma klausītājam piedāvās kontrastainu emociju gammu, gluži kā dzīvē, kur arī traģiskais ar komisku bieži vien ir ļoti tuvu blakus. "Būtiskākais, lai klausītājs no pirmās daļas mūzikas, kas ir spēcīga, dziļa un saviļņojoša, spēj pārslēgties uz otrās daļas nedaudz grotesko un ironisko skatījumu. Šīs koncerta divas daļas ir kā mūsu pašu pārdzīvojumu un iekšējās pasaules atspulgs," norāda diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts "Kančeli un gruzīnu mēmais kino" diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā Lielajā ģildē notiks 6.februārī.
