Pa ceļam ar Klasiku

Ukraiņu mākslas zinātniece Kabjēri: Dzīve turpinās – pretējā gadījumā tā būtu padošanās

Pa ceļam ar Klasiku

Diriģents Ainārs Rubiķis: Piedzimt Latvijā nozīmē būt svētītam

Novērtēt to, kas mums ir. Saruna ar LNSO galveno viesdiriģenti Kristīnu Posku

Lieli šedevri jaunā gaismā. Par LNSO gaidāmo koncertu stāsta diriģente Kristīna Poska

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Rietumu pasaule kopumā tik ļoti apbrīno un koncentrējas uz mūzikas intelektuālo daļu, ka ir atstājusi novārtā emocionālo. Mēs par to īsti nerunājam. Es domāju, ka mūzika ir kļuvusi ļoti interesanta intelektuāliem cilvēkiem, kas to raksta, bet – kā ir ar publiku? Šis ir ārkārtīgi aktuāls jautājums," uzskata Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā viesdiriģente Kristīna Poska. 21. jūlijā pulksten 20.00 Dzintaru koncertzālē viņa stāsties pie diriģenta pults koncertā "Sibēliusa Vijolkoncerts un Bēthovena 7. simfonija", ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. 

Bēthovens ir viens no Poskas vismīļākajiem skaņražiem. Diriģente skaidro: "Viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša. Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama. Bēthovena Septītā simfonija ir milzīgs prieka, dejas un ritma apliecinājums – retums šajos grūtajos laikos, ko skāruši pandēmijas gadi un karš Ukrainā. Šobrīd visapkārt ir tik daudz depresijas un trauksmes, ka atpūta un prieks ir kļuvuši par retumu. Tādēļ ceturtdienas koncertā ar šo skaņdarbu mēs centīsimies atgriezt un līdzsvarot šobrīd tik retās sajūtas, cerot, ka klausītāji pēc koncerta gūs prieku, spēju būt vairāk šai mirklī un prasmi novērtēt to, kas mums ir."

Kristīna Poska un LNSO 2017. gadā
Kristīna Poska un LNSO 2017. gadā

Saredzēt ko jaunu ikkatrā notī

Anna Marta Burve: Vai runāt par mūziku ir sarežģīti?

Kristīna Poska: Man jāsaka, ka tas ir ļoti grūti, un es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar mūziku nodarbojos tāpēc, ka, to darot, nav nepieciešams lietot vārdus. Mūzika sākas bez vārdiem un tajā ir tik daudz, ko ar vārdiem izskaidrot nav iespējams. Protams, pa reizei ir interesanti analizēt un nosaukt lietas vārdos. Taču, manuprāt, mūzikas esības būtība ir emocionālā ietekme uz klausītāju. Līdz ar to šis ir viltīgs jautājums.

Kā diriģentei, protams, man ir jāprot izskaidrot mūziku ar vārdiem. Tai pat laikā visskaistākie mirkļi, sadarbojoties ar orķestra mūziķiem, ir tad, kad atsevišķas brīnišķas mūzikas nianses rodas bez paskaidrojumiem.

Kāda ir tava iecienītākā prakse: atvērt partitūru vispirms un pēc tam uzmeklēt skaņdarba vēsturisko kontekstu vai otrādi?

Pirms sāku strādāt pie skaņdarba, es noteikti vēlos uzzināt kaut ko par tā vēsturisko kontekstu. Detaļas ne tik daudz, bet vispārējo fona bildi – pavisam noteikti. Taču ir reizes, kad jauna partitūra nonāk manās rokās un es kļūstu pārāk ziņkārīga – nespēju to neatvērt un neuzklausīt, ko tā man saka, neko nezinot par kontekstu. Tajā pašā laikā šādi gadījumi ir reti, jo par pamata repertuāra darbiem ikkatrs mūziķis kaut ko zina, kaut ko ir mācījies. Konteksts ir patiešām svarīgs.

Pat ja es vienu un to pašu skaņdarbu diriģēju atkal un atkal, vienalga turpinu lasīt, pētīt, meklēt informāciju par to. Ne tikai lai atsvaidzinātu atmiņu, bet lai iepazītu to vēl vairāk, lai atrastu detaļas, kuras iepriekšējā reizē nebiju ievērojusi.

Šīs ceturtdienas koncerta programmā mēs atskaņosim Bēthovena Septīto simfoniju, ko esmu diriģējusi vairākkārt, bet es atkal sāku no nulles. Protams, ne burtiski no nulles, bet es vienmēr cenšos to saredzēt svaigu. Saredzēt ko jaunu ikkatrā taktī, ikkatrā notī. Tas ir svarīgi, jo šodien pavisam noteikti neesmu tas pats cilvēks, kāds biju iepriekšējā reizē, kad šo simfoniju diriģēju.

Kristīna Poska
Kristīna Poska

Bēthovens liek noticēt, ka labāka pasaule ir iespējama

Tu sāki runāt par Bēthovena simfoniju un zinu, ka esi ierakstījusi to kopā ar Flandrijas simfonisko orķestri, diriģējusi atkal un atkal. Vai pareizi teikt, ka Bēthovens ir īpašs komponists tavā dzīvē?

Jā, noteikti. Tas sākās jau mūzikas skolas laikā, kad mana specialitāte bija klavierspēle un atskaņoju viņa klaviersonātes. Viņa mūzika mani uzrunāja ļoti tieši. Bet ar simfonijām tas noteikti gāja daudz tālāk un dziļāk. Bēthovens pavisam noteikti ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Man parasti nepatīk teikt – šis ir mans mīļākais komponists, jo

parasti tas, kura partitūra atrodas uz mana galda, ir arī mans mīļākais komponists. (smejas)

Iedziļinoties jebkurā partitūrā, jūs allaž atradīsiet daudz interesanta, kas uzrunā.

Manuprāt, ir ļoti grūti atskaņot mūziku, ja neesi absolūtā sajūsmā par to. Dažreiz tā notiek, protams, bet nekad ar Bēthovenu, jo viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša parādība.

Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama. Tajā ir īpašs dzinulis un, kā vācu valodā saka – Lebenslust – dzīvesprieks. Bēthovena mūzikā ir īpaši slāņi, un mēs pat neesam pieminējušas viņa mūzikas tehniskumu. Forma, harmonija – viņš visu veido absolūti meistarīgi. Tai pat laikā pastāv arī šī ārpus tehnikas dimensija. Viņa mūzika ir ārkārtīgi spēcīga un es uzskatu, ka nav iespējams darīt neko citu, kā tikai mīlēt to.

Kristīna Poska un LNSO
Kristīna Poska un LNSO

Jūs atskaņosiet arī Kloda Debisī simfonisko prelūdiju "Fauna diendusa". Kādas ir tavas attiecības ar franču mūziku kopumā?

Neesmu bieži saskārusies ar franču mūziku, taču mani tā ļoti uzrunā. Impresionistiskajai mākslai jeb franču mūzikai kopumā ir raksturīga īpaša jūtība. Reizēm mūzikas pasaulē izskan viedokļi, ka franču mūziku var atskaņot tikai francūži, krievu mūziku – krievi, un Brāmsu vajadzētu spēlēt tikai vāciešiem un tamlīdzīgi. Es tam absolūti nepiekrītu un reizēm, kad klausos Debisī, Ravelu vai citus franču komponistus, manī rodas sajūta – ak, Dievs, esmu apmaldījusies francūziete! (smejas) Man ir ļoti spēcīgas jūtas pret šo mūziku. Debisī "Fauna diendusu" mēs apgūstam diriģēšanas studiju sākumā ne tikai tāpēc, ka tas ir pamata repertuārs, bet arī tāpēc, ka tieši ar šo skaņdarbu aizsākās impresionisms un tas ir absolūts šedevrs. Es nekad neesmu šo darbu diriģējusi ar orķestri, es to apguvu un analizēju no partitūras, varbūt fragmentu no tā izdevās diriģēt skolas orķestra priekšā. Strādājot pie šī darba šodien, no vienas puses es to redzu pavisam citādāk, bet no otras – jūtu, ka manī tik daudz kas ir nogulsnējies arī no studiju gadiem. Ir reizes, kad klausos kādu ierakstu un man ir sajūta, ka tas neskan tik organiski kā vajadzētu, vai arī krāsas nav tik pareizas, kā vajadzētu, jo man ir sajūta, ka esmu šis francūzis, kurš zina, kā tam būtu jāskan. (smejas) Bet šādas izpausmes ir normālas jebkuram diriģentam – ikkatram liekas, ka viņš zina, kā mūzikai ir jāskan. Īsāk sakot, es jūtu lielu saikni ar Debisī mūziku. Arī simfoniskās skices "La Mer" ir viens no maniem absolūti mīļākajiem opusiem.  Man vispār liekas, ka

mums kā mūziķiem, arī diriģentiem, vajadzētu nodarboties ar tādu mūziku, kas mūs patiesi uzrunā. Dažreiz, protams, it īpaši šajā nozarē, izvēlēties nav iespējams, taču man jāatzīst: jo vecāka kļūstu, jo vairāk apzinos, cik svarīgi ir mīlēt to, ko dari.

Darīt kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir programmā… Man tas arvien vairāk un vairāk neliekas pašsaprotami.

Tas atņem azartu, jo tu šobrīd skaidri apzinies, kas tev patīk un kas tevi mudina nodarboties ar šo profesiju.

Tieši tā. Es domāju, ka mums ir absolūti jādeg par mūziku. Un varbūt tāpēc nevajag ieplānot daudzus jo daudzus koncertus. (smejas) Katram, protams, ir savs temps un katram ir arī savs izdegšanas temps. Trešais šī koncerta skaņdarbs būs Sibēliusa vijolkoncerts, un es pat nevaru vārdos izteikt, cik ļoti degu par šo skaņdarbu. Beigu beigās, šajā koncertprogrammā ir trīs skaņdarbi, par ko esmu absolūtā sajūsmā, tāpēc ceturtdienas koncerts man būs kā liela ballīte.

Pjērs Bulēzs reiz teicis, ka Debisī "Fauna diendusa" ir skaņdarbs, kas atvēra durvis modernismam mūzikā. Sākumā es to uztvēru tīri muzikāli, jo mūzikas valoda šajā skaņdarbā ir kaut kas pilnīgi unikāls 19. gadsimta beigām. Taču tagad saprotu, ka tas vēl jo vairāk attiecas arī uz skaņdarba koncepciju. Ir vērts uzdot jautājumu, kas ir šis Fauns, vai tas ir kaut kas īsts, reāls, vai arī tas nāk no zemapziņas? Kā tu lūkojies uz šī darba kontekstu?

Protams, "Fauna diendusas" mūzikas valoda tajā laikā bija absolūti revolucionāra un tā noteikti pavēra durvis jaunai mūzikai. Bet saturiski… Tu saki "zemapziņa" un es pilnīgi piekrītu, jo patiesībā tas ir sapnis, vai ne? Fauns patiesībā apraksta sapni, no kā viņš ir pamodies. Ir arī oficiāla leģenda par to, kā Fauns sekoja nimfai, viņa sāka bēgt no viņa un vienā brīdī Faunam izdevās nimfu notvert. Taču tajā mirklī viņa bija jau pārvērtusies par niedri. No tās Fauns radīja pāna flautu un tā ir skaņdarba sākuma flautas tēma. Tā ir oficiālā leģenda, bet man liekas, ka Debisī opuss un Malarmē poēma tomēr vairāk vēsta par šo pēcpusdienas snaudu. Viņš pamostas, atceras savu sapni un tas ir pilns ar ilgām, alkām, iekāri, un tam visam pamatā ir spēcīgas erotiskas pieskaņas. Tāpēc es domāju, ka liela nozīme šajā darbā pavisam noteikti ir zemapziņai.

Latvieši ir pozitīvāki

Jūs atskaņosiet arī Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Vācu kritiķis Heinrihs Štrobels savlaik šo koncertu nosaucis par "drūmu ziemeļniecisku garlaicību". Es varu saprast ziemeļniecisko drūmuma aspektu viņa teiktajā, bet garlaicība? Vai tu spēj saprast, ko viņš ar to domājis?

Varbūt viņš bija dzirdējis tikai sliktus ierakstus un priekšnesumus? (smejas) Man jāsaka, ka ir patiesi grūti šo skaņdarbu atskaņot labā kvalitātē, jo īpaši, ja ņemam vērā saikni starp solistu un orķestri. Tai ir jābūt īpašai sadarbībai, un tas pavisam noteikti nav skaņdarbs, kurā orķestris pavada solistu. Tas vienkārši nav iespējams. Diemžēl tā vēl joprojām mēdz notikt, un tad šis darbs kļūst tīri tehnisks un jūs nesastopaties ar tā dziļākajiem slāņiem. Iespējams, tas ir skarbi teikts, bet sava bīstamība tajā patiešām ir. Tas nav skaņdarbs, kas radīsies un atskaņosies pats no sevis. Kopumā es nesaprotu kritiķa teikto. (smejas) Man Sibēliusa Vijolkoncerts ir Vijolkoncerts ar lielo burtu. No sākuma līdz pat beigām tas ir absolūts šedevrs, un tajā ir neizmērojams dziļums. Es nevaru beigt to apbrīnot. Protams, tajā ir jūtams arī tipiskais ziemeļnieciskais drūmums, depresivitāte.

Mums Igaunijā ir īpašs vārds, kas to apraksta. Tas ir kaut kas starp depresiju un trauksmi. Bet tas arī ir tas, kas man viņa mūzikā tik ļoti patīk, es spēju ar to rezonēt. Somiem tā ir, arī mums, igauņiem, tā ir. Par latviešiem nezinu, man liekas, ka jūs drūmumu izjūtat nedaudz mazāk, jūs esat pozitīvāki. Bet es domāju, ka arī jūs saprotat šo mūziku. Tai pat laikā es zinu arī tādus cilvēkus, kuri nāk no Francijas vai Itālijas, un viņi saka, ka Sibēliusa mūzika viņus uzrunā. Tātad nav tā, ka cilvēkam ir jānāk no Ziemeļvalstīm, lai viņa mūziku saprastu labāk. Taču iespēja to saprast labāk šeit pavisam noteikti ir lielāka. Ja mēs domājam par Sibēliusa simfonijām, to drūmumu var just vēl vairāk. Ir dažas simfonijas, kurās rodas sajūta par miglainu, garu, tumšu vilni, kurā gaismu tuneļa galā nav iespējams saskatīt. Un tev liekas – ak, Dievs, kas tas ir, kā man no tā izkļūt… Bet es vienalga mīlu šīs simfonijas.

Vijolkoncertā šos drūmos aspektus mēs nemaz tik daudz nesastopam. Šis koncerts ir ļoti intelektuāls, tamdēļ esmu pārsteigta par vācu kritiķa komentāru. Sibēliusa mūzikas valoda man ir dabiska, un, ja salīdzinām to ar Brāmsa vai Bēthovena mūziku – tā pavisam noteikti ir citādāka. Manuprāt, ir ļoti grūti iebilst monumentālajām un augstajām kvalitātēm, ko šis koncerts iemieso. Tas arī ir pierādījies laika gaitā – vijolniekiem ļoti patīk spēlēt šo koncertu, daudzi izcilākie pasaules meistari saka, ka viņiem tas ir mīļākais no koncertiem. Mēs daudz runājām par drūmumu un depresivitāti. Taču šis koncerts var izklausīties ļoti dažādi! Ņemsim par piemēru tēmu no pirmās daļas – jā, tā var būt skumja, jā, tā var būt nostalģiska. Bet tā var būt arī cerību pilna, tā var būt sapņaina. Ja mēs paklausītos dažādu slavenu vijolnieku ierakstus, jūs dzirdētu, ka katram māksliniekam ir sava interpretācija, savs skatījums uz šī koncerta noskaņu.

…jo tas ir subjektīvi.

Tas ir ļoti subjektīvi. Un tas, savukārt, pierāda to, ka viņa mūzikā ir neizmērojams potenciāls.

Gadu gaitā esmu sapratusi, ka lieliem šedevriem vienmēr ir liels potenciāls. Šos darbus vienmēr ir iespējams aplūkot jaunā gaismā, dažādās perspektīvās, jo piedāvātais materiāls ir daudzslāņains.

Šī mūzika paņem tevi aiz rokas un ved savā stāstā, un es patiesi nevaru sagaidīt ceturtdienas koncertu.

Cik noprotu, tu vēl neesi satikusi Daniilu Bulajevu, kurš šajā koncertā uzstāsies kā solists. Ar kādām sajūtām gaidi sadarbību ar viņu?

Jā, esmu ļoti ziņkārīga un ar nepacietību gaidu koncertu. Es zinu, ka Latvijā viņš ir labi pazīstams kā brīnumbērns.

Nereti cilvēki uzskata, ka ir tādi skaņdarbi, ko var spēlēt tikai garīgi nobriedis cilvēks, tomēr ļoti bieži tieši brīnumbērni šajā mūzikā var iemūžināt ko tādu, ko pārējie var sasniegt tikai dzīves nogalē.

Un varbūt tas ir tādēļ, ka šie cilvēki vēl nav par daudz ieslodzīti paši savā galvā. Lai gan Daniils vairs nav tik jauns, viņam ir 18 gadu, es ceru atrast šīs kvalitātes ceturtdienas koncertā.

Kristīna Poska
Kristīna Poska

Jaunā mūzika kā sabiedrības spogulis

Kādā citā Latvijas Radio 3 "Klasika" intervijā tu runāji par laikmetīgās mūzikas skaņdarbu iekļaušanu savās programmās, sakot – jā, klausītājiem tas varētu nepatikt, bet tas ir saistīts ar to, kā strādā mūsu smadzenes – tām patīk viss, ko tās pazīst, bet viss jaunais izraisa pretestību. Vai ir kaut kas tāds, kas tev izraisa pretestību mūzikā?

Es neesmu pārliecināta, vai varu atbildēt uz šo jautājumu. Es noteikti pazīstu pretestības sajūtu, bet, kad ienirstu partitūrā, tikai ļoti retās reizēs tā mani neuzrunā. Varbūt arī tādēļ, ka man pārsvarā ir laimējies diriģēt labu mūziku. Jaunā mūzika, protams, ir ļoti daudzslāņaina lieta.

Mums ir jāizpilda jaunā mūzika, jo tā ir mūsu sabiedrības spogulis. Es domāju, ka dažreiz cilvēki izjūt pretestību jaunajai mūzikai arī tāpēc, ka esam izveidojuši distanci starp savu sirdi un prātu. Un dažreiz mūzikā ir pārāk daudz prāta.

Mūzikas ideja ir uzrunāt mūsu emocionālo pasauli, tāpēc, ja tā nav, mēs nejūtamies, ka tā mūs uzrunā. Uzskatu, ka tā ir problēma. Rietumu pasaule kopumā tik ļoti apbrīno un koncentrējas uz mūzikas intelektuālo daļu, ka ir atstājusi novārtā emocionālo. Mēs par to īsti nerunājam. Es domāju, ka mūzika ir kļuvusi ļoti interesanta intelektuāliem cilvēkiem, kas to raksta, bet – kā ir ar publiku? Šis ir ārkārtīgi aktuāls jautājums. Tajā pašā laikā to ir sapratuši ļoti daudzi komponisti, mūziķi un publika, un mūzikas jomā šodien ir tik daudz dažādu notikumu. Ja domājam par mūziku, kas tiek komponēta Latvijā un Igaunijā, man šķiet, ka komponistiem ir lielāka brīvība, viņiem ir atļauts vairāk nekā vācu komponistiem.

Ja tu kā vācu komponists uzraksti vienu takti, kas izklausās pēc melodijas vai tajā ir kaut kas nosacīti skaists, tev var rasties problēmas. (smejas)

Tomēr jaunā mūzika gandrīz vienmēr ir saistīta ar pasūtījuma darbu, un, kad mēs sākam pie tā strādāt, mēs īsti nezinām, kā tas skanēs, tāpēc arī īsti nezinām, ko no tā iegūs skatītāji. Tajā pašā laikā tas ir dabisks process, kam jāiziet cauri, un nereti tikai pēc tam var saprast, vai tas bija labs skaņdarbs vai nē. Tas ir risks, kas mums jāuzņemas, jo

pat sabiedrībā ir vērojama emocionāla distancēšanās no sevis un līdz ar to arī no mūsdienu mūzikas, jo mūsdienu komponisti reflektē par mūsdienu sabiedrību.

Bet tomēr mums tas ir jādara, mums ir jāveic pašrefleksija, jo mēs kā auditorija nevaram teikt, ka esam pilnīgi atšķirīgi no mākslinieka, mēs visi esam vienas sabiedrības daļa. Tā ir lieta, ar ko jāsastopas, tā jāiepazīst, jāatzīst, jāpieņem un tad, ja iespējams, par to beigu beigās arī jāpriecājas.

Ko tu vēlētos, lai klausītāji paņem sev no ceturtdienas koncerta?

Pēdējais koncerta skaņdarbs būs Bēthovena Septītā simfonija, un tas ir milzīgs prieka, dejas un ritma apliecinājums – retums šajos grūtajos laikos, ko skāruši Covid pandēmijas gadi un karš Ukrainā. Šobrīd visapkārt ir tik daudz depresijas un trauksmes, ka atpūta un prieks ir kļuvuši par retumu. Tādēļ ceturtdienas koncertā ar šo skaņdarbu mēs centīsimies atgūt un līdzsvarot šobrīd tik retās sajūtas, cerot, ka klausītāji pēc koncerta gūs prieku, spēju būt vairāk šai mirklī un prasmi novērtēt to, kas mums ir.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti