Benefice

LMB 2019. Par izcilu interpretāciju. Bramanis, Rubiķis, Šimkus un Lakstīgala

Benefice

LMB nominants Raimonds Bramanis: Visnepieņemamākā man šķiet vienaldzība

LMB nominants Vestards Šimkus: Bija sajūta, ka esam izdarījuši visu, ko varējām

Lielās mūzikas balvas nominants Vestards Šimkus: Bija sajūta, ka esam izdarījuši visu, ko varējām

"Nominācija mums ir lielisks, patīkams un negaidīts pārsteigums. Kā rokās balva nonāks, to mēs redzēsim 25. februārī," saka pianists Vestards Šimkus, kuram mājās jau ir divas Armanda Jēkabsona veidotās Lielās mūzikas balvas sudraba statuetes. Tagad viņš kategorijā "Balva par izcilu interpretāciju" kopā ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu izvirzīts par Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta interpretāciju kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, kas Liepājā izskanēja 4. oktobrī.

Kopā ar Vestardu Šimku Liepājas Simfoniskais orķestris spēlējis ne reizi vien, un lielākoties pie diriģenta pults bijis Atvars Lakstīgala. "Ar Vestardu uz skatuves jūtos ļoti labi – viņš ir no tiem retajiem pianistiem, ar kuriem ļoti maz kaut kas ir jāsarunā – mums ļoti sakrīt gan muzikālais virziens, gan sajūta un intuīcija, kā tam būtu galu galā jāskan," – tā pirms 4. oktobra koncerta atzīmēja Atvars Lakstīgala, kuram Trešais klavierkoncerts ir ļoti mīļš skaņdarbs. "Pirmās attiecības man ar šo koncertu bija kā orķestra mūziķim, muzicējot Latvijas Nacionālās operas orķestrī 2003. gadā diriģenta Andra Nelsona vadībā, un arī toreiz pie klavierēm bija Vestards Šimkus. Tad nu bija tā reize, kad varēju muzicēt, un mūziķi, kas ļoti labi zina šo klavierkoncertu, zina, ka tur ir ļoti daudz skaistu mežraga solo epizožu, kas sasaucas ar klavierēm..."

Vestards atzīmējis, ka šis ir iespaidīgākais, romantiskākais un saviļņojošākais no visiem jelkad uzrakstītajiem klavierkoncertiem, un Atvars Lakstīgala pilnībā tam pievienojas. "Un vēl Vestards teicis, ka šis ir klavierkoncertu klavierkoncerts."

Vestards Šimkus Trešo klavierkoncertu jau vairākkārt spēlējis, bet kā tas ir diriģentam – spēlēt tik populāru skaņdarbu? "Sarežģīti ir tas, ka grūti atklāt kaut ko jaunu. Un, ja arī kaut ko jaunu ieviešu, reizēm nākas saskarties ar sarauktu pieri no kritikas puses," pasmaida diriģents. "No otras puses, tik ļoti populāru skaņdarbu diriģēt ir viegli, jo no orķestra puses vienmēr varu sagaidīt muzicēšanas prieku, jo kā orķestra mūziķis zinu, ka orķestrim ļoti patīk spēlēt šo klavierkoncertu." Liepājas Simfoniskais orķestris kopā ar Atvaru Lakstīgalu Trešo klavierkoncertu kopumā atskaņojis četras reizes – ar Andreju Osokinu, Georgiju Osokinu, Luku Geņušu un tagad – arī ar Vestardu Šimku.

Bet kā notikusi pirmā sastapšanās ar Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu pašam Vestardam Šimkus? "Kāda sakritība – tā notika Liepājā!" iesaucas pianists.

"Tas bija 1998. gads, kad Liepājas Starptautiskajā pianisma zvaigžņu festivālā šo klavierkoncertu spēlēja leģendārais krievu pianists Staņislavs Igoļinskis kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Imanta Rešņa vadībā. Toreiz man bija trīspadsmit gadu, un šo skaņdarbu visā pilnībā toreiz pirmo reizi klātienē arī dzirdēju. Veselu nedēļu pa skolu un kopmītnēm staigāju kā slims...

Šī mūzika mani uzrunāja tik spēcīgi kā nekas cits agrāk! Nevarēju no tās attapties, tā skanēja man ausīs dienu un nakti. Tūdaļ devos uz skolas bibliotēku, paņēmu šī skaņdarba notis un sāku to mācīties. Sapratu, ka mana dzīve nebūs pilnīga, ja šo bezgala skaisto skaņdarbus nebūšu iemācījies.

(..) Manas rokas jau no dabas ir lielas, un šajā klavierkoncertā arī tādas nepieciešamas, lai nospēlētu visus ārkārtīgi daudzos akordus un to lēcienus, kas tur nepārtraukti notiek. Tā nu toreiz to sāku apgūt, iemācījos ļoti ātri un man tas šķita visnotaļ pianistisks un ērts skaņdarbs, kas labi guļ pirkstos, bet prasa arī lielu fizisku spēku, lai to nospēlētu līdz galam publikas priekšā. Jo viena lieta ir nospēlēt atsevišķas epizodes, bet visā koncertā epizožu intensitāte un tas, cik ārkārtīgi lielas grūtības nepārtraukti virknējas viena aiz otras, ir kas tāds, kas liek pie šī skaņdarba pēdējām lapaspusēm sajust nelielu spēku izsīkumu. Kā es ar to tiku galā? Tolaik, trīspadsmit, četrpadsmit un piecpadsmit gadu vecumā šo skaņdarbu katru rītu izspēlēju cauri gammu vietā... Un tā darīju mēnešiem ilgi, lai pierastu pie slodzes, kas nepieciešama, to atskaņojot. Tad pamazām sākās arī manas profesionālā pianista gaitas, un šo skaņdarbu sāku spēlēt diezgan daudz – tas ir viens no maniem iemīļotākajiem un visbiežāk atskaņotajiem skaņdarbiem klavierēm ar orķestri.”

Pianists stāsta, ka ilgus gadus neaizmirstamākais un pilnvērtīgākais iespaids palicis pēc pašas pirmās atskaņošanas reizes. "Man bija septiņpadsmit, un tas notika Lielajā ģildē, kopā ar tolaik izcilo Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā.

Tas ir ieraksts, kuru vēl aizvien šad tad paklausos un izjūtu lielu gandarījumu par to, ka tobrīd es to skaņdarbu varēju realizēt tieši tā, kā es to tobrīd vēlējos," stāsta pianists, kurš pēc tam Trešo klavierkoncertu spēlējis daudzviet pasaulē, tostarp tiešām izciliem orķestriem un izciliem diriģentiem.



"Diemžēl vienmēr bijusi tāda nepiepildītības sajūta par to, ka mūždien pietrūcis mēģinājumu laika vai arī trūcis diriģentu ieinteresētības šo skaņdarbu pamatīgi izstrādāt. Tas ir 45 minūtes garš un ansambliski sarežģīts skaņdarbs. (..) Visbiežāk viņi negrib šo standartrepertuāra skaņdarbu tik daudz un dikti mēģināt. Tāpēc ir sajūta, ka bieži vien kaut kas nav izdarīts īsti līdz galam. Un tad faktiski nākamais īstena gandarījuma pilnais šī klavierkoncerta atskaņojums man bija tieši 4. oktobra atskaņojums kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Atvaru Lakstīgalu," atklāj Šimkus. "Zināju, kādas grūtības un riski ir šajā skaņdarbā, un kādas katastrofas var notikt, ja diriģents, pianists un orķestris savstarpēji nesaprotas. Tāpēc palūdzu Atvaram un orķestra direktoram Uldim Lipskim rezervēt īpaši daudz mēģinājumu laiku. Liels prieks, ka viņi piekrita mēģināt daudz un intensīvi – vairāk, nekā paredz mūsdienu standarts. Trīs dienas pirms koncerta ļoti intensīvi mēģinājām, arī koncerta dienā strādājām un tad kāpām uz skatuves. Tad tiešām bija sajūta, ka esam izdarījuši visu, ko varējām.

Protams, interpretācijas uzdevumi mūziķiem varbūt bija drusku neierasti, jo es jau vairākkārt esmu teicis, ka nekad nesekoju kādiem interpretācijas standartiem – arī tad, ja atskaņoju tik slavenu un klausītāju iemīļotu skaņdarbu kā Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts.

Tā vietā gluži vienkārši skatījos skaņdarba partitūrā un klausījos, ko tā man stāsta, kā es to saprotu šajā brīdī. Jo tas, kā es to saprotu, ar gadiem mainās: tas, kā es to sapratu 17 gados, ir pilnīgi kaut kas cits nekā tagad."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti