Kultūrdeva

Andris Akmentiņš stāsta par Jāņa Ezeriņa meklēšanu un atrašanu

Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Aleksandrs Antoņenko un Beāte Zviedre par Lielo mūzikas balvu un koncertrealitāti

Lielo mūzikas balvu gaidot – saruna ar nominantiem Beāti Zviedri un Aleksandru Antoņenko

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Lielā mūzikas balva ir forši, bet tā gribētos ar visiem satikties,” komentējot savas sajūtas par šo laiku un tiešsaistes koncertus, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzīmēja dziedātāja Beāte Zviedre – viena no šī gada Lielās mūzikas balvas nominantēm. Arī balvai nominētais operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko uzskata – šis laiks dziedātājam ir psiholoģiski sarežģīts.

Dziedātāja Beāte Zviedre Lielajai mūzikas balvai nominēta kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”, savukārt operas tenors Aleksandrs Antoņenko kopā ar pianistu Reini Zariņu par sniegumu “Jūrmalas festivāla” noslēguma koncertā pretendē uz balvu kategorijā “Par izcilu interpretāciju”. "Lielās mūzikas balvas 2020" ceremonija gaidāma sestdien, 13. martā, – no pulksten 21.05 tai tiešraidē varēs sekot līdzi LTV1, LSM.lv un Latvijas Radio 3.

Henrieta Verhoustinska: Aleksandr, kas ir tavs tuvākais plānotais koncerts?

Aleksandrs Antoņenko: Pirmais oficiālais koncerts ar līgumu būs 27. jūnijā, operas “Pīķa dāma” izrāde Rīgas Operas festivālā, ja tas notiks.

Cerēsim, ka notiks. Tevi vasarā gaida arī koncerts Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Aleksandrs Antoņenko: Jā, solo koncerts augustā, bet pēdējā jūlija nedēļā ir Jūrmalas festivāls. Vēl jūlijā – Gustavs Mālers Viļņā un Kauņā ar Gintaru Rinkeviču pie pults un Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri.

Diezgan bagātīgi plāni. Beāte, es dzirdēju, ka tev arī ir ne mazāk bagātīgi plāni.

Beāte Zviedre: Jā, man jau daži koncerti aiz muguras, bet, ja skatāmies uz nākotni, tad divas lielākās lietas, ko šogad gribētos izdarīt ir pabeigt pirmo mūzikas albumu, kurš būs klausāms digitālā formātā. Un esam apvienojušās kopā ar pianisti Agnesi Egliņu un plānojam jaunu koncertprogrammu ar akadēmiskajām kabarē dziesmām.

Tev būs arī jauna koncertprogramma ar Jāni Rubiku “Kad es nomizojos”.

Beāte Zviedre: Jā, viņš ir kontrabasists un komponists, un šo programmu mēs atskaņojām pavisam nesen tiešsaistē. To varēja vērot televīzijā. Pieļauju, ka drīz kādus fragmentus parādīsim arī “Youtube”, bet tā ir programma, kas arī būs diskā. Tā ir ar latviešu dzejnieku dzeju, ļoti melodiska, krāsaina, mazliet džezīga, mazliet roķīga, tur ir neliels kokteilis. Tas man ir ļoti tuvs projekts.

Kad būs mūziklu programma ar Emīlu Kivlenieku?

Beāte Zviedre: Pagaidām izskatās, ka šī programma būs dzirdama jau 4. jūlijā, varbūt arī 24. aprīlī, ja kaut kas mainīsies.

Par datumiem vispār, godīgi sakot, negribas runāt.

Aleksandrs Antoņenko: Visu laiku pārbīdās, pārceļas. Cik saprotu, tiklīdz tiks noņemti kaut kādi ierobežojumi, tad koncerti būs nepārtraukti.

Jo būs sagatavotas daudzas programmas.

Beāte Zviedre: Jā, tāpēc ir grūti prognozēt, bet skaidrs, ka viss būs. Es visu laiku saku – viss būs.

No kreisās: Beāte Zviedre, Aleksandrs Antoņenko, Henrieta Verhoustinska
No kreisās: Beāte Zviedre, Aleksandrs Antoņenko, Henrieta Verhoustinska

Aleksandr, “Lielajai mūzikas balvai 2020” esi nominēts par koncertu Jūrmalas festivālā kopā ar Reini Zariņu, kur jūs interpretējāt Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera skaņdarbus. Ar kādām sajūtām atceries šo koncertu?

Aleksandrs Antoņenko: Ar ļoti labām, interesantām. Esmu nonācis līdz brīdim, kad mans jaunais aģents teica: “Visi gaida no tevis Vāgneru un Māleru”. Vāgneru esmu dziedājis Andreja Žagara iestudējumā “Klīstošais Holandietis”, Ēriku. Bet pēdējo reizi šo lomu dziedāju 2005. gadā un tagad, klausoties Vāgnera operas “Parsifālu”, “Loengrīnu” un mācoties Māleru, es atgriežos tieši pie savām Riharda Vāgnera interpretācijām. Atrodu tur daudzas paralēles.

Beāte, tu esi nominēta kā “Gada jaunā māksliniece” Lielajai mūzikas balvai ar ļoti daudziem koncertiem. Tur ir mūzikls, kino mūzika, tautasdziesmas, Ziemassvētku korāļi, un kas tik nē… Tev pagājušais gads neļauj sūkstīties par darba trūkumu.

Beāte Zviedre: Jā, es tajā skatos kā brīnumā, ka tas tiešām tā notika. Jāsaka, ka tas ir iepriekšējo posmu darba rezultāts, jo pagājušajā gadā lielākoties bija kādreiz realizētas programmas, bet tās beidzot varēja redzēt, tāpēc ka bija tiešsaistes. Beidzot varēja apskatīties, es domāju, ka žūrija arī varēja izsekot līdzi, piemēram, tam, kas notiek “Gorā” gan tam, kas notiek “Spīķeros”, gan tam, kas notiek kaut kur citur. Un to var darīt sev ērtā laikā, domāju, ka tā kaut kādā ziņā arī ir veiksmes atslēga.

Tu intervijā žurnālam “Ir” teici, ka esi tā pieradusi pie tiešsaistēm, ka tev sākotnēji licies, ka tiešsaistes ir ļoti labi, jo koncertu redz vairāk cilvēku, bet ar laiku tu tomēr esot pārdomājusi.

Beāte Zviedre: Jūtas ir dalītas. Ja domājam ar prātu, tad, jā!

Koncertus var redzēt vairāk cilvēku, man ir skaisti video, bet realitātē tas ir bijis tik ilgi, ka pietrūkst tas, kas notiek pēc tam, piemēram, aprunāšanās.

It sevišķi atskaņojot jaunas programmas. Parunāties ar cilvēkiem, paskatīties, kā viņi uztver to, kā jūtas, ko viņi par to domā, kas viņiem patīk, ko gribētu citādāk. Arī domu apmaiņa ballītē. Lielā mūzikas balva ir forši, bet tā gribētos ar visiem satikties. Man liekas, ka tas ir foršākais, ka mūziķi no dažādām jomām, dažādiem ansambļiem un kolektīviem beidzot satiekas. Īstenībā pēc tam rodas dažādas sadarbības, kas veidojas tieši uz vietas. Ieraudzīju tevi, mums saslēdzās ķīmija, un mēs uztaisījām kaut ko jaunu. Tas ir tas, ko gribētos.

Aleksandr, kāda ir tava sajūta par tiešsaistēm, tiešsaistes skatītājiem, vai tu jūti skatītāju?

Aleksandrs Antoņenko: Pirmais koncerts, kad es biju bez klausītājiem, bija ar Raimondu Paulu Dzintaru koncertzālē. Biju pārbijies un uzskatu šo koncertu par neveiksmi. Pēc tam es pieradu pie šī formāta. Es esmu operdziedātājs, kurš ir pieradis dziedāt. Man ir jādzied bez mikrofona, man ir jāpiepilda akustiska telpa. Tas ir fizisks darbs, slogs. Man jābūt enerģētikai, kura ir zālē. Cilvēki reaģē uz tevi, tu dziedi priekš viņiem, spēlē priekš viņiem. Varu godīgi pateikt, ka izrādē “Toska”, kas notika oktobrī ar tikai diviem reāliem mēģinājumiem, kad es uznācu uz skatuves jau izrādē nevis mēģinājumā, tā bija cita pieredze, cita spriedze, cits slogs. Es momentāli jau pirmajā cēlienā biju paguris. Pēc tam es cīnījos ar sevi vēl divus cēlienus.

Es domāju: “Tu taču esi Antoņenko, cilvēki samaksāja par biļeti, atnāca, un tu cīnies pats ar sevi?”

Arī jautājums, piemēram, es 23 gadus esmu bijis itāļu operas izpildītājs, ja salīdzināsim ar sportu – maratona skrējējs. Tagad visi gaida Vāgneru, bet kur trenēties, kur ir treneri, ko darīt? Visi prasa to pašu līmeni. Tas ir psiholoģiski sarežģīti.

Kategorija, kurā esi nominēts Lielajai mūzikas balvai, ir “Par izcilu interpretāciju”. Ko nozīmē interpretēt?

Aleksandrs Antoņenko: Šī programma – Riharda Štrausa dziesmas – nav tapusi no nekā. Visu savu mūžu, kad es mācos mūziku, Rihards Štrauss man seko. No pirmās dziesmas “Die Zeitlose”, ko es iemācījos, būdams students, “Die Nacht” un tā tālāk. Tā ir bagāža, kura krājās, krājās, krājās. Pēc tam tika izveidota programma ar Danielu Pavļutu, kur mēs dziedājām Rihardu Štrausu. Pagāja laiks, tagad mēs ar Reini izņēmām no tās programmas dažus skaņdarbus. Rihards Štrauss manā dzīvē saistās ar māksliniecisku mīlestību pret Džesiju Normenu, kura bija izcila Štrausa interprete. Arī pateicoties savas skolotājas Margaritas Gruzdevas gaumei. Viņai ļoti patika, un viņa daudz dziedāja Štrausu koncertos, “Ave Sol” koncertzālē.

Mīlestība pret Štrausu man ir iepotēta. Izcila interpretācija te ir briedums, atklājums.

Tātad tas tev bija savdabīgs ieskrējiens, ka tev būs jādzied Vāgners.

Aleksandrs Antoņenko: Man arī bija, piemēram, pandēmijā “Otello”. Cīrihes operā es nodziedāju “Otello” ģenerālmēģinājumu – 15:00 mēs beidzām, 17:00 visu aizklapēja ciet. Teātra direktors teica: “Vai, cik labs “Otello”, žēl, ka neviens nav dzirdējis”. Katrs no šiem koncertiem, kas tiek pārraidīts un ko cilvēki var skatīties, ir viens no noklausīšanās veidiem, ka tu vēl esi formā, tu vēl nodarbojies ar to, esi radošs, vari pierādīt sev, ka tu vēl māki kaut ko nevis sēdēt un šķūrēt sniegu.

Beāte, Doma kora skolā tu mācījies kora diriģēšanu, tu Mūzikas akadēmijā apgūsti džezu. Vai nav bijusi doma diriģēt?

Beāte Zviedre: Man ļoti patika diriģēt. Kad es mācījos kordiriģēšanu, es jau zināju, ka tas, visticamāk, nebūs tas, ko es darīšu profesionāli un mācīšos tālāk. Sapratu, ka diriģēšanā ir ļoti plašs spektrs, kā iepazīt mūziku no dažādām pusēm. Man patika studēt partitūras, patika diriģēt, un, ja es varētu, es labprāt kādu orķestra skaņdarbu arī nodiriģētu, bet es to tagad neesmu darījusi. Man gribētos to sajūtu, ka visi sakoncentrējas, paceļ rokas un ir tas sprādziens. To es arī nedaudz sajutu, kad man bija ar Nacionālo simfonisko orķestri decembrī koncerts. Vienā brīdī es sajutu, ka varētu… Es to neizdarīju un neizvēlējos tālāk šo profesiju. Es zinu daudzus labus piemērus, sievietes – diriģentes, bet man patīk tomēr, ka diriģentiem ir tās rokas, tie pleci…

Tev arī ir pleci.

Beāte Zviedre: Pleci man ir, jā. Ir brīnišķīgs piemērs – Barbara Hanigana, kura perfekti dzied un diriģē. Ja es to darītu, tad gribētu iet tādā virzienā. Un viņa nav pazaudējusi sievišķību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti