Benefice

LMB 2019 laureāte par mūža ieguldījumu Maija Einfelde: Māksla ir ārkārtīgi nežēlīga

Benefice

LMB nominants kategorijā "Gada uzvedums" - L. Bernsteina mūzikls "Vestsaidas stāsts"

LMB 2019. Par izcilu darbu ansamblī: Ivars Bezprozvanovs, Aigars Reinis, Mārtiņš Zilberts

Lielās mūzikas balvas nominats Ivars Bezprozvanovs: Galu galā, bez šī visa nevaru dzīvot

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

“Ko nu es, ko es. Ir taču tā mūzika, kas mums jāspēlē! Tādu jautājumu: “Vai es gribu eksponēties?” es jau nemaz neuzdodu. Ir jādara tas, kas jādara,” tā par muzicēšanu ansamblī stāsta Ivars Bezprozvanovs, kurš apbalvojumā “Lielā mūzikas balva 2019” ir nominēts kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”.

Ivars Bezprozvanovs – Eleonoras Testeļecas skolnieks, jau daudzus gadus mūsu Nacionālās operas orķestra vadošais mūziķis, kurš arvien veido solo vakarus un atsaucīgi iesaistās dažādos kamermūzikas projektos.

Rūta Paula: Vai pagājušais gads atšķirībā no citiem gadiem ir ar kaut ko izcēlies?

Ivars Bezprozvanovs: Lielās līnijās nē. Tāpat vien spēlēju koncertus, kad vien ir iespējams. Reti ko atsaku aiz viena iemesla – tāpēc, ka man patīk spēlēt. Man bija izdevība spēlēt ar orķestri, nospēlēt Dvoržāka čellokoncertu, sen nebijusi bauda bija, kam bija nopietni jāgatavojas. Tur jau nav tā, ka teksts būtu tas šausmīgākais, nē, tas viss mācīts studentiem un ir zināms, bet tas fiziskais, kas bija vajadzīgs, lai to izturētu līdz beigām...

Jā, tas bija tā kā sporta zālē. Tīri fiziski tas bija tāds izaicinājums.

Lielajai mūzikas balvai esi izvirzīts Dvoržāka koncerta čellam atskaņojuma dēļ, un vēl, žūrija uzskata - īpašs ir bijis tavs 50. jubilejas gads ar visiem tā notikumiem. Vai arī tev tie ir bijuši lielākie pagājušā gada notikumi?

Tādi mazāki kamermūzikas koncerti man ir katru mēnesi vai minimums katru otro mēnesi. Šogad sadarbojos ar Jāni Lūsēnu, kurš veltīja skaņdarbu man, un mēs viņu pirmatskaņojām. Tas bija aptuveni pirms mēneša un saucās “Veltījums”. Tas veltījums idejiski bija par manu tēvu Miervaldi Ziemeli, kas ir viņa skolotājs. Daudzu mutēs tāds leģendārs harmonijas skolotājs, caur kura klasi izgājuši dažādi popa, roka, klasiskie muzikanti Liepājā.

Ko tev nozīmē vārds ansamblis?

Es varu pateikt, kad vārds ansamblis man sākās ar Pēteri Plakidi. Pat tādā ansamblī, ka viņš man spēlē pavadījumu kaut kādam čella gabalam, kur es kā solists izpaudos. Viņš saka: “Stop! Vai tad tu tur nemani, ka man ir cita harmonija? Vai tu nedzirdi?” Es domāju: “Ko tu tur man uzbāzies?” Man bija jāsaklausa visas tās lietas, un tas visu šo gadu laikā man diezgan stipri pieaudzis. Tam es ļoti pievēršu uzmanību tieši harmoniskām lietām.

Viens pats reti kur eksponējos, vienmēr sazobē ar citiem. Klausos, kas notiek riņķī, ar ko man jāspēlē, kāda tur jēga.

Muzicējot ļoti svarīga ir domubiedrība un ne tikai klausīties, kā tu teici, harmonijās un mācīties, bet arī tīri psiholoģiski sajust to, ka tev tieši saskan ar to mūziķi.

Tā ir absolūta taisnība. Es domāju, ka pietiek, ja tu esi profesionāls cilvēks, tev ir ausis, tev ir sajūtas, mūziķi, kas reaģē uz šādām niansēm, var spēlēt uzreiz. Bet, lai tā īsti forši būtu, tur vajadzīga tā cilvēciskā sazobe, jo mūzikā ar laipnību, ar komplimentiem vien nepietiek, tur vajadzīgs arī ir šis tas sūrāks, it sevišķi mēģinājumu procesā.

Cik tev pašam iznāk apspiest, teiksim, savu ego tajos pašos mēģinājuma procesos, pēc tam koncertā? Vai tu labi rodi kontaktu ar citiem mūziķiem?

Jā, nākas apspiest ego, nenoliedzami, jo jebkurā kameransamblī, vairāk vai mazāk, čellam būs tāda otrās pakāpes loma.

Nākas apspiest, jā, protams, bet tas ir gluži loģiski un likumsakarīgi, kaut arī šad tad gribas eksponēties vairāk. Tur ir jāmeklē tas balanss. Galu galā, nu ko es, ko es. Ir taču tā mūzika, kas mums jāspēlē! Tādu jautājumu: “Vai es gribu eksponēties?” es jau nemaz neuzdodu, ir jādara tas, kas jādara.

Ivar, kā tu jūties operas čellu grupā, kas arī tāds ansamblis liels, kas tev ir gadu gadiem?

Es jūtos burvīgi, jo gadu laikā mums ir savākušies tiešām lieliski kolēģi, pret kuriem man nav jāmeklē un jācenzē sevi, ko lai es pasaku. Sēdušies esam kopā to gadu desmitu laikā, viss ir ideāli. Jūtos tiešām kā mājās, aizejot uz darbu.

Cik tu padodies vai nepadodies rutīnai?

Jā, nu zināms, ka opera ir drusciņ cehs, mēs ražojam izrādes nepārtraukti, un, kad ir tie brīži, kad ir kaut kas tiešām vērtīgs un foršs, diriģents uzdevuma augstumos, tad ir tā bauda, bet ikdiena ir tāda, ka strādājam, līmeņojam.

Tas bieži vien ir garlaicīgi, teikšu godīgi, bet nu, [mūziķi] sēž un klusē.

Kāds tev būs šis – 2020. gads? Cik piesātināts ar notikumiem un, protams, saistībā ar vārdu ansamblis?

Pamazām jau plānojas šis un tas. Esmu uzrunāts, bet neesmu līdz galam nekādu atbildi sniedzis. Nezinu noslodzi operā, jo tiešām, kā tu teici, iepriekšējais gads bija diezgan noslogots. Gribas drusciņ atvilkt elpu un nedomāt par to. Drusciņ gribu atelpot, bet šogad vasaras pusē vai rudenī es noteikti atkal spēlēšu kādu lielāku koncertu, to es zinu. Zinu, ka būs ieraksti. Rakstīsim latviešu mūziku, droši vien tepat Radio studijā. Bet galu galā - bez šī visa nevaru dzīvot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti