Liene Jakovļeva: Ja tu būtu zinājis, ka šis gads būs tāds, kāds tas bija, – vai būtu piekritis kļūt par operas direktoru?
Egils Siliņš: Es domāju, ka būtu. Esmu pozitīvs cilvēks, skatos uz nākotnes plāniem. Nebiju jau parakstījis līgumu tikai uz vienu gadu – skatos perspektīvā. Plāni ir lieli, un gribas tos arī realizēt.
Kādreiz pie sevis smejos, ka man kā direktoram maksā arī par to, ka pozitīvi skatos uz lietām, un šo pozitīvismu saviem darbiniekiem mēģinu nodot tālāk.
Tu tomēr esi dziedātājs, bet šobrīd tevi dzirdam ne tik bieži, kā gribētos. Ir ļoti jauki Rīgas Doma afišā ieraudzīt tavu vārdu: 19. decembrī kopā ar ērģelnieci Edīti Alpi sniegsiet gaišu Adventa laika koncertu, kas būs skatāms tiešsaistē. Ko jūs piedāvāsiet programmā?
Puse no programmas būs populārās Ziemassvētku dziesmas modernās apdarēs, kā arī pāris tipiski klasikas skaņdarbi kā “Ave Verum” jeb “Panis Angelicus”. Man ir liels prieks sadarboties ar Edīti Alpi, esam kopā muzicējuši jau divas reizes.
Latvijas Nacionālā opera un balets piedāvās gadumijas koncertu, kurā dziedāsi arī tu.
Tā sauktajā strīmingā piedāvāsim jau senāk ierakstīto opereti “Sikspārnis”, baletu “Riekstkodis”, šonedēļ ierakstīsim arī Vecgada koncertu ar piecu solistu piedalīšanos.
Interesantākais būs tas, ka skatītāju zāles krēsli tiks izņemti, un tur sēdēs orķestris – šādā veidā varēsim ievērot nepieciešamos attālumus starp mūziķiem.
Būs interesanti pacīnīties ar akustiku, jo tagad, ja nostājas zem lielās lampas, ir milzīga akustika, pat dunoņa. Vēl nav nolemts, kur atradīsies dziedātāji: varbūt valdības ložā, varbūt balkonā, varbūt orķestra priekšā, varbūt uz skatuves. Puse no šīs programmas būs tāda “vieglā” opermūzika: Doniceti, Rosīni. Pēc tam skanēs dažas neapolitāņu dziesmas, pēc tam – operete.
Kādi tev kā dziedātājam un direktoram ir šī gada ieguvumi un zaudējumi?
Manuprāt, ieguvēji operā bija mūsu solisti. Bijām nosprauduši mērķi ar programmām un lomām, kādas viņiem turpmākajos divos gados plānotas. Tikko sākās pandēmijas draudi, teju uzreiz sapratu, ka ar viesmāksliniekiem rēķināties nevarēsim. Novembra beigās bija paredzēta operas “Simons Bokanegra” pirmizrāde, un es redzēju iespēju to iestudēt ar mūsu pašu solistiem – uzreiz mainīju plānu un devu viņiem ziņu.
Man ir liels prieks, ka mums izdevās piesaistīt arī Māri Skuju – gribēju, lai to, ko pats no viņa iemācījos pirms vairāk nekā 30 gadiem, viņš turpina dot arī mūsu solistiem. Kad 27. novembrī notika ģenerālmēģinājums, lai darbam varētu vismaz kaut kādā veidā “pielikt komatu”, biju ļoti gandarīts par mūsu solistu veikumu.
Šajā garajā periodā, kad solistiem nebija jādzied ikdienas izrādes, viņi varēja mierīgi sagatavot savas lomas.
Šīm lomām balsī ir jānosēžas, bet iepriekš tas nebija iespējams.
Vai pie ieguvumiem varam minēt arī praktiskās pārvērtības un remontu operā?
Jā, operas nams tagad pieder Kultūras ministrijai un Latvijas Nacionālajai operai un baletam, vairs neīrējam to no Rīgas domes, un tas atļauj veikt šādas investīcijas. Kaut gan citi varbūt nodomās, ka opernams taču tika renovēts tikai 1995. gadā, atjaunota tika fasāde un sienas, bet diemžēl netika atjaunotas instalācijas.
Mums vēl joprojām ir vecās 60. gadu kanalizācijas trubas, kas burtiski katru nedēļu kaut kur plīst – citreiz arī izrādes laikā.
Notiek arī darbi pie zibensnovedējiem, ugunsdrošības lietām, darba ir daudz. Piebildīšu, ka Meirānu ielā plānojam arī būvēt dekorāciju noliktavu. Gribētos gan, lai šie darbi notiktu ātrāk, jo tad mēs varētu iepirkt atsevišķas produkcijas, kuras šobrīd daudzi teātri piedāvā par nelielu samaksu. Bet tad tās ir kaut kur jāglabā, un šobrīd mēs to nevarētu atļauties.
Tev kā dziedātājam droši vien arī ir bijis daudz kas jāsvītro no kalendāra.
Šonedēļ pat nācās svītrot 26. decembra uzstāšanos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ko organizēja Pētera Vaska fonds. Saņēmu arī sliktu ziņu par janvāra beigās Bilbao paredzētajām četrām izrādēm “Samsons un Dalila”. Uz jautājuma zīmes ir arī februāra uzstāšanās Berlīnes Vācu operā ar “Klīstošo holandieti”.
Pie neziņas jau esmu pieradis, bet vajadzīga motivācija, it sevišķi, ja ir jāgatavo jauni darbi.
Ir jocīga sajūta motivēt sevi gatavoties kaut kam, kas varbūt nenotiks.
Kur, tavuprāt, ir jābūt Rīgas koncertzālei?
Manuprāt, izvēlētā vieta Elizabetes ielā ir brīnišķīga. Protams, var diskutēt par šo ēkas nojaukšanu, bet es domāju, ka ģeogrāfiski vieta ir ideāla: kanāls, saistība ar operu, viss ar kājām sasniedzams.
Mēs jau par šo diskutējam padsmit gadus, un visi nekad nebūs vienisprātis, tāpēc es domāju, ka beidzot ir jāpieliek punkts un jāceļ koncertzāle.
Tu esi iesaistījies arī Rīgas Riharda Vāgnera biedrībā, un tai no Vācijas Bundestāga tikko ir piešķirti 5,2 miljoni eiro Vāgnera nama atjaunošanai.
Māris Gailis bija tas, kas mani uzrunāja iestāties Vāgnera biedrībā, un es kā Vāgnera dziedātājs, kurš arī divas vasaras pavadījis Baireitas festivālā, protams, atbalstīju šo ideju. Process notiek ļoti lēni, bet Māra Gaiļa uzņēmība ir devusi augļus, un par to ir liels prieks.
Vai tu skaties nākotnē ar gaišu skatu?
Protams. Uznāk arī “kritumi”, bet tie man nav ilgstoši. Operas mūziķi tiešām grib strādāt, un to var just. Tikko visi ierobežojumi beigsies, mēs varēsim skatītājiem piedāvāt ļoti augstvērtīgu kultūru, mākslu, izrādes, baletu.
