Operas Jaunās skatuves centrā ir šaha galdiņš, uz kura ik pa laikam dziedātāji vai dejotāji pārbīda figūras. Skatuves kreisajā pusē muzicē baltais ansamblis, ko diriģē Atvars Lakstīgala, savukārt labajā pusē - melnais ansamblis, kas ir diriģenta Aināra Rubiķa pārziņā.
Kristapa Pētersona opera būtībā ir skaņās ietērpta ļoti konkrēta un arī sensacionāla šaha partija. Tā notika 1960.gadā Maskavā, un Latvijas leģendārākais šahists Mihails Tāls tajā pieveica šķietami neuzvaramo padomju tautas elku Mihailu Botviņņiku.
Lai šaha spēli pārliktu mūzikā, komponists izveidojis savu īpašu sistēmu. „Es esmu sadalījis šaha dēlīti pa notīm, respektīvi katram laukumiņam atbilst konkrēta nots, un tādā veidā, kad figūras pārvietojas pa laukumu, es iegūstu katram gājienam skanējumu. Tas man kalpo par pamatu visas operas melodiskajai struktūrai. Tas man bija pats interesantākais izaicinājums - panākt, lai šī šaha partija sāktu skanēt,” stāsta Pētersons.
Režisors Viesturs Meikšāns atklāj, ka stāsts par konkrēto šaha spēli dod iespēju runāt daudz plašāk un vispārīgāk par cilvēkiem, kas uzdrošinās būt robežu pārkāpēji. Tieši tāds bija Mihails Tāls.
Ļoti racionālo un loģisko šaha ģēniju Botviņņiku sensacionālajā partijā Mihails Tāls pārspēja, negaidīti improvizējot, līdzīgi kā mākslinieks.
„Viņš ir mākslinieks uz šaha galdiņa. Un tieši šī konkrētā - 6.partija izmainīja vispār šaha vēsturi, šaha spēles veidu un domāšanu. Līdz tam tas bija kaut kas ļoti racionāls, pēc tam tas kļuva kas ļoti interesants, azartisks, neprognozējams. Varbūt šahisti tam nepiekritīs, bet tas veids, kā Tāls uzvarēja šo partiju, saistās ar vārdu „blefs”. Viņš noblefoja vienu gājienu, un šis „superdators” Botviņņiks, kurš vienmēr kalkulēja desmit gājienus uz priekšu, „uzkārās”, jo vairs nespēja saprast šo racionalitāti,” skaidro Meikšāns.
„Vispārinot, tas var kalpot kā piemērs par būtiska pagrieziena punktu ikviena cilvēka dzīvē. Mums arī dažkārt varbūt ir jāpārkāpj robežas, mums varbūt vajag vienkārši atslābināties, un mēs uzvarēsim,” saka operas režisors.
Operu-lekciju diriģēs divi diriģenti vienlaicīgi - Atvars Lakstīgala un Ainārs Rubiķis. Abi apgalvo, ka darbs ir sarežģīts, bet arī ārkārtīgi interesants un oriģināls. Aināru Rubiķi tas esot pārliecinājis jau ar pirmajām nošu partitūras lapām: „Es tajā brīdī, kad sāku iedziļināties partitūrā, biju Tokijā. Jau iepazīstot pirmās 20-30 lappuses, es ieraudzīju notīs atspoguļotu šaha spēli. Es uzreiz aizsūtīju Kristapam zīmīti, ka viņš ir ģēnijs.”
Arī dziedātāju uzdevumi šajā darbā kardināli atšķiras no klasiskās dziedāšanas manieres, stāsta Baltā torņa A1 lomas izpildītājs Armands Siliņš. „Tas ir sarežģīti tīri tehniski, savienot klasisko principu ar šiem tehniski galējiem līdzekļiem. Bet visi dziedātāji ar to tiek galā, un ir sanācis skaists rezultāts,” stāsta Siliņš.
Operas-lekcijas libreta autors ir Sergejs Timofejevs un tā sarakstīta krievu valodā. Tā bijusi komponista Kristapa Pētersona ideja, jo viņam ļoti svarīgs bijis tieši valodas fonētiskais skanējums un nevis saturiskā slodze. „Tādēļ, ka man latviešu valoda ir dzimtā, man ir daudz grūtāk abstrahēties no informatīvās slodzes un tikt pie fonētiskās slodzes. Kamēr krievu valodā tieši tas skanējums man ir pirmais plāns un tikai pēc tam nāk tas, ko šis vārds nozīmē. Taisot operu, ļoti svarīgi ir, kā valoda skan, tādēļ arī es izvēlējos krievu valodu,” skaidro Pētersons.
Izrādē kopumā ir 32 dalībnieki - tik, cik figūru piedalās vienā šaha spēlē. Tās pirmizrāde būs skatāma 12.martā Nacionālās operas Jaunajā zālē.
